Kā Latvijā veidojas pašvaldību sadarbības teritorijas, vai ir racionāli pašvaldībām ļaut brīvi noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmi ļoti plašā diapazonā, vai vienas pamestas jūras ērgļa ligzdas dēļ ir pareizi izpostīt piecas viensētas? Uz šiem un citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrs Kaspars Gerhards.
- Šogad notiks pašvaldību vēlēšanas. Kurām problēmām, jūsuprāt, vajadzētu būt politisko diskusiju dienaskārtībā, pirms pašvaldību vēlēšanām diskutējot par novadu nākotni?
- Ir divi galvenie nodokļi, kas nodrošina pašvaldību ienākumus, - iedzīvotāju ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. 2017. gadā tiek gatavota jauna nodokļu politika. Tradicionāli Latvijā bija tendence ļaut pašvaldībām pašām noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmes lielumu. Tas arī ir saprotami. Ikvienā pašvaldībā, uz vietas, ir daudz vieglāk novērtēt, kurš ir mazturīgais, kurš var un kurš nevar samaksāt pilno likmi utt. Krīzes gados tika nolemts noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmi līdz 3% apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības. Nodokļa likmi, kas pārsniedz 1,5% no kadastrālās vērtības, pašvaldība nosaka tikai gadījumā, ja nekustamais īpašums netiek uzturēts. Bet neesmu pārliecināts, ka arī šie 1,5% ir adekvāts lielums, gan vērtējot novadu ekonomiku, gan attīstības tendences, gan vienkārši vērojot to, kas notiek ar nekustamo īpašumu saglābšanu. Lielākajā daļā Latvijas 1,5% liela nekustamā īpašuma nodokļa likme nav paceļams lielums. Diemžēl šāda virzība tika sākta. Ikviena pašvaldība, kuras vadība saprot, ka iedzīvotāji to nevar nomaksāt, meklē iespējas, kā atvieglot savu iedzīvotāju stāvokli. Tik liels nodoklis rada lielas grūtības ne tikai lielākajai daļai iedzīvotāju, bet arī ražošanai, gan lauksaimnieciskajai ražošanai, gan citām uzņēmējdarbības formām.
- Ir pašvaldības, kas, nosakot likmes lielumu dažādiem īpašumiem, to nosaka taisnīgi, bet ir pašvaldības, kas brīvību noteikt nodokļa likmi visai plašā diapazonā izmanto kā instrumentu, lai izrēķinātos ar tiem, kas konfliktē ar novada vadību.
- Es domāju, ka nevajag pārspīlēt. Šādu gadījumu nav daudz. Patiesā problēma ir cita. Iespējas mainīt īpašuma nodokļa likmi rada ļoti lielu neskaidrību par nākotnes izdevumiem. Kā rīkoties uzņēmējiem? Tiem uzņēmējiem, kas izvēlas sākt darbu kādā no brīvajām ekonomiskajām zonām (tādas Latvijā ir Rīgā, Ventspilī, Liepājā un Rēzeknē), ir daudz vienkāršāk, jo atlaides lielums ir noteikts likumā. Jebkurā citā vietā šodien atlaides var būt, rīt tās var nebūt, bet parīt atkal būt. Kā pie šādiem apstākļiem lai izlemj, vai pirkt nekustamo īpašumu vai nepirkt? Vai saglabāt īpašumā senču viensētu vai nesaglabāt? Manuprāt, diskutējot par nodokļu izmaiņām, būtu jāpanāk, lai likumu un pašvaldību līmenī tiktu novērsta nenoteiktība. Ja nodokli var pilnīgi brīvi noteikt jebkurā lielumā starp 0,2 un 1,5% (plus visai savdabīgais veids, kā tiek aprēķinātas īpašumu kadastrālās vērtības), tad tas rada pārāk daudz neskaidrību gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem.
Diskutējot ir jāuzdod jautājumi par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Lielās pilsētas - Liepāja, Rēzekne, Daugavpils - ir vieni no lielākajiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa izlīdzināšanas fonda naudas saņēmējiem. Rīga un Pierīgas pašvaldības iemaksā izlīdzināšanas fondā, bet, kad šajās pašvaldībās pieaug iedzīvotāju un bērnu skaits, tad tās nevar pilnībā nodrošināt savu iedzīvotāju vajadzības, kaut vai izglītības jomā.
Tie būtu jautājumi, par ko būtu jādiskutē iedzīvotājiem ar pašvaldību līderiem.
- Pēc VID datiem, 40% no tiem, kas ir deklarēti ārpus Rīgas (jebkurā citā novadā vai pilsētā), strādā Rīgā. Ja visi, kas Rīgā reāli dzīvo, tur deklarētos, liela daļa Latvijas novadu paliktu bez naudas.
