Valsts prezidenta Andra Bērziņa vilcināšanās atklāt savu izvēli par kandidēšanu uz otro prezidentūras termiņu joprojām uztur auglīgu augsni politiskajām spekulācijām par nākamo valsts galvu. Pēdējie divi iespējamie nosauktie kandidāti, šķiet, iedvesmojoties no Vairas VīķesFreibergas veiksmīgās prezidentūras, atrasti akadēmiskajā vidē, taču neviens no viņiem nevieš pārliecību, ka koalīcija par tiem spēs vienoties.
Pavisam nesen par to, ka nopietni apsvērtu iespēju kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, ja vien viņam šādu iespēju piedāvātu, paziņoja Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš. «Tas varētu būt ļoti nopietns izaicinājums. Esmu strādājis tuvu iepriekšējiem prezidentiem. Redzu, cik tas ir sarežģīts darbs un cik daudz prasa no cilvēkiem,» teica rektors.
Viņš gan neatklāj, kurš no politiskajiem spēkiem devis mājienu par šādu iespēju. Visticamāk, šāds piedāvājums nemaz nav izteikts un M. Auziņš par to, ka viņu, iespējams, kāds plāno uzrunāt, uzzinājis no citiem avotiem.
Šādu ziņu viņš varētu saņemt, piemēram, no Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša. Viņu kā Latvijas Zemnieku savienības biedru uzrunājusi Zaļo un zemnieku savienība, taču piedāvājumu kandidēt uz Valsts prezidenta amatu viņš noraidījis un ieteicis pamēģināt pierunāt M. Auziņu.
Tomēr ne vienam, ne otram, visticamāk, nav lemts gūt Saeimas deputātu vai vismaz koalīcijas vairākuma atbalstu. Pirmkārt, LU rektoru augstajā amatā neatbalstīs Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), jo M. Auziņš esot pārāk tuvs Vienotībai. «Auziņš jau ir Vienotības kandidatūra. Mums pret cienījamo mācībspēku nav pretenziju, bet viņš visādos jautājumos diezgan daudz sevi pozicionējis kā Vienotības platformas pārstāvis. Varbūt tas ir maldīgs iespaids, bet tāds mums radies,» saka ZZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.
Nenoliedzot, ka O. Spārīti partija tiešām uzrunājusi, viņš atkārto jau ierasto mantru – kamēr A. Bērziņš nav atklājis savu izvēli, viņš ir vienīgais ZZS kandidāts uz valsts augstāko amatu, ja viņš atteiksies kandidēt, tad nākamo kandidātu meklēs no pašu vidus. Savukārt O. Spārīti, identisku motīvu vadīta, neatbalstīs ne Vienotība, ne Nacionālā apvienība.
Arī šie koalīciju pārstāvošie spēki joprojām postulē, ka situācija nav mainījusies un skaidrība par prezidenta kandidātiem lielāka nav kļuvusi. Vienotība joprojām konsultējoties un prātojot, bet Nacionālā apvienība par savējo un īsteno joprojām uzskata juristu Egilu Levitu.
To, ka pagaidām nav jēgas zīlēt par politisko partiju prezidentūras spēļu potenciālajiem rezultātiem, norāda politoloģe Iveta Reinholde, kas uzskata, ka vēlētājam nezināmu un neizprotamu iemeslu dēļ ikviens no tagad nosauktajiem kandidātiem var tikt gan ievēlēts, gan neievēlēts.
«Ievēlēšanas process būs pārsteigumu pilns. Var nospēlēt dažādi faktori, kāpēc kāds no viņiem kļūst un tikpat labi arī nekļūst par prezidentu. Šo divu akadēmisko aprindu pārstāvjiem iespējas ir tikpat lielas kā pārējiem, kurus piemin. [..] Būsim reālisti, visu noteiks, vai partijas spēs vienoties savā starpā, un te vairs nav būtiska kandidātu personība vai piederība kādām profesionālajām aprindām,» pragmatiska ir politoloģe.
Kamēr politiķi, viszinoši smīnot, vēlētājiem ļauj zīmēt pašiem savas sazvērestības shēmas, cita veida kaislības norisinās pilsoniskās sabiedrības virtuvē, kur konfrontējas divi pretēji viedokļi par to, kādā veidā būtu jāievēlē Valsts prezidents.
Piemēram, Latvijas Radošo savienību padome uzskata, ka tam jānotiek atklātā Saeimas balsojumā, kamēr Latvijas Žurnālistu savienība tam atklātā paziņojumā iebilst, vainojot padomi profesionālās neitralitātes upurēšanā par labu kādam konkrētam politiskajam spēkam.
