Par aktuālajiem politiskajiem notikumiem ap KNAB, kārtējo jūrmalgeitu, reformām un gaisotni koalīcijā Neatkarīgās intervija ar socioloģiskās kompānijas Latvijas fakti direktoru un premjera Māra Kučinska padomnieku sociāli politisko procesu jautājumos Aigaru Freimani.
- Pēdējā laikā lielu uzmanību piesaistījis KNAB ne tikai ar jau ierasto iekšējo darbinieku kariņu un atlaisto darbinieku kompensācijām, bet arī it kā pazudušajiem un nepazudušajiem slepenajiem dokumentiem, Jūlija Krūmiņa, Gata Trukšņa & Co aizturēšanu, uzsildīto zupu par Jutas Strīķes identitāti. Vai tam redzat kādu saistību ar gaidāmajām KNAB vadības vēlēšanām?
- Viena no tiesībsargājošo ie-stāžu priekšrocībām un reizē trūkumiem ir to darbības slepenība, viss ir viegli kritizējams un nav pierādāms, ja vien nav kādi īpašie avoti, informācijas noplūdinātāji, kādu KNAB nav trūcis. Noteikti sagadīšanās nav arī, piemēram, žurnālistu negaidītā parādīšanās pie Jūrmalas domes, kad tur notiek kratīšana un Trukšņa aizturēšana. Katrs dažādas situācijas var interpretēt un izmantot savās interesēs, un bieži vien par iekšējiem procesiem spriežam tikai pēc sekām - kāds atlaists, tad izrādās - nepamatoti, tad dokumenti pazuduši, tad nav pazuduši... Tas rada lielu telpu baumām, aizdomām, meliem, bet ap KNAB to ir pārāk daudz, un tas liek secināt, ka tur kaut kas nav kārtībā. Nešaubos, ka savu artavu dod arī KNAB vadītāja izvēles laiks, bet vēl nevar pateikt, kuras puses piedalās lielajā spēlē, jo baumu vilnis ir ar izteikti kriminālu piegaršu.
- Kas ir tie lielie spēlētāji lielās kategorijās - politiskie spēki, ekonomiskie grupējumi, atsevišķi oligarhi...
- Domāju, ekonomikas tur ir vairāk nekā politikas, bet ekonomika cieši iespaido arī politiku. Bet ir ļoti maz faktu, kas ļautu izvērst spriedumu virkni, subjektivitāte no dažādiem ziņu nesējiem sāk dominēt pār saturu.
- Jums kā premjeram tuvu stāvošam cilvēkam arī nav vairāk informācijas?
- Droši varu teikt, ka arī viņa rīcībā nav tik daudz informācijas, viņš pieturas pie viedokļa - ja kas nopietns notiks, viņš būs pirmais vai viens no pirmajiem, kas par to uzzinās. Tā tam loģiski arī vajadzētu būt, bet, vai tas tā ir, nezinu.
- Nu jau bijušais Jūrmalas mērs Truksnis pats ierosināja uzticības balsojumu. Pārrēķinājās vai nebija variantu - nogāztu tāpat?
- Manuprāt, tur bija mundiera tīrīšana, domājot tālejošās politiskās vīzijās. Iepriekšējais veselības ministrs Guntis Belēvičs, kas arī bija Zaļās partijas pārstāvis, pēc skandāliem klusi aizgāja no politikas. Tas šobrīd ir Zaļās partijas un, visticamāk, arī ZZS iekšējā klimata elements - viņi grib būt varas partija, tas sāk patikt. Izskatās, ka pagaidām iznāk ne sliktāk kā iepriekšējiem, kas bijuši pie valdības stūres, un skandalozi notikumi pilsētā ar lielu publicitāti, naudas plūsmu, interesi par termiņuzturēšanās atļaujām tajā nav vajadzīgi. Domāju, ka uzticības balsojums vai aiziešana lielā mērā bija partijas vadības veicināti vai ieteikti - tā bija ieinteresēta lietu atrisināt tieši tā, kā tā atrisinājās.
