Kultūrizglītības darba speciāliste, sociālo zinātņu maģistre sabiedrības vadībā Nellija Kleinberga ievēlēta 12. Saeimā no Latvijas Reģionu apvienības saraksta. Līdz Saeimas vēlēšanām bija Skrundas novada domes priekšsēdētāja. Strādā Saeimas Eiropas lietu komisijā un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. Par ne visai augsto cilvēku savstarpējo attiecību kultūras līmeni parlamentā, par lauku uzņēmējdarbības un skolu problēmām un citām aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputāti Nelliju Kleinbergu.
– Deputāts Māris Kučinskis ir teicis, ka tagad Saeimā ir atgriezies pašvaldību lobijs. Vai šis lobijs ir atgriezies? Ko tas Saeimā darīs, ko tas var panākt?
– Varbūt saukt to par lobiju būtu pārāk skaļi, bet tiešām ir laba pašvaldību pārstāvniecība. Ar pašvaldību pārstāvjiem nāk pieredze, apņēmība strādāt un dziļi izprasts solījums saviem vēlētājiem. Salīdzinot ar 11. Saeimu, pašvaldībnieku ir vairāk. Tie ir ne tikai no lielajām pilsētām, bet arī no novadiem. Pašvaldību pārstāvji ir dažādās partijās, bet es ticu, ka viņus vieno rūpes par novadiem. Tas nozīmē, ka starp Saeimā pārstāvētajām partijām ir iespējamas nākotnes vienošanās, jo pašvaldību pārstāvju pirmā un galvenā lojalitāte ir novadu cilvēki, objektīva situācijas analīze un izpratne par risinājumiem un izmaksām.
– Kvantitāte ir liela, bet kāda būs šo deputātu kvalitāte? Ko paveiksiet reģionu attīstībai? Ko vajadzētu darīt labāk nekā līdz šim?
– Ir notikusi reģionu reforma. Ir objektīvi jāanalizē rezultāti – ko tā ir devusi, ko nav devusi? Ir fakts, ka sabalansētības pietrūkst, rodas atpalikuši reģioni. Līdz ar to mums ir jādomā, kā panākt līdzsvarotu attīstību.
Latvijas Reģionu apvienība ir par to, ka jādod vairāk varas pašvaldībām. Pašvaldības ir tuvāk iedzīvotājiem, līdz ar to tās labāk zina, kā ietaupīt līdzekļus un sniegt labākos pakalpojumus. Ir jāatrod līdzsvars starp valsts kontroles funkcijām un pašvaldību redzējumu par attīstības virzieniem. Lemšanai ir jābūt tuvāk iedzīvotājiem. Tas ir viens no principiem, kuru izmantošu, izskatot jebkuru likumdošanas iniciatīvu.
Pašvaldību problēmas ir sasāpējušas un hroniskas – neizdodas panākt taisnīgāku nodokļu ieņēmumu pārdali par labu pašvaldībām. Reģionu apvienība uzrunās citus pašvaldībniekus, kuri saprot situācijas nozīmību, lai uzsāktu darbu pie pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likuma. Jāsamazina nenormālais daudzo bezjēdzīgi dublēto un nevajadzīgo normatīvo aktu skaits, lai galveno uzmanību pievērstu to saturam. Jāsamazina administratīvais slogs, lieki patērētais laiks un darbs, ko pašvaldības patērē dažādām atskaitēm, statistiskām. Ir taču jaunas informatīvas tehnoloģijas, lai ātri iegūtu informāciju, apmainītos ar to un pārstātu veidot milzīgos dokumentu kalnus, ar kuriem pilni visi pašvaldību skapji.
– Starp politiķiem nav strīdu, ka reģioni jāattīsta, taču reālajā dzīvē daudz kas tiek darīts pretēji. Piemēram, sauklis «nauda seko skolēnam» rada situāciju, kurā skolēnu kļūst mazāk, naudas nav, skolas slēdz un reģions paliek bez cilvēkiem. Sanāk reģionu noplicināšana. Vai no principa «nauda seko skolēnam» nevajag atteikties?
