Neatkarīgās uzrunāts, Centrālās vēlēšanu komitejas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars stāsta par to, kādas izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām, gaidāmas trešā jūnija vēlēšanās, un atgādina, lai vēlētāji neaizmirst mājās brilles.
- Vai ir kādas ar šī gada pašvaldību vēlēšanām saistāmas īpatnības, savādības? Kas atšķir šīs vēlēšanas no iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām?
- No kura gala lai sāk? Latvijā pamīšus notiek trīs dažādas vēlēšanas - pašvaldību, Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Mums ir divas dažādas vēlētāju reģistrēšanas kārtības. Vienā spiež spiedogus, otrā nespiež. Vienā var lietot personu apliecības, otrā nevar. Īpatnība ir tā, ka ik reizi nākas stāstīt - šajā reizē kārtība ir tāda un tāda. Cilvēks, kurš ikdienā ar vēlēšanām nenodarbojas, ir aizmirsis senākās, atceras tikai pēdējās vēlēšanas un saka: atkal savādāk, atkal «augšā kaut ko izmainījuši» un nav saprotams, kāpēc. Tāda ir ikdiena.
Saeimas vēlēšanās obligāti jābūt pasei vai, ja ir tikai personas apliecība, pēdējās vēlēšanās bija jāizņem arī vēlētāja apliecība. Pašvaldību vēlēšanās var balsot gan ar pasi, gan personas apliecību. Saeimas vēlēšanās var iet uz jebkuru iecirkni, to izvēloties pēdējā brīdī un nevienam īpaši nepiesakot. Pašvaldību vēlēšanās ir jāiet uz konkrētu iecirkni, kurš atrodas savas pašvaldības teritorijā. Iespējams, būs vēlētāji, kurus tas «atkal pārsteigs».
Bet, ja salīdzinām šīs un iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas, tad šī būs pirmā reize, ko atceros, kad nav mainīts vēlēšanu likums. Tiesa gan, šoreiz vēlētājiem būs par vienu nedēļu vairāk laika mainīt iecirkni.
Mums valstī ir divi vēlēšanu apgabali, kuros mainījies ievēlamo deputātu skaits. Mārupē nākuši divi deputāti klāt, bet Jēkabpils novadā to kļuvis par četriem mazāk.
- Ko jūs liktu pie sirds vēlētājiem? Kur viņi visvairāk putrojas un jaucas? Kas rada vislielākās problēmas iecirkņiem saistībā ar vēlētājiem?
- Visizplatītākā kļūda - sabojātais balsojums - cilvēks ir ieradies iecirknī, reģistrējies, saņēmis aploksni un vēlēšanu biļetenus, bet ielicis aploksnē vairāk nekā vienu biļetenu. Ir arī tādi, kuri saliek aploksnē visus biļetenus. Domājams, tie ir cilvēki, kuri Latvijas vēlēšanu kārtībā vispār nav iedziļinājušies, kuri vēl dzīvo ar pieņēmumu kopš «seniem laikiem», ka viss, ko iecirknī iedod, ir jāliek vēlēšanu kastē… Un ir arī tādi, kuri, tā arī nespējot izšķirties, ieliek aploksnē, piemēram, divas dažādas zīmes. Sekas - neviena no tām netiek pieskaitīta.
Tomēr sabojātais balsojums Latvijā ir salīdzinoši neliels. Atceros, pirms dažiem gadiem Eiropā tas bija no 3 līdz 7 procentiem, bet Latvijā - no 0,5 līdz 1,5%.
Un vēl, lai cik tas banāli neskanētu, svarīgi ir neaizmirst… brilles, jo, ja gadās tās aizmirst, tad tiem, kuri vēlas ielikt plusu sava kandidāta atbalstam, ar to uzvārdu salasīšanu tā ir, kā ir.
- Vai tad daudzi iecirkņi šobrīd vēl nav pieejami ļaudīm ar kustību traucējumiem? Kāpēc? Kas par to atbild?
- Saskaņā ar pēdējiem mums zināmiem datiem, vairāk nekā divas trešdaļas iecirkņu ir šiem cilvēkiem pieejami. Pirms piecpadsmit gadiem tādu bija vien trešā daļa.