- Kopējā sistēma nav sabalansēta. Pašvaldībām nav autonomas finanšu bāzes. Ja nav skaidras ienākumu bāzes, tad ir grūti runāt par pašvaldību lēmumu ilgtspējību. Pašvaldībām ir jābūt ilgtermiņa finansiālai bāzei, tad būs pamats veidot ilgtermiņa attīstības projektus. Pašlaik neko tādu plānot nevar, jo nemitīgi notiek izmaiņas. Likums ik pa brīdim tiek mainīts. Ik pa brīdim tiek mainīta pašvaldību izlīdzināšanas fonda formula utt. Šāda prakse neatļauj pašvaldībām plānot savu darbu ilgtermiņā.
- Kādi ir tie jautājumi, par kuriem reāli būtu jānotiek sabiedrības diskusijām? Ko jūs ieteiktu jautāt iedzīvotājiem pašvaldību deputātu kandidātiem?
- Cik lielus nodokļus maksās iedzīvotāji, un ko viņi saņems no pašvaldības pretī. Ko saņems mana ģimene - tēvs, māte un mani bērni? Kur man būs jāmeklē skola, vai ir bērnudārzs? Kādas priekšrocības būs maniem vecākiem, un vai pašvaldībai būs nauda, lai izpildītu solījumus? Manuprāt, pašvaldību vēlēšanās nav jādiskutē par globāliem jautājumiem, bet par to, kas notiks šeit uz vietas - manā pilsētā, pagastā.
Kad Rīgā politiķi virzās uz populismu, solot dažādas brīvbiļetes un palīdzību, tad viņiem jautājiet, kas beigu beigās par to maksās. Un, pirms dodaties balsot, atbildiet paši sev uz šo jautājumu.
- Jums ir sanācis daudz diskutēt ar pašvaldību vadītājiem par sadarbības teritoriju izveidi, kādas ir atziņas, un kādus secinājumus var izteikt pašlaik?
- Likums nosaka, ka Latvijā ir jābūt otrā līmeņa pašvaldībām - apriņķiem. Apriņķi pēc administratīvi teritoriālās reformas noslēguma 2009. gadā tā arī nav izveidoti. Tā kā bija paredzēts izveidot pašvaldību otro līmeni - apriņķus, tad tika pieļauts, ka var tikt izveidoti novadi ar 4000 iedzīvotājiem. Lai novads pārņemtu visas funkcijas, kuras agrāk pildīja rajons, novadiem vajadzētu būt ar vismaz 10 000 iedzīvotājiem. Ventspils novadā tā arī ir. Tajā ar 11 tūkstošiem iedzīvotāju tika pārņemtas visas agrākā rajona funkcijas. Taču novadi pēc iedzīvotāju skaita atšķiras vairāku desmitu reižu. Ogres novadā dzīvo gandrīz 37 000 iedzīvotāju, bet mazākajā Latvijas novadā ap tūkstoti. Pilsētu atšķirība ir vēl lielāka. Vienotas likumdošanas prasības, kas būtu pilnīgi vienādas visām pašvaldībām, nav iespējamas, jo novadu izmēri ir pārāk atšķirīgi. Funkcijas un pienākumus, kurus var uzņemties lielie novadi, nevar realizēt mazie. Mazo novadu lielais daudzums rada daudz neskaidrību iedzīvotājiem, jo pārklājas skolu tīkls, ārstu prakses, ikdienā nepieciešamu pakalpojumu pieejamība.
Apriņķi tolaik netika izveidoti, bet tika izveidoti pieci plānošanas reģioni, turklāt ļoti pretrunīgi. Četri no pieciem bija ar diviem konkurējošiem centriem Kurzemei - Liepāja un Ventspils, Zemgalei - Jelgava un Jēkabpils, Latgalei - Rēzekne un Daugavpils, bet Vidzemei - Valmiera un Cēsis.
Bija paredzēts, ka valsts iestādēm ir jāveido savas teritoriālās pārstāvniecības struktūras, atbilstoši plānošanas reģionu teritorijām, bet tas netika izdarīts. Vienlaikus pastāv ap 30 atšķirīgu teritoriālās pārstāvniecības modeļu. Iedzīvotājam viens jautājums ar valsti vai pašvaldību ir jārisina vienā pilsētā, bet otrs jautājums, var gadīties, ir jākārto pilnīgi citā vietā. Šāda nesakārtotība rada neērtības iedzīvotājiem un daudzus nevajadzīgus konfliktus. Kurai būvvaldei būtu jāatbild, kā rīkoties, ja skola ir blakām mājām, bet tā ir citā novadā, līdz ar to nav pieejama, jāmeklē transports un bērni jāved uz attālo, bet konkrētā novada skolu? Kā organizēt transportu bērniem uz skolu starp dažādiem novadiem?