– Princips pats par sevi nav slikts, bet tas būtu gudri jāpilnveido. Novadi labāk pazīst savus skolotājus, bērnus un to vecākus. Ir jāliek akcents uz kvalitatīvām lietām, ne tikai skaitu, naudu un cipariem. Ir jāveido cita izglītības kvalitātes novērtējuma skala.
Tur ir darbs valstij. Es uzskatu un pieprasīšu, ka skolotājiem, kas strādā lauku skolās, jāpiemēro algas aprēķina koeficients. Viņi strādā īpašos apstākļos un pilda valsts reģionālajai attīstībai nozīmīgu funkciju. Lauku skolu tīklu tālāk vairs nedrīkst samazināt. Reģionu apvienības biedri pieprasa, ka ir jābūt īpašai valsts programmai lauku skolām. Mūsu biedri redz un saprot, ka lauku skolas nav tikai skolas vien – tie ir reģionam svarīgi multifunkcionāli centri.
Piemēram, Skrundas novadā ir Jaunmuižas pamatskola, kurā mācās tikai 18 skolēni. Ekonomisku apsvērumu dēļ tā būtu jāslēdz, bet tur notiek arī kultūras dzīve. Ēkā ir arī iespēja vismaz reizi mēnesī saņemt ģimenes ārsta pakalpojumus, tur ir bibliotēka. Šādi centri ir vajadzīgi. Domājot par izglītības kvalitāti, es pieprasīšu, lai tiek izvērtēts arī skolas nozīmīgums vietējā kultūras dzīvē.
Reforma paredz deviņu galveno attīstības centru veidošanu. Tas nav pareizi. Ja koncentrēsimies tikai uz lielajām pilsētām, laukos cilvēku kļūs aizvien mazāk. Latvijas Reģionu apvienība pieprasīs, lai valsts izveido programmu, kā uzturēt lauku skolas tajās vietās, kur tās tiešām ir nepieciešamas. Tā būs valsts dotāciju programma, kurai jāpārsniedz šaurā izglītības joma vien, jāredz lauku attīstība kopumā.
Ja nekas netiks darīts, turpināsies tas, kas jau notiek – cilvēki veselām ģimenēm pamet laukus un dodas nevis vispirms uz Cēsīm vai Rīgu, bet uzreiz uz ārzemēm.
– Jūs esat pirmo reizi ievēlēta Saeimā. Kāds tur ir klimats?
– Mans pirmais kultūršoks bija par atsevišķu cienījamu deputātu uzvedību Saeimas plenārsēžu norises laikā. Skaļi izteiktas tukšas un pat rupjas replikas, svilpšana, dīkšana un ūjināšana, lai izsistu tribīnē runātāju no līdzsvara. Tā, šķiet, ir jau gadiem ierasta prakse. Bet tā tas nevar turpināties. Es varu saprast viedokļu atšķirību jautājumu izpratnē un skaidrojumos, bet nekad nepieņemšu to, ka viedokļu dēļ tiek uzbrukts cilvēkam kā personai. Ir jāiemācās pieklājīgi uzklausīt un pēc tam diskutēt par tematu. Tie ir cilvēku iekšējās kultūras un inteliģences jautājumi, kuri Saeimā stipri pieklibo un rada arī Saeimas negatīvo publisko tēlu.
– Vai opozīciju šajā Saeimā uzklausīs?
– Pašlaik neklausās. Vismaz atļaut tai piedalīties ar saviem priekšlikumiem jau nu gan varēja. Pašlaik mūs nedzird, bet mēs parādīsim, ko spējam – šajā ziņā esmu optimiste.
Budžeta pieņemšana ir slikts piemērs opozīcijas atstumšanai. Tas ir demokrātijas apdraudējums, jo tik būtiska lieta kā valsts budžets tiek bīdīta ar varu cauri īsiem koridoriem mēnessgaismā, nemaz neļaujot ar to iepazīties. Esmu strādājusi ar budžetu pašvaldībā. Tas ir process, kas notiek ilgi un pamatīgi. Saeimā to izskata dažās dienās.