Tās ir pašvaldību ēkas, tās ir skolas, kultūras nami. Šobrīd spēkā esošie nosacījumi gan vairs nepieļauj ēku renovāciju bez šādas pieejas nodrošināšanas, taču ir vēl diezgan daudz padomju laikā celto skolu, kur pirmais stāvs atrodas apmēram otrā stāva augstumā. Tur šīs uzbrauktuves ne visur ir nodrošinātas. Sevišķi daudz šādu iecirkņu ir Rīgā.
Noteikti ir vērts iepriekš pārliecināties, kur atrodas vēlēšanu iecirknis, jo arī šoreiz daudz iecirkņu pašvaldības ir pārcēlušas uz citām telpām. Lielāko daļu - ne remonta dēļ, bet tāpēc, lai iecirkņi būtu pieejami gados veciem vēlētājiem, vēlētājiem ar kustību traucējumiem. Tāpēc, ja kāds nepaskatās, kur atrodas iecirknis, viņam var gadīties uz savu iecirkni ejams tāds garāks ceļa gabals.
Ja iecirknis nav pieejams vēlētājiem ar kustību traucējumiem, savlaicīgi (līdz 16. maijam) to var mainīt uz citu iecirkni savā pašvaldībā.
- Ko nozīmē - cilvēki nevar sevi identificēt ar savu pašvaldību? Vai šo situāciju nerada dažādi politiskie putrotāji, kuri piedāvā piesaistīt balsošanu te darbavietai, te nekustamajam īpašumam…?
- Šī problēma nav vēlēšanu dienas problēma. Tā ir arī ikdienā labi saredzama un mūsu sabiedrībai būtiska problēma, ka persona sevi neidentificē ar savu pašvaldību. Sevis identificēšana ar pašvaldību manā izpratnē nozīmē, ka cilvēks ne tikai saņem no pašvaldības labumus un pakalpojumus, apmaksā tos ar saviem nodokļiem, bet ir ieinteresēts un spēj izsekot arī naudas izlietojumam, un pieprasa par to atskaitīties.
Pagaidām labākajā gadījumā maksājam nodokļus un ceram uz vēlēšanu solījumiem, bet ar kontroli un atskaišu pieprasīšanu tā lieta nevedas... Dialogs starp vēlētāju un politiķi ir stipri apgrūtināts, un sevis identificēšana ar savu pašvaldību izdodas tikai retā pašvaldībā.
Šobrīd neredzu, kā ar vēlēšanu likumu mainīšanu vien varētu uzlabot indivīdu un pašvaldības ciešāku saikni.
- Kāpēc nevar noteikt, ka ir viena kārtība visiem? Proti - tu vēlē tur, kur esi deklarējis savu dzīvesvietu…
- To tā varētu noteikt, taču, lai šo kārtību mainītu, jābūt politiskam lēmumam. Līdz galam šī kārtība nav atrisināta. Vismaz sākotnēji iecerētā veidā. Visām finanšu (nodokļu u.tml.) lietām vajadzētu tikt regulētām ar līgumu. Bet pie mums par pamatu diemžēl ņem deklarēto dzīvesvietu.
- Kāpēc balsošanas problēma ir tiem, kuri ir apcietinājumā, bet nav notiesāti? Kā tā tiks risināta?
- Likums nosaka - kamēr cilvēks nav sācis izciest sodu, viņš saglabā savas vēlēšanu tiesības pašvaldībās. Savukārt tas, kā šīs tiesības realizēt, likumā nav pateikts. Piemēram, Rīgas Centrālcietumā varētu rasties vajadzība vest cilvēkus uz 118 pašvaldībām. Tad šī cilvēku vadāšana vairs nebūtu samērīga. Mēs (CVK) piedāvājām attālinātu balsošanu, piemēram, balsot pa pastu. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija to atbalstīja, bet Saeimas plenārsēde noraidīja. Acīmredzot šis jautājums atkal būs aktuāls pirms nākamajām vēlēšanām.
- Cik tādu cilvēku ir?
- Apmēram 1,8 tūkstoši. Šie dati, protams, ir mainīgi.
- Kāpēc vajag pagarināt termiņu iespējai mainīt vēlēšanu iecirkni?
- Iespēja mainīt iecirkni ir laba lieta. Ja cilvēkam jāiet uz vienu konkrētu iecirkni un viņš nevar iet uz citiem iecirkņiem, tad ir labi, ja vēlētājs var šo savu vienīgo iecirkni izvēlēties atbilstoši savai darba kārtībai. Piemēram, ir labi, ja rīdzinieks, kurš dzīvo vienā pilsētas malā, bet strādā otrā un zina, ka vēlēšanu dienā viņam būs darīšanas otrā Rīgas pusē, var nomainīt iecirkni uz sev ērtāko. Jo tuvāk vēlēšanu dienai iecirkņa izvēli var izdarīt, jo labāk.