- Cik var ticēt Kučinska teiktajam, ka Jūrmalas skandālā «nav iesaistīti lielajā politiskajā līmenī esoši cilvēki». Tiešām Jūlijs Krūmiņš, Truksnis paši lokāli darbojās bez partijas ziņas?
- Tur grūti novilkt līnijas. Bet Truksnis noteikti nav lēmumu pieņēmējs lielās politikas līmenī, kādi ir citi pašvaldību vadītāji, ne tikai Lembergs, kas var ZZS ietekmēt ar savu viedokli.
- Piemēram, kuri?
- Uldis Sesks kā Liepājas partijas līderis, kas pārstāv savas partijas un pilsētas intereses, ZZS augstākajā līmenī noteikti tiek ņemts vērā. Andris Rāviņš, kuram ir pieredze lielā līmeņa politikā kādreiz kā zemkopības ministram, šobrīd kā ilggadējam Jelgavas mēram, turklāt ZZS saistība ar Jelgavu ir ļoti izteikta. Truksnis nav tā kalibra, viņš kā svešķermenis ienāca Zaļajā partijā un ZZS, kurai dažādu iemeslu dēļ allaž ir trūkuši cilvēkresursi augstiem amatiem. Tad viņi tos rekrutēja no malas. Arī tagad virkne augstos amatos esošo ZZS cilvēku ir rekrutēti no malas, kas īpaši izpildvarā ir normāls process.
Zinot Jūrmalas politiskās virtuves īpatnības, neviens negribēja īpaši iedziļināties vai arī saprata, ka iedziļināšanās var būt sprādzienbīstama, un notika tas, kas notika.
- Vai Trukšņa un Belēviča atgriešanās politikā būtu iespējama?
- Domāju, ka ne. Vismaz zem ZZS karoga ne. Tas būtu kas eksotisks. Ja nu vienīgi kāds no viņiem atnāk ar neiedomājamiem ideju vai finanšu pienesumiem, kas ļautu pārējiem kampaņā atslābt.
- Krūmiņgeita situsi arī pa Ingunas Sudrabas partiju. Tur meklējami kādi zemūdens akmeņi, uzkāpšana kādam uz varžacīm, jo No sirds Latvijai ietekme un reitings ir nebūtisks. Vai arī Streļčenoks izmanto pēdējo salmiņu pirms termiņa beigām, lai parādītu, ka kaut ko atklāj?
- Tas daļēji sasaucas ar jautājumu par to, kas notiek KNAB, kā tas virza lietas, kurā brīdī tās izpeld uz āru un kurā ne. Ja tiešām viss ir noklausīts un dzirdams, protams, dīvaini, ka tas notiek tikai tagad, lai gan vēlēšanas bija 2014. gadā. Varbūt trūka tiesiskā pamatojuma, faktoloģijas. Lietas nosaukums saistīts ar nelikumīgu partiju finansēšanu - šajā dimensijā ir vairāk Sudrabas partija, bet lietu kārtošana, iespējams, korupcija, ir attiecībās starp Krūmiņu un Jūrmalas domi. Tās ir divas lietas, lai nostiprinātu apsūdzību vai lietu padarītu smagnējāku un saprotamāku. Krūmiņš, par spīti šķietamai klaunādei un pašpuiciskai atklātībai medijos, ar tiem runājot kā ar tuviem paziņām pie kāršu galda, nav tik dumjš un labi apzinās, ka, pat ja viņš pierunājis kādu maksāt naudu un to darījis legāli, par to nevar notiesāt.
KNAB jau ir bijušas diezgan daudzas paskaļas aizturēšanas, lietas, kas lēnām pazūd, redzamās darbības sākotnējais skaļums ir ārkārtīgi liels, pēc tam viss paliek klusāks. Jādomā, vai mēs dzīvojam, sēžot pirmajā rindā pie skatuves, kur notiek kādi notikumi, vai vērojam procesu, kur lietas tiek novestas līdz kādām tiesiskām sekām, cilvēki, kas veikuši kādas noziedzīgas darbības, tiek notiesāti.