Tāpat arī ievēlot Saeimas komisiju amatpersonas, pozīcija tā steidzās, ka vajadzēja pat pārkāpt Saeimas Kārtības rulli. Tās ir tendences, kas nerada labu priekšstatu par Saeimu, un es saprotu, kāpēc sabiedrībā ir tik zema uzticība parlamentam. Ja politiķiem šķiet, ka šo zemo kultūru sabiedrība neredz, tad viņi kļūdās – redz gan.
Bet nav jau arī tā, ka mēs, opozīcija, neko nevarēsim panākt. Piemēram, deputāti, kas nāk no pašvaldībām, ir apvienojušies Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, ko vada Sergejs Dolgopolovs. Šajā komisijā jau pilnā sparā notiek nopietns, konstruktīvs darbs. Redzams, ka visi viedokļi tiks uzklausīti, tiks pieņemti izsvērti lēmumi.
Ar reģionu attīstību būs jāpastrādā, lai stiprinātu plānošanas reģionus. Viens no variantiem, par ko jau Saeimā runā, ir tāds, ka Latvija jāsadala deviņos reģionos. Es gan domāju, ka mums ir četri reģioni un Rīga, kurai kā galvaspilsētai ir īpašas funkcijas. Tāpēc vajag arī likumu par Rīgu, lai vienreiz novērstu tos asumus, kas allaž rodas starp Rīgu un valdību.
– Ir Latvijas kartē tāds punkts – Skrunda. Ko tāda Skrunda vai tai līdzīga vieta vispār var?
– Var daudz. Mani novadnieki ir krietni cilvēki. Mums ir skaista daba, tūrisms, medniecība, makšķerēšana.
Skrunda ir uzņēmējdarbībai izdevīgā ģeogrāfiskā vietā. Esmu nākusi strādāt, lai Skrundai un citiem līdzīgiem novadiem būtu piekļuve finansējumam uzņēmējdarbības attīstīšanai.
Uzņēmēji nāks uz novadiem, ja viņiem būs atbalsts – valsts programma, kas ieinteresētu radīt ražotnes reģionos. Par to arī cīnīsimies.
Skrundas pašvaldība visiem spēkiem ir centusies uzņēmējus piesaistīt. Ir bijušas veiksmes. No veiksmēm jāatzīmē jau ilggadīgi strādājošā maizes un cepumu ražotne ar skrundeniekiem zināmo nosaukumu Matss.
Daudzos lauku novados lielāko nodokļu pienesumu dod pašvaldību iestādes un uzņēmumi, pēc tam zemnieku saimniecības, veikaliņi, dažādu pakalpojumu sniedzēji un ražotnes. Par laimi, Skrundā ir maizes cepšana, zivsaimniecība, kur audzē karpas – tas dod kādu nebūt ienākumu un darba vietas. Tie mums ir lielākie nodokļu maksātāji, bet trešais lielākais ir Skrundas novada komunālās saimniecības uzņēmums.
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, tāpat Finanšu ministrijas un citu ministriju darbiniekiem biežāk jādodas uz reģioniem, nevis tikai jāaicina laucinieki uz semināriem vai jāpieprasa no viņiem atskaites. Redzot uz vietas, kas notiek, tiekoties ar cilvēkiem, daudz labāk var saprast problēmas. Ja ir patiesa vēlme veicināt reģionu attīstību, tad to nevar darīt, tikai sēžot Rīgā. No Rīgas torņiem daudz ko nesaskata.
Piemēram, Skrundā bija sāpīgi gadījumi, kad nācās darbu pamest ļoti labām, profesionālām, bērniem mīļām auklītēm, jo viņām nebija augstākās izglītības. Tādu nesamērīgu prasību, ka auklītei jābūt ar augstāko izglītību, var izdomāt tikai tad, ja nezina, kas notiek aiz Rīgas robežām. Ir jādomā nevis par to, kā aizliegt cilvēkiem strādāt, bet kā radīt darba vietas. Darba vietas tāpat vien no zila gaisa nevar rasties – ir jārada priekšnoteikumi uzņēmējdarbībai, atbalsts uzņēmējiem. Viens no veidiem, kā to darīt, ir atbalstīt krājaizdevumu sabiedrību veidošanos. Tāpat jāatbalsta arī riska kapitāla fonda veidošana. Darbi seko naudai.
