Par pielaižu došanas sistēmas trūkumiem, par politiskās elites hronisko niķi pēc vēlēšanām aizmirst savus solījumus, par to, kāpēc juristi sniedz padomus politiķiem, Neatkarīgās intervija ar zvērinātu advokātu Jāni Dzanuškānu.
– Pielaide valsts noslēpumam ir liegta vairākiem Saeimas deputātiem un augsta ranga ierēdņiem. Kā vērtējat pielaižu došanas sistēmu?
– Valstij, protams, ir ekskluzīvas tiesības aizsargāt savas intereses un drošību jeb tā saucamās nacionālās intereses. Taču, kā tas tiek darīts praksē, tas jau ir cits jautājums. Laiku pa laikam presē parādās aizvien jaunas ziņas, ka kāds politiķis vai ierēdnis protestē par to, ka viņam nav tikusi izsniegta pielaide valsts noslēpumam. No malas varētu šķist, ka tas tiešām ir kļuvis par instrumentu kādu personu rokās, kas sev nevēlamas personas nobīda malā. Šādus gadījumus diemžēl nevar izslēgt, taču visdrīzāk šī situācija nav tik viennozīmīga. Speciālo pielaižu piešķiršanas process ir saistīts ar visdažādāko risku izvērtēšanu, un ne tikai notikušu, bet arī iespējamu un priekšā stāvošu.
Bet ir virkne apstākļu pielaižu izsniegšanas procesā, kas attiecas uz tiesību jomu, un, no tiesiskuma viedokļa raugoties, te ir jautājumi, kuros ir nepieciešami būtiski uzlabojumi.
No vienas puses ir valsts ekskluzīvas tiesības aizsargāt noslēpumus, no otras – privātpersonu tiesības uz vienlīdzīgu, saprotamu attieksmi pret sevi – arī jautājumos, kas attiecas uz pielaidēm. Iespējams, daļa problēmu rodas no tā, ka atbildīgie dienesti nevar stāstīt, kāpēc pieņem to vai citu lēmumu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc medijos un sabiedrībā ir diskusija par to, cik pamatoti vai nepamatoti tiek dotas vai atņemtas pielaides. Runājot par sistēmas efektivitāti, jāatzīst, ka pastāv nopietna problēma ar tiesiskuma pēcpārbaudi. Jebkura demokrātiska tiesību sistēma balstās uz principu, ka pieņemtais lēmums var tikt apstrīdēts augstākai institūcijai, kā gala instanci paredzot tiesas nolēmumu. Tas ir standarts. Diemžēl mūsu valstī pielaižu sistēma ir izveidota savādāk – tiesas pēcpārbaudes nav. Sabiedrībai tiek pasniegts, ka pielaižu piešķiršanas sistēma ir padarīta necaurskatāma un nepārbaudāma drošības interešu dēļ. Pielaižu kontekstā ir jāsecina, ka Latvijā pati valsts savai tiesu varai neuzticas. Tā ir izveidojusi citu, Rietumu demokrātijas tiesību sistēmām neraksturīgu pēcpārbaudes kārtību. Ja jau tiesa var izskatīt administratīvos strīdus, lemt civillietās un kriminālprocesā, tad nav saprotams, kāpēc tai nav tiesību lemt par pielaidēm – tādējādi izslēdzot nebeidzamās diskusijas par angažētu pielaižu izsniegšanu un šī procesa kontroli. Kā advokāts, kuram ir nācies pārstāvēt klientus arī strīdos par pielaižu izsniegšanu, varu teikt – pastāv liela nekonsekvence un atšķirīgas attieksmes piemērošana līdzīgos gadījumos un līdzīgās situācijās. Tas rada jautājumus un bažas. Lai vai kā, bet fakts, ka pielaides piešķiršana vai šajā gadījumā nepiešķiršana nav pārsūdzama tiesā un tādējādi tiesiskuma izvērtēšana nav pārbaudāma tiesas procesā, ir nopietns arguments, lai runātu par sistēmas problēmām.
– Pielaides atņem ierēdņiem un nedod arī politiķiem. Vai ar politiķiem nevajadzētu būt citādai sistēmai?
