Aizejošais 2016. gads politikā aizsākās ar notikumu, kuru gaidījām jau kopš 2015. gada nogales – Valsts prezidents Raimonds Vējonis, gāžot no valdošās partijas troņa Vienotību, premjerministra amatam izvirzīja Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošo Māri Kučinski. Šī politiskā teātra pirmā plāna lomas tēlotāja nomaiņa tad arī virzīja daudzus šā gada notikumus politikā.
Par to, ka otrajai Laimdotas Straujumas valdībai nav lemts ilgs mūžs, politikas kuluāros spriedelēja teju kopš tās apstiprināšanas - galvenokārt nesaskaņu pēc pašā Vienotībā un tās elitē valdošās neapmierinātības pēc ar L. Straujumas darba stilu. Taču pārsteigums daudziem bija tas, ka Vienotība, kas pašrocīgi gāza savu valdību, neatgriezās tās vadītāja krēslā.
Pārrēķinājās
Taču arī tajā Vienotība var vainot tikai sevi. Tā pārāk ilgi vilcinājās ar sava premjerministra amata kandidāta izvirzīšanu. Kandidāti tika meklēti gan starp ministriem, gan Saeimas deputātiem un pilsētu mēriem, taču neviens pēc atbildīgā amata nerāvās vai neatbilda Vienotības vadības noteiktajiem standartiem.
ZZS šāda vilcināšanās radīja pārliecību, ka pienācis īstais brīdis, lai 23 gadu laikā otro reizi nokļūtu pie valdības stūres, un zaļzemnieki izvirzīja savu kandidatūru. Tas mobilizēja arī Vienotību, kas atbildīgajam amatam uzreiz izvirzīja toreizējo Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāju Kārli Šadurski, taču par vēlu.
Neizlēmīgā minstināšanās novērsties no partijas kursa pamudināja tolaik par [Ilzes] Viņķeles sešnieku dēvēto deputātu grupu, kas neoficiālās sarunās pauda atbalstu ZZS kandidātam.
Uz šā fona Valsts prezidenta izvēle par labu M. Kučinskim bija likumsakarīga. Arī Vienotības līderi to atzīst, ka pārrēķinājušies, plānojot viltīgu izspēli, un nav ņēmuši vērā šķeltniekus.
Atdzimt grūti
Kādreiz varenajai Vienotībai premjerministra amata zaudējums bija tikai daļa no sakāvi veidojošajiem komponentiem. Jau pirms L. Straujumas valdības krišanas partijas reitingi lēnītēm saruka, bet, redzot iekšējos konfliktus, kurus publiskajā telpā uzkurināja gan I. Viņķele ar domubiedriem, gan tā laika partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un citi konservatīvā spārna deputāti, vēlētāja vaigs no kādreizējā favorīta novērsās aizvien vairāk.
Atgūt kādreizējo popularitāti nav palīdzējis arī S. Āboltiņu partijas priekšsēdētāja amatā nomainījušais Andris Piebalgs. Maijā stājoties amatā, viņš apņēmās līdz gada beigām panākt, ka partijas reitingi atkal sasniedz vismaz 10%. Taču šo mērķi viņš nav sasniedzis. Atzīstot savas kļūdas, A. Piebalgs gan atgādina parasto nežēlastībā kritušo politisko spēku mantru - galvenais reitings ir vēlēšanas un ir ļoti daudz neizlēmušo respondentu.
Partijai nepalīdz arī tai uzticētais un Kārļa Šadurska realizētais izglītības un zinātnes ministra amats. Premjera atbalstīts, ministrs sācis vērienīgu izglītības sistēmas reformu, kuras dēļ pats un Vienotība cietuši no smagas kritikas un protestiem. Pat kādreiz ļoti kritizētās S. Āboltiņas centieni maksimāli samazināt savu ekspozīciju televīzijā, lai vājinātu viņas tēla asociāciju ar visu partiju, nav nesuši cerētos rezultātus.
Neērts partneris
Arī ZZS, kļūstot par valdošo partiju, bija jāsaskaras ar šā goda nestajām blaknēm. Līdz ar mediju dāvāto plašāku publicitāti pār valdošo partiju gūlusies arī lielāka atbildība. Taču pagaidām visas ZZS neveiksmes elektorāts uztvēris salīdzinoši mierīgi un tā ir populārākā koalīcijas partija.
