Šodien 27 Eiropas Savienības valstu līderi samitā Briselē uzklausīs Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona redzējumu par 23. jūnijā notikušo referendumu, kurā 51,9% balsojušo atbalstīja izstāšanos no ES.
Tomēr D. Kamerons, šķiet, negrasās ieklausīties kolēģu mudinājumos «viest skaidrību» un oficiāli paziņot, ka Lielbritānija saskaņā ar Lisabonas līguma 50. pantu nolēmusi pamest ES. Pēc šāda paziņojuma atpakaļceļa vairs nebūtu, un ES kuluāros jau baumo, ka britu valdība varētu mēģināt maksimāli novilcināt laiku, lai, atsaucoties uz sabiedrības mainījušos viedokli vai kādiem citiem apstākļiem, vispār atteiktos no izstāšanās plāniem.
Pašā Lielbritānijā gan šādu scenāriju (gluži tāpat kā atkārtota referenduma rīkošanu) par īsti ticamu neuzskata, jo tas varētu katastrofāli graut iedzīvotāju uzticību varasiestādēm un politiķiem. Tajā pašā laikā vēlme nesteigties ar oficiālo paziņojumu ir saprotama, norāda BBC. Kolēģu oficiāla informēšana par izstāšanos no ES nozīmē, ka sākas laika atskaite divu gadu periodam, kas atvēlēts izstāšanās sarunām. Lielbritānijas (un arī ES) interesēs ir to iespējami raitāka norise, taču, lai tas notiktu, sākotnēji nepieciešams definēt savas pozīcijas, nevis uzsākt sarunas tikai sarunu dēļ.
«50. pants ir jāaktivizē tikai tad, kad mums būs skaidrs, kādas attiecības Apvienotā Karaliste vēlas ar saviem Eiropas kaimiņiem,» vakar paziņojis finanšu ministrs Džordžs Osborns. Savukārt premjera preses sekretāre informējusi, ka D. Kamerons jau izveidojis darba grupu, kuras uzdevums ir sagatavot visu nepieciešamo informāciju, lai nākamais premjers, stājoties amatā, varētu izlemt, kā rīkoties. Jāatgādina, ka D. Kamerons jau īsi pēc referenduma paziņoja par nodomu atstāt partijas līdera un valdības vadītāja amatu, norādot, ka izstāšanās sarunas būs viņa pēcteča uzdevums. Viņš izteicās, ka jauno Konservatīvo partijas vadītāju plānots ievēlēt partijas konferencē oktobrī, taču vakar kļuva zināms, ka šo procesu varētu pasteidzināt - visticamāk, jau līdz ceturtdienai oficiāli tiks izvirzīti pretendenti uz amatu, bet 2. septembrī varētu būt zināms jaunā partijas vadītāja vārds. Tieši viņam acīmredzot būs jāinformē kolēģi ES, ka Lielbritānija uzsāk izstāšanās procesu.
Gan ES amatpersonas, gan vairākuma dalībvalstu līderi tikmēr turpina demonstrēt savu nepacietību, uzstājot uz to, ka Lielbritānijai pēc iespējas ātrāk oficiāli jāpaziņo par izstāšanās procesa uzsākšanu. Tas tiek pamatots ar vēlmi izvairīties no ilgstoša neskaidrības perioda, kas jau atstājis negatīvu ietekmi ne tikai uz britu sterliņu mārciņas un britu kompāniju akciju vērtību, bet arī uz eiro un ES uzņēmumu akciju vērtību. Taču ir skaidrs, ka britu paziņojums tirgus spēlētājus tik vienkārši nenomierinātu, jo tāpat nebūtu saprotams, uz kādiem noteikumiem Lielbritānija atstāj ES, kas notiek ar tās pieeju vienotajam tirgum, vai Londona saglabā finanšu galvaspilsētas statusu. Atsevišķi politologi izteikuši aizdomas, ka ES un tās dalībvalstu līderu asie izteikumi («Aiziet nozīmē aiziet» un tamlīdzīgi) ir paņēmiens, ar kura palīdzību mēģina panākt pilnīgi pretēju efektu - panākt, lai Lielbritānijas valdība referenduma rezultātus ignorē. Tomēr arī šī droši vien ir tikai viena no sazvērestības teorijām, jo šādā gadījumā ES vajadzētu Lielbritānijai piedāvāt palikšanas nosacījumus, kas būtu krietni izdevīgāki nekā februārī panāktais un pašlaik spēkā vairs neesošais darījums. Taču šādi piedāvājumi nav sekojuši, turklāt Vācijas kanclere Angela Merkele vakar kategoriski noraidījusi iespēju, ka ar britiem varētu uzsākt kādas neformālas sarunas.