- Kā jūs pašvaldību vēlēšanu kontekstā uzlūkojat partiju sarakstu monopolu iepretī vēlēšanu apvienību (14 ES valstīs ir labvēlīgi nosacījumi vēlētāju apvienībām) sarakstiem? Manuprāt, vietējo situāciju risinājumā iedzīvotāju viedoklim jābūt sevišķi aktuālam un respektējamam…
- Šīs kārtības pastāvēšana un tās grozīšana ir politisks jautājums, un par to būtu jārisina diskusija sabiedrībā. Es domāju, ka divu vienādu pašvaldību nav. Esmu bijis faktiski visās Latvijas pašvaldībās un novērojis ļoti dažādas situācijas. Arī no iesaistīšanās viedokļa tās ir ļoti atšķirīgas. Ir pašvaldības, kur iedzīvotāju iesaistīšanās līmenis ir ļoti augsts. Tur sarunās nav pesimisma, tur ir aktīva kultūras dzīve, teritorijas ir sakoptas, tur ir pietiekami daudz darba vietu. Un jāteic, ka tas nav atkarīgs no tuvuma Rīgai un tā, kam tiesības pieteikt kandidātus.
- Apsēdīsimies uz jājamzirdziņa - balsu pirkšanas… Droši vien atkal pastāvēs gan tāda iespējamība, gan cēloņi. Vai CVK ir kādi instrumenti, lai darbotos pret to?
- Ja palūkoties dziļākā vēsturē, tad aizsākumos vēlēšanās kandidāti uzreiz maksāja pilsoņiem, kuri par tiem nobalsoja… Balsu pirkšana kā kārdinājums iet līdzi visām vēlēšanām. Visās valstīs.
Galvenais jautājums - vai sabiedrība uz to piever acis vai strikti noraida. Mūsu sabiedrība to pagaidām vēl piecieš. Kaut 2005. gadā Rēzeknē balsu pirkšana sasniedza tādu līmeni, kurš radīja asu Rēzeknes sabiedrības reakciju, un kopš tā laika, vismaz viedokļu apmaiņas līmenī, mediju telpā šis jautājums visu laiku tiek turēts aktuāls.
Vēlēšanu komisijas uz vietām, iecirkņos te nevar neko izmainīt, jo balsu pirkšana notiek slēpti, notiek ārpusē. Balsu pirkšana ir organizēta lieta, kuru nevar spontāni izveidot tikai vēlēšanu dienā bez iepriekš veiktiem priekšdarbiem. Līdz ar to jau iepriekš izplatās informācija, un te darbs ir policijai, kurai, saņemot šādu informāciju, jāveic balsu pirkšanas novēršana.
- Jā, jā, policija, KNAB… Kuram jākontrolē arī partiju finansēšanas leģitimitāte…
- Partiju finansēšana ir cits stāsts. Jāteic, ka mēs bijām, manuprāt, vieni no pirmajiem, ja ne paši pirmie, kuri gādāja, lai šī kompetence nebūtu ne vēlēšanu komisijas, ne arī, teiksim, ministrijas vai grāmatvedības auditoru ziņā. Jo, lai partiju finanses kontrolētu, ir jābūt arī instrumentiem. Ir jābūt tiesībām veikt attiecīgas pārbaudes. Latvija bija pirmā valsts, kur šo kompetenci uzticēja īpašai struktūrai - KNAB. Mūsu paraugam sekojušas un līdzīgas izmaiņas veikušas diezgan daudzas valstis, piemēram, Gruzija, Igaunija, Moldova.
- Bet vai, ņemot vērā arī šo kompetences deleģēšanu, nav vairojusies vēlme kaut kādā veidā diriģēt vai ietekmēt pašu CVK? Vai CVK statuss un neatkarība ir pietiekami stabili un droši dažādu varas līmeņu attieksmē?