– Protams, ierēdņi un politiķi nav viens un tas pats. Pirmajā gadījumā ir salīdzinoši vienkāršāk – ir vairāk vai mazāk noteikts tehnisku kritēriju kopums, kas ļauj pieņemt, ka personas piekļuve slepenai informācijai var radīt valsts interešu apdraudējumu. Ja tiktu konstatēts jau reāls apdraudējums, tad nebūtu pamata runāt par pielaides izsniegšanu vai neizsniegšanu, bet gan jau par kriminālatbildību, tāpēc tāds jēdziens kā «iespējams apdraudējums» tiešām var tikt piemērots.
Taču otrs gadījums ir nedaudz atšķirīgs – Saeimas deputāts ir persona, kura ir ievēlēta vēlēšanās un tādējādi bauda vēlētāju jeb tautas uzticību. Tauta ir vienīgais patiesi leģitīmais valsts tiesību avots, no kura gribas ir atkarīga valsts pastāvēšana – tajā skaitā arī valsts pārvaldei nepieciešamo demokrātisko institūciju izveide un pastāvēšana. Tātad tauta demokrātiskā vēlēšanu procesā ir izvēlējusi sev tīkamu priekšstāvi, kurš pārstāv tautas intereses valsts pārvaldes institūcijā Saeimā. Tik tālu viss ir skaisti, bet, tiklīdz mēs nonākam līdz pielaides jautājumam, šis Saeimas priekšstāvis nonāk situācijā, kurā viena drošības dienesta amatpersona var pēc sev un vēl šauram kolēģu lokam zināmiem apstākļiem uzskatīt un pieņemt lēmumu, ka šis tautas priekšstāvis nav gana labs, lai saņemtu pielaidi. Un te veidojas nopietna tiesību kolīzija. Augstāku leģitimitāti, kā tikt ievēlētam tiešās vēlēšanās, grūti iedomāties, un tās apšaubīšana caur pielaižu piešķiršanas sistēmu nonāk nopietnā pretrunā Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajiem tiesību principiem.
Piemēram, Vācijā uz Bundestāga deputātiem netiek un nevar tikt attiecināta jebkāda īpaša pielaižu kārtība, jo viņi savu «pielaidi» ir saņēmuši līdz ar ievēlēšanu parlamentā.
– Jūs pieminējāt vienīgo leģitīmo tiesību avotu, taču tas tāds ir tikai teorētiski. Kad jāievieš eiro, tad tauta ir par dumju, lai tai vaicātu viedokli. Tāpat tautai neprasa, kuru cilvēku tā vēlas par prezidentu.
– Politiķiem ir divas dzīves – viena ir pirms vēlēšanām, otra – pēc ievēlēšanas. Pirms vēlēšanām sola daudz, bet pēc tam ātri aizmirst, jo pildīt solīto ir neiespējami vai nav ērti. Kā rāda laiku pa laikam veiktas sabiedriskās domas aptaujas, vēlētāju vairākums uzskata, ka tautas ievēlēts prezidents varētu būt labāka alternatīva pastāvošajai kārtībai. Es arī piekrītu, ka tautas vēlēts prezidents varētu būt viens no sabiedrību vienojošiem elementiem, jo pašlaik sabiedrība ir ļoti sašķelta. Sašķelta, iespējams, daudz vairāk, nekā tas bija pirms kādiem divdesmit gadiem.
Kāpēc tad vara neko nedara, lai mēs iegūtu tādu prezidenta institūtu, kādu vēlas tauta? Ja analizējam situāciju ar tautas vēlētu prezidentu, tad ir skaidrs, ka tautas vēlēts prezidents var interesēt tikai tos politiskos spēkus, kuriem ir izteikti līderi – «lokomotīves», kurus virzīt uz augsto amatu. Es neticu runām par neatkarīgiem kandidātiem – tā ir liekulība. Tādu neatkarīgu kandidātu nemaz nav un nevar būt. Var būt tikai atšķirība, cik lielā mērā tas vai cits kandidāts noslēpj savu saistību ar to vai citu partiju, noklusē solījumus tam vai citam politiskajam spēkam, to apvienībām jeb koalīcijai. Jebkurš kandidāts nonāk līdz balsojumam, tikai pamatojoties uz kādu konkrētu partiju atbalstu. Līdzšinējā mūsu salīdzinoši jaunās demokrātijas pieredze rāda, ka visi prezidenti tiek izvēlēti kaut kur citur, tikai ne tur, kur tam būtu jānotiek atbilstoši Satversmei – Saeimā. Pastāvošā prezidenta ievēlēšanas sistēma neveicina kāda vislabākā kandidāta atrašanu un ievēlēšanu. Potenciālais prezidents diskutē un cenšas pārliecināt par savu piemērotību amatam nevis tautu, par kuras prezidentu viņš vēlas kļūt, bet gan atsevišķus politiķus, kuru atbalsts var tam palīdzēt nokļūt kārotajā amatā. Neskatoties uz sabiedrības lielo atbalstu idejai par tautas vēlētu prezidentu, šobrīd pie varas esošo spēku politiķiem nav intereses runāt par tautas vēlēta prezidenta ieviešanu, jo varas partijas ļoti labi apzinās, ka, mainot pašreizējo prezidenta ievēlēšanas kārtību, šis process kļūtu daudz caurredzamāks un mazāk manipulējams, līdz ar to ir daudz lielāka iespēja, ka par valsts prezidentu kļūtu sabiedrībā populāra, taču kādai varas partijai nevēlama persona. Tāpēc tiek izdomāti dažādi pseidoargumenti, kāpēc to nevajag vai kāpēc tas būtu kaitīgi sabiedrībai. Taču vēlos atzīmēt, ka nekādu juridisku šķēršļu, lai iedibinātu tautas vēlēta prezidenta institūciju, nav.