Valsts iestādēm ir sava sistēma, novadi ir dažādi, un tiem ir atšķirīgas sadarbības tradīcijas. Novadi sadalīja rajonu īpašumus, funkcijas un šādā veidā darbojas jau astoņus gadus. Par to, kā pilnveidot novadu sistēmu, mēs diskutējām vairāku valdību darba grupās. Mēs nonācām pie risinājuma, ka ir jāveido sadarbības teritorijas. Sadarbības teritorijas ir jāveido ap nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centriem. Latvijā ir deviņi nacionālie un 21 reģionālais attīstības centrs, bet, tā kā Rīga un Jūrmala ir blakus, iesakām izveidot 29 sadarbības teritorijas. Jautājums ir pārrunāts Pašvaldību savienībā, Lielo pilsētu asociācijā, arī Reģionālo attīstības centru apvienībā. Īstenojot teritoriju sakārtošanas jautājumu, mēs nodrošināsim skaidru un saprotamu valsts un pašvaldību sadarbību. Racionāli ir veidot vienotus klientu apkalpošanas centrus valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībai iedzīvotājiem. Atbilstoši sadarbības teritorijām tiks optimizētas izglītības un ārstniecības iestādes, sakārtots ģimenes ārstu tīkls, iedzīvotāji būs ieguvēji, un tas mums ir vissvarīgākais. VARAM kopā ar pašvaldībām jau vērsās Izglītības un Veselības ministrijās, aicinot neveidot 31 vai 32 teritoriālās pārvaldes modeli, bet iekļauties kopējā sadarbības teritoriju modelī.
Esam ieguldījuši lielu darbu, lai jēgpilni sakārtotu šo jautājumu, priecē, ka jau šobrīd redzami daudzi labas sadarbības piemēri, bet diemžēl ir arī gadījumi, kad politisku vai personisku nesaskaņu dēļ teritorijas, kas vēsturiski bija cieši saistītas, nevēlas sadarboties, lai gan tādējādi būtu tikai un vienīgi ieguvējas. VARAM aicina izveidot racionālu sistēmu, kuru nedrīkstētu ietekmēt personiska nepatika vai senāki konflikti.
- Kā veidosies uzņēmēju un iedzīvotāju saziņa ar valsts pārvaldi, kad stāsies spēkā Oficiālās elektroniskās adreses likums? Valsts pārvaldes iestādēm, tajā skaitā pašvaldībām un to iestādēm, eadreses izmantošana būs obligāta jau no 2018. gada 1. jūnija. Vai iedzīvotāji drīkstēs kā oficiālo eadresi uzradīt savus personīgos epastus? Vai eadrese direktīvi tiks piešķirta katram jauna, norādot noteiktu servisa sniedzēju?
- Eadrese būs droša elektroniska pastkaste Latvija.lv portālā, kurā saņemt svarīgos sūtījumus no valsts. Līdzīgi kā internetbankā ir droša pastkaste sarakstei ar banku, tā Latvija.lv būs eadrese sarakstei ar visām valsts un pašvaldību iestādēm. Lai nepalaistu garām sūtījumu, varēs norādīt savu personīgo epastu, uz kuru saņemt paziņojumu par jaunu sūtījumu.
Iedzīvotāji, brīvprātīgi piesakoties, eadresi varēs lietot līdz ar ieviešanu valsts iestādēs 2018. gada jūnijā, bet no 2019. gada eadresi iemēģināt varēs uzņēmēji, biedrības un citas organizācijas, kuriem pāreja uz to kā obligāta ir noteikta jau 2020. gadā.
Eadresē sūtītās vēstules iedzīvotāji saņems ātrāk, nekā klasiskās, papīra formātā sūtītās. Ikviens no mums ir saskāries ar garajām rindām pastā, kas laiku pa laikam ir jāpatērē ierakstītu vēstuļu saņemšanai. Eadrese ir moderns un jau tā aizņemto ikdienu atvieglojošs risinājums, ikviens iedzīvotājs vai uzņēmējs sūtījumus saņems uzreiz un varēs apskatīt no jebkuras vietas pasaulē.
Galvenais, ko vēlamies panākt, lai valsts būtu droša, ka adresāts ir saņēmis sūtījumu un tas notiktu iedzīvotājiem pēc iespējas ērtākā veidā.