- No politiķu puses nedz individuālā, nedz partiju līmenī šādu iejaukšanos nav bijis. Likumdošanā mums mūsu kompetences ietvaros noteikta sava lēmumu pieņemšanas autonomija. Tas - pirmkārt. Otrs - mūsu finansējumam ir atsevišķa rinda valsts budžetā, un mums atšķirībā no komisijām citās valstīs nav jāiet lūgt naudu katrai savai darbībai. Treškārt, mūsu darbība tradicionāli tiek organizēta pārskatāma medijiem, kuri arī veic šo uzraudzību. Arī komisijas veidošana notiek atbilstoši politiskās pārstāvniecības principam - CVK lēmumi nav tikuši apšaubīti, ka tie būtu pieņemti par labu vienam vai otram politiskam spēkam. Un pēdējais - vēlēšanu rezultātus nosaka tūkstoš iecirkņos. Mēs, CVK, tos neradām, mēs tos apkopojam un publiskojam. Jebkura novirze CVK datos tiktu konstatēta zibenīgi. To visi saprot.
- Kas ir priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpums? It kā es to zinu. Bet 27. janvārī biju Ludzā un teicu pāris Latgales pašvaldību vadītājiem, ka gribētu viņus februārī, martā intervēt Neatkarīgajai. Viņi teica - ha, pēc 3. februāra mēs vairs nedrīkstam ar tevi lāgā runāt. Ja balotēsimies. To es nesaprotu. Mani interesē viņu reālais darbs, Latgale, pašvaldību nākotne… Nevis viņu partijas, balotēšanās un kampaņa…
- Manuprāt, šeit mums kādu laiku vēl ir jārēķinās ar to, ka sistēma - no viena grāvja otrā - darbosies. Savā laikā mums bija pilnīgi brīva aģitēšana (tajā skaitā - vēlēšanu dienā). Tas bija viens grāvis. Protams, tas nav normāli. Rāpjoties no tā laukā, iespējams, ir kaut kas bišku pārspīlēts. Paies laiks, kamēr tiks atrasts kaut kāds vidusceļš.
Mums ir diezgan labi definēts, kas ir maksas aģitācija, kas ir slēpta aģitācija... Taču ar sodīšanu, manuprāt, esam nedaudz pārspīlējuši. Ja jums atsaka interviju pašvaldības amatpersona, tad acīmredzot šeit ir kāds pārspīlējums.
- Neviens neatsaka, kungi tik vien kā teic: var pārmest kādus pārkāpumus. Bet es savukārt uzskatu, ka valsts vara šādā netiešā, divkosīgā veidā ierobežo manu pieeju amatpersonām. Proti - amata, preses brīvību. Es uzskatu šādu kārtību par prettiesisku.
- Tas ir tas, ko es saku - galējība. Jā, ir valstis, kurās, ja skatāmies vēlēšanu dienas pārraides, prezidents paspēj gan atklāt slimnīcu, gan tiltu, gan aizbraukt uz bērnudārzu, gan uzspēlēt hokeju, gan vēl kaut ko. Tā arī ir galējība. Manuprāt, jāmeklē saprātīgs kompromiss. Tāds, lai šie pārspīlējumi nenoved mūs pie tiesu lietām un vienlaikus neļauj nonākt otrā grāvī. Visatļautības grāvī. Nez vai tikai ar sodīšanu, bez prevencijas mēs spēsim šo kompromisu panākt. Bet - KNAB viedoklis te būtu piemērotāks.
- Šogad paliek divdesmit gadi, kopš esat šajā amatā. Kāds ir šī laika vērtējums, kāds pašvērtējums? Kādi bijuši dominējošie akcenti? Vai šajā laikā bijis kas tāds, par ko pašam sevišķs prieks?
- Jā, gada beigās būs divdesmit gadi, kopš esmu CVK vadītājs. Janvārī palika divdesmit gadi, kopš esmu CVK loceklis…
Pirms divdesmit gadiem kāds mans draugs teica - cilvēka darbībai ir divi līmeņi - mērķis un virsuzdevums. Mērķi cilvēkam nosaka darba pienākumi, taču virsuzdevumu cilvēks nosaka pats.
Tātad - nākamās tuvākās vēlēšanas vai referendums, vai parakstu vākšana, ir mērķis. Bet papildus es nosaku virsuzdevumu. To, ko no manis nepaģērē likums un pienākumi, kam parasti nav paredzēti arī resursi, bet kas ir svarīgi, raugoties uz priekšu.
Bet ar to prieku ir tā - katra izdošanās ir prieks, katra neizdošanās ir mācība. Tā arī dzīvoju - ar prieku mācoties.