– Rīga visu šo gadu bija ES kultūras galvaspilsēta. Vai šo statusu Rīga izmantoja veiksmīgi?
– Par Rīgu bija prieks. Bija daudz interesantu pasākumu – koncerti, izstādes. Rīgas kultūras galvaspilsētas aktivitātes prata piemērot arī citas Latvijas vietas. Un tas deva iespēju ārvalstu viesiem iepazīt ne vien galvaspilsētu, bet arī citus interesantus kultūrvēsturiskus centrus kā, piemēram, Cēsis, Siguldu.
– Vēl viena stimulējoša norise nākamgad būs Latvijas prezidentūra ES. Ko no tās gaidīt?
– Izskatās, ka tur gan būs pārāk maz pārstāvētas reģionu intereses. Šī ir Latvijas prezidentūra, nevis Rīgas. Latvijas Pašvaldību savienībā pirms pusgada bija saruna, ka būtu svarīgi izmantot arī tos resursus, kas ir ārpus Rīgas. Prezidentūras laikā varētu kādu daļu semināru organizēt Jelgavā, Valmierā vai kādā citā pilsētā. Par prezidentūras prioritātēm esam izvirzījuši gan uzņēmējdarbības vides veicināšanas uzdevumus, gan drošības jautājumu risināšanu, gan digitālās vides attīstību. Tas viss ir labi, lai Latvija sevi parādītu kā radošu un izaugsmes iespēju zemi. Bet vēl svarīgāk, lai to visu saprastu un atbalstītu katrs Latvijas novadu iedzīvotājs. Valsts būs veiksmīga tikai tad, ja par to kā veiksmes zemi runās tās cilvēki. Domāju, ka par maz ir runāts un skaidrots Latvijas prezidentūras nozīmīgums kontekstā ar reģioniem, to ieguvumiem un kopējiem sasniegumiem šīs prezidentūras norisei.
– Straujā tempā tiek pieņemts nākamā gada budžets. Ko no tā gaidīt?
– Budžets tiek virzīts brutāli. Mums – opozīcijai –, lai ar to iepazītos un sagatavotu kvalitatīvus priekšlikumus, netika dota pat diennakts, bet tikai viena nakts. Bet tas ir ļoti apjomīgs dokuments – bieza papīru pakete. Tādā steigā var iestrādāt likumā lietas, kas var ļoti negatīvi ietekmēt ekonomiku. Kāpēc tāda steiga? Ko tas varētu daudz mainīt, ja būtu kaut vai nedēļa laika vairāk? Es kopā ar Reģionu apvienības deputātiem vēlu veiksmīgu un godprātīgu lēmumu pieņemšanu budžeta īstenošanā.
– Pozīcija saka, ka steiga tāpēc, ka šis bija vēlēšanu gads. Varbūt vēlēšanas nākotnē jārīko citā laikā?
– Nebūtu slikti pārskatīt vēlēšanu laikus un periodus. Varbūt pat apvienot vēlēšanas, piemēram, Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanas. Manuprāt, tas ne vien ietaupītu naudu, bet palielinātu arī kopējo vēlētāju aktivitāti.
– Nesen aktualizējās, bet atkal plauktā tika nolikta ideja par visas tautas vēlētu prezidentu. Kāds ir jūsu viedoklis?
– Mēs, Latvijas Reģionu apvienība, uzskatām, ka ir jādod tautai tiesības ievēlēt Valsts prezidentu.
– Jums kā Saeimas deputātei būs jādomā ne tikai skatoties uz Latvijas karti, bet arī uz globusu. Tajā skaitā arī par Latvijas drošības jautājumiem. Ko darīsiet šajā virzienā?
– Esmu iesaistījusies Eiropas lietu komisijā. Drošībai ir jāatvēl līdzekļi, un jāpalielina to apjoms. Jābūt gudriem, un šie līdzekļi jāvirza tā, lai tie dod labumu ne vien mūsu valsts aizsardzībai, bet arī uzņēmējdarbībai.
