Augstas valsts amatpersonas Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas vadībā apspriedās trīs stundas un paziņoja, ka bijušās PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) Latvijā atstāto materiālu izpēte jāuzdod neatkarīgai zinātnieku institūcijai.
Savu ieilgušo apspriedi (par stundu ilgāku, nekā bija paredzēts premjeres darba kārtībā) amatpersonas atreferēja ar skaistu, bet tukšu saukli par neatkarīgu zinātnisko institūciju, kas, visticamāk, būs Latvijas Vēstures institūts. Nav šaubu, ka Vēstures institūta prestižs sabiedrībā ir nesalīdzināmi augstāks nekā Izglītības un zinātnes ministrijai ar Tieslietu ministriju, kuras (vai kuru esošās un bijušās amatpersonas) plēsās par daudz ko: par VDK dokumentu izpētes komisijas budžeta naudu, par iespējām parevidēt VDK dokumentu saturu, par tiesībām tirgoties ar informāciju, kas jau kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atrodas slepenības statusā. Diemžēl Vēstures institūta piepīšana komisijai nekādi nenovērš iemeslus, kas padarīja komisijas darbošanos par intrigu un skandālu virkni.
L. Straujumas teikto varēja iztulkot tā, ka Vēstures institūta labais vārds amatpersonas interesē daudz vairāk nekā pats institūts. Valdība vai kāds valdības grupējums patur sev visas tiesības aiz institūta izkārtnes darīt visu to pašu, ko darīja līdz šim. Pirmkārt, institūts taču ir valsts budžeta iestāde (atvasināta publiska persona), kam jādara tas, ko liek augstākas valsts iestādes. Otrkārt, institūtam šajā gadījumā nebūs pat formāli juridisku tiesību uzdot pētniecību institūta štata vai ārštata darbiniekiem, jo pētāmo dokumentu slepenība ļauj tiem pieskarties nevis kaut kāda institūta, bet tikai un vienīgi Satversmes aizsardzības biroja (SAB) izvēlētiem cilvēkiem. Nepārspējami trāpīgi šo situāciju atklāja SAB direktors Jānis Maizītis, ka biroja un zinātnieku sadarbības modelis viņam esot skaidrs, taču tas saistīts ar valsts noslēpumu, un tāpēc to izpaust nav iespējams. Vienā ziņā lieliski, ka SAB ir pārņēmis tieši tādu pašu sadarbību ar zinātniekiem un pseidozinātniekiem, kādu bija iesākusi VDK. Cerēsim, ka VDK papīros SAB ziņotāji atradīs kaut ko ievērības cienīgu, ar ko papildināt SAB metodes. SAB ziņotāji patiešām varētu būt kompetentākie šādu metožu atlasītāji no VDK mantojuma. Mazāk rožaina šī aina šķiet tad, ja SAB pasūtītās un pārbaudītās pētniecības iespējamos rezultātus salīdzina ar politiķu solījumiem, ka VDK darbošanās tikšot atklāta arī sabiedrībai.
Pagājušās piektdienas vakarā L. Straujumas kabinetā noslēgtās vienošanās šķiet kaut kas svarīgs, ja jau to vajag ārkārtīgi steidzīgi leģitimēt vadoņu vidū. Proti, jau šodien valdošo partiju Koalīcijas padomei tikšot piedāvāts saskaņošanai ne mazāk kā jauns likumprojekts par VDK dokumentu pētīšanas komisiju. Šādam manevram ir pietiekams pamatojums, jo jurisprudencē pieņemts tā, ka jebkurš speciālais likums ir augstāks par vispārējo likumu.