– Valsts prezidentu ievēlē aizklāti, bet tajā pašā laikā atklāti tiek ievēlēti cilvēki tādos posteņos, kuriem saskaņā ar demokrātijas tradīcijām noteikti būtu jābūt aizklātām vēlēšanām – tiesneši, ģenerālprokurors. Kādēļ tāda greizība un otrādība?
– Tas ir no stāsta par deputāta dzīvi līdz ievēlēšanai Saeimā un pēc ievēlēšanas. Pirms ievēlēšanas jebkuram uz demokrātiskām vērtībām orientētam cilvēkam ir saprotams, ka aizklāts balsojums ir viens no tiesību elementiem, kas nodrošina patiesu un neuzspiestu gribas izpausmi, taču pēc vēlēšanām tas šiem pašiem cilvēkiem neliedz nobalsot par to, ka, piemēram, tiesnešu ievēlēšanai aizklāts balsojums nav nepieciešams. Taču jau pēc brīža, atkal aizmirstot visus argumentus, kāpēc bija karsti aizstāvējis atklātu balsojumu amatpersonu ievēlēšanai, balso par aizklātu balsojumu valsts prezidenta ievēlēšanai. Nekādas nejaušības vai kļūdas te nav. Visu nosaka mirkļa izdevīgums un partiju intereses.
– Jūs mēdzat sniegt juridiskus padomus arī politiskām amatpersonām – esat Rīgas mēra Nila Ušakova padomnieks juridiskajos jautājumos. Latvijā sabiedrība mēdz identificēt advokātus ar viņu klientiem. Vai nebaidāties, ka jūsu zvērināta advokāta prakse var ciest no tā, ka sniedzat padomus galvaspilsētas mēram?
– Mana profesionālā darbība vienmēr ir bijusi saistīta tikai ar jurisprudenci, ne politiku. Tas, ka varu būt noderīgs, arī sniedzot kādu, cerams, vērtīgu padomu, netraucē manai advokāta praksei. Nevar gan noliegt, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš politiskās cīņas karstumā centīsies izmantot šo saikni. Es apzinos, ka šāds risks pastāv, taču mani tas nebaida.
– Bet kāpēc ejat mežā, kur pilns vilku, lāču?
– Man nekad nav bijis vēlmes iet politikā, bet mana pozīcija vienmēr ir bijusi sociāli aktīva. Man pašam šķiet, ka līdzšinējais darbs ir ļāvis uzkrāt pietiekami daudz zināšanu, pieredzes, vērojumu, lai, paužot savu viedokli, es varētu sniegt vērtīgus padomus, lai veicinātu sabiedriski nozīmīgu procesu virzību. Manuprāt, tas ir labi, ja varu kādam palīdzēt pieņemt izsvērtu, uz daudzpusīgiem argumentiem balstītu lēmumu, vienalga, vai tas ir mans klients vai politiķis. Ārštata padomnieka pienākumi man ļauj būt sociāli aktīvam, sabiedrībai noderīgam, pašam nekļūstot par politiķi.
– Plašsaziņas līdzekļos diezgan daudz bijis stāstu par to, kā Ušakova padomnieks Dzanuškāns par 35 tūkstošiem veicis pētījumu, kas esot «aizlienēts» no kāda nevalstiskās organizācijas Delna pētījuma. Kā varat komentēt šīs ziņas?