- Jūsuprāt, šī krūmiņgeita Sudrabas partiju galīgi iznīcinās vai arī tur vairs nav ko iznīcināt?
- Mironim plāksteris diez vai palīdz. Partija tūdaļ pēc ienākšanas Saeimā ātri pazuda ēnā. Periodiski kaut ko pasaka partijas līderis, cilvēki ar publicitātes pieredzi Ringolds Balodis un Gunārs Kūtris, un tas ir viss. Jebkurai partijai tik dziļā opozīcijā ir ļoti mazas iespējas realizēt savu skaitlisko potenciālu, tā nav Saskaņa, kas neformāli vienmēr piedalījusies kādu lielu lēmumu pieņemšanā, kad koalīcijas partijas nespēj vienoties, piemēram, prezidenta vai Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanās.
- Cik lielu ēnu šī partiju finansēšanas lieta met uz ZZS, cik tas ietekmēs ZZS vadošās pozīcijas reitingos uzreiz aiz Saskaņas?
- To nekad iepriekš tā nevar pateikt - ir lietas, kurām šķietami nevajadzētu atstāt lielu iespaidu, bet tās atstāj, un otrādi. Par labu varētu nospēlēt Trukšņa kā redzamas politiskās personas ātrā pazušana no politiskās skatuves.
- Kas vispār bija ZZS popularitātes pamatā? Pati premjerēšana par sevi nav nekas populārs, lai arī tā ir papildu uzmanība. Visupirms Vienotības un arī citu konkurentu vājums?
- Pirmām kārtām, jāskatās, kurā brīdi tā palika tik populāra.
- Manuprāt, līdz ar valdības maiņu.
- ZZS jau pirms tam bija krietni labāk vērtēta sabiedrībā nekā Vienotība. Drīzāk jāskatās, kad sāka kristies atbalsts Vienotībai, un tas notika pēc Valda Dombrovska aiziešanas - viņš arī neaizgāja pie labākās politiskās veselības, viņa vērtējums jau bija ļoti pretrunīgs. Vienotības elektorāts pieņēma, ka Laimdota Straujuma turpinās Dombrovska kursu līdz vēlēšanām - tiktāl Vienotība turējās pietiekami braši, bet pēc tām Straujuma uzņēmās vadīt valdību atkal, lai arī viņai iekšējas jaudas vairs nebija, viņa fiziski un psiholoģiski to vairs nevarēja pavilkt. Turklāt viņa absurdi piekrita ik nedēļu iet uz divām televīzijām kaut ko stāstīt un kļuva vairāk par mediju vides sastāvdaļu, nekā politisko lēmumu pieņēmēju, nereti nevarēja atbildēt uz jautājumiem, jo viņai nebija informācijas. Tad ZZS reitings auga un sabiedriskajā domā tā kļuva par būtiskāko varas partiju. Vēl ietekmēja bēgļu krīze, kur ZZS izskatījās kā konservatīvāks, skeptiskāks, līdz galam neizrunājošs politiskais spēks, kas maz iespaido dienas kārtību, bet vēro to un tad reaģē, piespēlējot vai nepiespēlējot, tikmēr Vienotība ieguldīja naudu bēgļu atbalstošā kampaņā, kas galīgi neatbilda sabiedriskajai domai. Tas varbūt atbilda kāda liberāla elektorāta gaidām, bet šis elektorāts nav kā konsolidēta grupa.
- Kā vērtējat Vienotības vadītāja Andra Piebalga plānu līdz gada beigām atjaunot partijas reitingu divciparu līmenī un izredzes atgūties?
- Skeptiski, bet esmu gatavs viņam aplaudēt, jo politiķim tā ir jārunā un jādomā. Varbūt tā ir atkāpšanās ceļa būvniecība - ik pa reizei parādās stāsts: ja nesanāks, varu arī aiziet, bet citādi politiķis nedrīkst sevi pasniegt, viņš pasniedz sevi kā Eiropā trenēts politiķis.