ZZS ar kaunu nācās atvadīties no sava veselības ministra Gunta Belēviča, kurš, apejot rindu, panāca, ka viņam uztaisa nenozīmīgu operāciju. Viņa vietā Saeimā stājās Valdis Kalnozols, kas tiesājās ar dzīvesbiedreni par miesas bojājumu nodarīšanu un vēlāk atzina savu vainu. Strīdā par Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju M. Kučinskis publiski apvainoja Vienotību, ka tā visiem pieejamajiem līdzekļiem, arī negodīgiem, torpedē finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas virzīto kandidāti, vēršoties pat pret viņas brāli. Pavisam neilgi pēc šiem apgalvojumiem, izrādījās, ka tā nebija patiesība, bet ZZS virzītajai kandidātei patiešām ir nopietnas neskaidrības ar ienākumu deklarāciju.
Zaļzemniekiem jāsadzīvo arī ar Vienotību, kas, pozicionējoties kā konstruktīvs koalīcijas biedrs, reizēm izaicina valdības vadītāju, pretojoties viņa ierosinājumiem. Spilgtākais piemērs bija nesenā stīvēšanās ap obligātajām minimālajām sociālajām iemaksām un mikrouzņēmumu nodokli. Vainojot vienai otru par iepriekšējiem lēmumiem, abas partijas uzstāja uz to, ka tikai tās piedāvātais risinājums ir pareizākais un ilgtspējīgākais. Turklāt - ironiski - M. Kučinskim šajā epopejā sabiedrības spiediena rezultātā nācās pārkāpt tai pašai sabiedrībai doto solījumu nepalielināt nodokļus.
Izdevība Saskaņai
Vienotības pretnostatīšanās ZZS ir pašsaprotama. Lai atgūtu vēlētāju uzticību un cerības 2018. gadā iekļūt Saeimā, Vienotībai jādemonstrē izlēmība un uzticība saviem principiem. Tas tika uzsvērts arī organizācijas kongresā decembra sākumā. Taču šāda Vienotības politika paver iespēju sava politiskā kapitāla audzēšanai Saskaņai.
Un šī iespēja tika izcili izmantota, paužot atbalstu M. Kučinska piedāvātajam risinājumam mikrouzņēmumu nodokļa problēmas risinājumā. Apmaiņā par šo atbalstu Saskaņa varēja izsist likumā grozījumus, kas noteiktai grupai mikrouzņēmumu paredz mazāku nodokli. Šo panākumu politiskais spēks noteikti izmantos nākamo gadu vēlēšanās.
Trešais koalīcijas partneris - Nacionālā apvienība, kas, slēdzot vienošanos ar ZZS, nodrošināja tās nonākšanu premjera krēslā, turpina būt uzticams un kluss sabiedrotais, kas palīdz premjeram pārdzīvot Vienotības radītos minisatricinājumus. Un nav paredzams, ka to no šā pusmiega kaut kas pamodinās. Apvienība ir vienisprātis ar ZZS tai svarīgākajā patvēruma meklētāju uzņemšanas jautājumā, bet ģeopolitiskās situācijas dēļ tās regulāri piesauktie draudi no Krievijas zaudējuši tukša bubuļa tēlu un nu jau nonākuši vispārējā politiķu leksikonā.
Ņemot vērā, ka koalīcijas veidošanai ar Saskaņu pagaidām neviena no sevi par labēji centriskajām politiskajām partijām dēvējošajiem spēkiem nav gatava, var prognozēt, ka nākamajā gadā lieli satricinājumi koalīcijā nebūs vērojami, jo nav pamata graut ēku, kuras atjaunošanā tie paši pusdrupušie ķieģeļi vien būs jāizmanto.
Tas gan nenozīmē, ka partneru starpā nebūs strīdu. Un viens no tiem būs tas pats mikrouzņēmumu un sociālo iemaksu jautājums, kuram ilgtspējīgu risinājumu M. Kučinskis sola jau līdz nākamā gada vidum.