- Nozares dokumentos ir rakstīts, ka «Latvijas vides politikas virsmērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem iespēju dzīvot tīrā un sakārtotā vidē, īstenojot uz ilgtspējīgu attīstību veiktas darbības, saglabājot vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību, nodrošinot dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un informētību par vides stāvokli». Viens no Neatkarīgās lasītājiem aizrādīja, ka, viņaprāt, primāra ir vietējo cilvēku iespēja dzīvot, bet bioloģiskā daudzveidība nav primāra. Viņš bija neizpratnē, kāpēc, plānojot Rail Baltic maršrutu Salacgrīvas novadā, lai glābtu vienu, pirms desmit gadiem pamestu jūras ērgļa ligzdu, tika nolemts iznicināt vismaz piecas cilvēku ligzdas - likvidētas piecas viensētas. Rietumeiropā šādu politiku sauca par ekofašismu. Ko varat atbildēt lasītājam?
- Manuprāt, svarīgākais jautājums attiecībā uz ierobežojumiem vides politikā ir jautājums par kompensācijām. Ikvienam būtu jāsaņem adekvāta un taisnīga atlīdzība, ja viņa īpašumā atklātu īpaši aizsargājamus dabas objektus. Dabas aizsardzība ir dārgs prieks, par ko ir jāmaksā, un šāda atlīdzība ir jāparedz valsts politikā. Bez taisnīgas atlīdzības īpašuma tiesības nedrīkst ierobežot. Šāda norma ir iekļauta Latvijas Satversmē. Es pārstāvu pozīciju, ka, uzliekot apgrūtinājumu, ir jāsaņem taisnīga atlīdzība.
- Sistēmai par depozīta piemērošanu dzērienu iepakojumam bija jāsāk darboties 2015. gadā. Vai no tās esat atteikušies pavisam?
- Varbūt cilvēkiem ir zināma nostalģija par laiku, kad varēja nodot tukšās pudeles, bet, kamēr es būšu ministrs, šī koncepcija netiks virzīta. 2015. gada sākumā es izveidoju atkritumu apsaimniekošanas darba grupu, iesaistot nozaru - ražotāju, tirgotāju, atkritumu apsaimniekotāju - asociācijas un ekspertus, kas veica atkārtotu izvērtējumu par depozīta sistēmas piemērošanu dzērienu iepakojumam. Lai izveidotu šādu sistēmu, papildus nepieciešami 20 miljoni eiro, bet sistēmas uzturēšanai katru gadu būs nepieciešami vēl 12 miljoni eiro. Šāda sistēma par nelietderīgiem pārvērtīs tos ieguldījumus, kurus jau ir veikusi valsts, pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāji atkritumu dalītās vākšanas sistēmā. Uzskatu, ka šādas sistēmas ieviešana ir pārāk dārga un lietderīgāk ir mudināt iedzīvotājus šķirot atkritumus, un visā valstī attīstīt atkritumu dalīto vākšanu.
- Šobrīd sadzīves atkritumu šķirošanas procents nav liels, jo vienīgais stimuls ir nedaudz mazāks atkritumu izvešanas tarifs šķirotiem, nevis nešķirotiem atkritumiem.
- No šā gada sākuma par poligonos noglabātajiem atkritumiem ir paaugstināts dabas resursu nodoklis, un tas tiks paaugstināts pakāpeniski vēl trīs gadus. Tas dos stimulu gan atkritumu dalītai vākšanai, šķirošanai, gan pārstrādei. Laikā līdz 2020. gadam no ES struktūrfondu līdzekļiem 40 miljonu eiro paredzēti dalītās atkritumu vākšanas sistēmas attīstībai, atkritumu pārstrādei un reģenerācijai.
- Ir cilvēki, kas uztraucas par izmaiņām Latvijas zemes dzīļu resursu izpētes noteikumos. Viņi ir sapratuši, ka tagad bez viņu piekrišanas uz viņu zemes ikviens licences ieguvējs drīkstēs veikt urbumus un meklēt derīgos izrakteņus.
- Tā nav. Ir divas galējas pieejas. Pirmā būtu visiem, kas meklē derīgos izrakteņus, ļaut darīt praktiski jebko. Ikviens var nākt un pētīt, bet valstij ir jādod licence un nav jāiejaucas. Otra galējība būtu nemainīt esošo sistēmu. Atbilstoši mūsu normatīvajai bāzei, Latvijā zemes īpašniekam pieder gan zeme, gan zemes dzīļu bagātības/resursi līdz pat Zemes centram. Šāda pieeja ir atšķirīga no Eiropas valstu pieejas. Valdībā atbalstītie priekšlikumi paredz saglabāt Civillikumā noteiktās zemes īpašnieku īpašumtiesības.
Rezultātā, izstrādājot un pieņemot koncepciju par zemes dzīlēm, ir panākts kompromiss. Latvijas risinājums tagad būs kaut kur pa vidu starp abām galējībām. Īpašnieka tiesības tiek saglabātas, bet par noteiktu kompensāciju tiks atļauts veikt izpētes darbus.