- Redzamākais, bet daudz kritizētais Vienotības ministrs Kārlis Šadurskis nemet sprunguļus partijas centienos atgūties?
- Dīvaini, bet, manuprāt, ne. Jāsaprot tomēr, ka kopējā Eiropas kontekstā mūsu izglītības sistēma ir pārfinansēta, ir iedzīvotāju skaitam neadekvāts skolu tīkls un skolotāju skaits, kam ir daudz dažādu sociālo iemeslu. Pat ja sabiedrības vairākumam kas nepatīk, tur kādam jāiet uz priekšu, citādi nevar. Nozarēm, kas pārtiek no valsts finansējuma, ir jābūt ļoti racionāli veidotām. Tie soļi izskatās nepopulāri, bet nedomāju, ka tas guļ tik daudz uz Šadurski personīgi. Reformas virzībā pietiekami liela loma bija arī premjeram Mārim Kučinskim, lai arī ZZS nebija pārāk proreformiski noskaņota, ņemot vērā pašvaldību lobiju partijā un to vēlmi saglabāt skolu tīklu - tur negāja viegli. Bet šī problēma skar visu valdību.
- Cik pašvaldību lobijs nostrādās attiecībā arī uz veselības sistēmas reformām, kur nāksies gan slēgt, gan pārveidot kādas slimnīcas vai to nodaļas?
- Tā lieta aizgājusi tiktāl, ka veselības aprūpes sistēma jau ir katra cilvēka problēma. Agrāk socioloģiskajās aptaujās pirmajās vietās bija bezdarbs vai labi apmaksātu darba vietu neesamība, bet tagad veselības aprūpe ir pirmajā vietā, turklāt to bieži kā problēmu atzīst arī cilvēki, kuriem pašiem nav veselības problēmas - viņi sāk izjust bažas, proti, ja nu viņiem kaut kas notiek, nav pārliecības, ka varēs saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Tas pašvaldību vēlmi ietekmēt lietas varētu sabremzēt. Latvijai ir slikti rādītāji ar zīdaiņu mirstību, kur viens no iemesliem esot tas, ka atsevišķās vietās dzemdību pieņemšana notiek tik reti, ka personāla profesionalitāte ir neatbilstoša. Ārstniecības iestādes nāksies specializēt un koncentrēt dažādās vietās Latvijā, tīkla optimizēšana, tostarp samazināšana ir neizbēgama. Igaunijā tas ir noticis, un zinu cilvēkus, kuri kādās krīzes situācijās ir vesti uz Pērnavas slimnīcu no Valkas, jo tur var saņemt kvalitatīvus pakalpojumus. Te nevar ķēmoties, tā ir vienīgā iespēja situāciju normalizēt, padarīt pakalpojumus pieejamus. Un ir jābūt horizontālai sadarbībai, nevar būt feodālo pavalstiņu modelis, kas valdībā ilgstoši pastāvējis, -partijas dabū kādas ministrijas un tad rokas iekšā tikai savā problemātikā un gaida naudu. Jā, kaut kāds pašvaldību lobijs noteikti strādās, bet nedomāju, ka būs centieni saglabāt par katru cenu, drīzāk atrast optimālos modeļus.
Nauda ir iedota, pretī redzot, kas tiks darīts, prioritātes ir rindu samazināšanā onkoloģijā, kļūt par pilnvērtīgu valsti un nepieļaut tik augstu zīdaiņu mirstības līmeni, un palielināt pakalpojumu pieejamību, lai cita starpā nav tās fenomenālās situācijas, ka cilvēki un arī ķirurgs brauc, piemēram, no Rīgas taisīt operāciju uz mazpilsētu, jo Rīgā nav kvotas, bet tur ir, - kas ir absolūts idiotisms. Lai gan, ja mazpilsētā kvotu neizsmeļ, tai vajadzētu nonākt atpakaļ Rīgā. Zinu tādus gadījumus.
- NA nav palikusi ēnā? Atliek sildīt bēgļu tēmu?