– Tam, ka līdz šim nebiju komentējis šo procesu, ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt, komentēt visu, ko kāds ir izdomājis, neuzskatu par nepieciešamu, taču ir arī praktisks izskaidrojums. Tā kā bez pētījuma pasūtītāja un pēc nodošanas arī īpašnieka – Rīgas pilsētas Attīstības departamenta – atļaujas vai uzdevuma es nebiju tiesīgs neko komentēt vai iesaistīties diskusijā, biju spiests no malas vērot Delnas pseidoekspertu uzstāšanos, kur klaja nekompetence mijās ar elementāru pamatzināšanu trūkumu par lietām, kuras šie pašpasludinātie eksperti komentēja. Taču tas mani arī nepārsteidza, jo tieši šādi ir raksturojamas lielākā daļa no pēdējā laika šīs konkrētās sabiedriskās organizācijas publiskajām aktivitātēm.
Tajā brīdī, kad advokātu birojs uzdāvināja departamentam pētījumu, tādējādi atbrīvojot to no samaksas pienākuma, es, pārstāvot biroju, varēju uzsākt diskusijas par katru no darbā ietvertajiem jautājumiem, taču interese ir zudusi. Cik man zināms, neviens no tiem dažiem interesentiem, kas apšaubīja darba kvalitāti, līdz pat šim brīdim tā arī nav vērsies pie darba īpašnieka ar vēlmi iepazīties ar to pilnībā.
Ja meklēsim iemeslus šāda pseidostāsta izveidošanai, tad nav jābūt ļoti kvalificētam interesentam, lai konstatētu – kādos tieši medijos šis stāsts ticis aktualizēts un vai šis mediju saraksts gadījumā nesakrīt ar virkni tiesā celtu prasību, kurās manis pārstāvētais birojs pārstāv kādus klientus tieši pret šiem medijiem.
Savukārt, runājot par Delnas aktīvo pozīciju šī stāsta ietvaros, šis nebūt nav vienīgais piemērs, kuru var apzīmēt kā izmisīgu mēģinājumu gūt lētu publicitāti un jebkādiem līdzekļiem ielauzties informatīvajā telpā. Bija žēl klausīties, kādas muļķības viņi runā. Tāpēc esmu ziedojis Delnai 1000 eiro viņu kapacitātes stiprināšanai. Tas bija no sirds dots ziedojums, jo cerēju, ka šie līdzekļi ļaus noalgot kādu profesionāli, kas palīdzētu objektīvi izvērtēt pētījumu. Taču tas nenotika. Acīmredzot šīs organizācijas uzturētājiem un ziedotājiem nekompetence, skaļa un provokatīva bļaustīšanās ir svarīgāka. Šis stāsts ir nekas vairāk kā neizdevies mēģinājums diskreditēt politiķi, kura juridiskais padomnieks es esmu.
– Kā tas nākas, ka Latvijā pretēji demokrātijas tradīcijām zvērinātiem advokātiem nav «saudzēšanas režīma»? Viņu sarunas ar klientiem specdienesti noklausās un noklausīto materiālu pat nekautrējas pievienot lietai. Nesen pret advokāti Jeļenu Kvjatkovsku tika veikts pazemojošs rituāls – viņu Drošības policijā pārmeklēja policijas darbinieka – vīrieša – klātbūtnē. Vai esat savā praksē saskāries ar varas iestāžu patvaļu?
– Man ir klienti, kas stāsta, ka pret viņiem tiesībsargājošās iestādes ir vērsušās, balansējot uz likuma pārkāpšanas robežas. Advokāta un klienta attiecību konfidencialitāte vispār ir viens no stūrakmeņiem jebkurai demokrātiskai tiesību sistēmai, kas ikvienā tiesiskā valstī tiek strikti aizsargāta. Situācijas, kad tiesībsargājošās iestādes mēģina ar dažādu izdomātu argumentu piesaukšanu iejaukties vai kontrolēt klienta un advokāta attiecības, piemēram, noklausoties sarunas, gadās laiku pa laikam. Tas ir nepatīkami, taču, kas daudz būtiskāk – grauj tiesiskumu. Manā praksē ar zināmu regularitāti gadās situācijas, kad klienti sūdzas par tiesībsargājošo iestāžu centieniem izdibināt, kur un kādu juridisku palīdzību viņi saņem, kāda ir šinī sakarā panāktā vienošanās starp klientu un advokātu. Tas ir rupjš likuma pārkāpums.