- To tēmu ilgi nevar sildīt, vismaz pagaidām tur nekā jauna nav.
- Visu laiku strīdas par pabalstu apjomu - te samazināt, te palielināt.
- To tēmu emocionāli vairs nevar sakāpināt, nav arī pašlaik to dramatisko ziņu par bēgļiem, un tā dienaskārtībā aiziet no pirmajām vietām. Bet nacionāļu vieta ir un paliks, lai gan man šķita dīvaini tas, ka viņi dažkārt pretendē uz mazāku vietu skaitu valdībā attiecībā pret pārstāvniecību Saeimā. Arguments «mums nav cilvēku» politikā nav tas labākais. Viņiem trūkst vizionāru, līderu, kas var skaidri un pārliecinoši nest kādu ideju un aizraut sabiedrību. Cilvēki, kas piesaistīja uzmanību kā svaigie politiķi, sevi ir jau mazliet nolietojuši. Ir Imants Parādnieks, kas rosās demogrāfijas laukā, viņš šo to pārspīlē, bet ir labi, ka ir kāds, kas to tēmu tur siltu. Viena lieta ir nosaukt demogrāfiju par prioritāti un pēc tam to aizmirst nākamajā budžetā, un cita lieta, kad viens visu laiku trenc uz priekšu - tas noteikti ir pienesums. Periodiski Latvijas politikā no Eiropas uzpeld un joprojām augstāk vērtētais NA politiķis ir Roberts Zīle, kas tomēr vietējā politikā piedalās ļoti maz. Nekā daudz vairāk tur nav, bet ir vēl ideoloģijas un vēlētāju inerce, kas partiju var uzturēt pie dzīvības. Bet gan viņiem, gan ZZS, gan Vienotībai nepārprotami ir vajadzīgi jauni politiski strāvojumi ar jauneklīgu enerģiju, citu izglītību, gatavību integrēties politiskajās vidēs Eiropā un šeit aktīvāk, agresīvāk.
- Iekšējā gaisotne koalīcijā ir tāda, ka visi gatavi atrotīt piedurknes un tās problēmas risināt, nevis apkarot cits citu un cīnīties par reitingu?
- Jā, mums ir daudzas iekšējās problēmas: veselības aprūpe, izglītība, investīciju trūkums ekonomikā, Eiropas finansējuma izbeigšanās, emigrācija - to mērogi ir ļoti lieli, bet tajās nav iekšā katastrofas sajūtas, nestaigā manifestanti pa ielu.
Koalīcijas partneri vienmēr ir arī oponenti, katram ir savas politiskās intereses, veiksmes un neveiksmes, un viens uz otru skatās ļoti piesardzīgi. No otras puses, būdami tik ilgi kopā, viņi ļoti labi pazīst cits citu un jebkuru provokāciju vai skandalozu darbību no viena koalīcijas partnera puses uztvertu ar attieksmi: «Nu, kā jums, čaļi, nav kauna, mēs taču visu laiku esam kopā!» Tās atšķirības lēnām izlīdzinās. Kamēr valdība un tās vadītājs dzen uz priekšu reformas, cik nu ātri viņam sanāk vai nesanāk, tikmēr tām nav īsti laika. Bet tās nevar īstenot ātri, jo ir dažādi viedokļi, un demokrātija vēl vairāk palēlina procesus, lēmumus pieņemt ir grūtāk, dažkārt lēmums jāatceļ un jāsāk domāt par citu lēmumu. Arī šā budžeta apspriešanas gaitā iznāca atkāpšanās attiecībā uz ne pārāk sociāli taisnīgo un kvalitatīvo auto nodokli. Virkne problēmu uzpeld saistībā ar elektroenerģiju un tās rēķinu pieaugumiem pretēji regulatora stāstītajam - tur arī acīmredzot kaut kas jādara. Šīs šķietami sīkās problēmas skar daudzus iedzīvotājus, un tās nevar ignorēt, tāpat kā nevar atlikt veselības reformu - tad mūsu medicīna īsā laikā aizšļūks līdz privātai medicīnai.
