Intervija ar neiroķirurgu Renāru Putniņu (Vienotība), Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru: par izpostīto veselības aprūpes sistēmu Ukrainā, par kara šausmām un to, ko mēs varam darīt Ukrainas labā.
– Nesen kopā ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini bijāt Ukrainā. Kāds bija apmeklējuma mērķis?
– Ukraina militārā konflikta dēļ ir nonākusi ļoti smagā situācijā. Uzskatu, ka mūsu morāls pienākums ir viņiem palīdzēt, jo Ukraina šobrīd cīnās par visu mūsu eiropeisko civilizāciju. Tas nozīmē, ka viņi cīnās arī par mums. Braucām noskaidrot, kā tieši varam palīdzēt. Problēmas radās jau ar pirmajiem desmit karā ievainotajiem, kas tika atvesti uz Latviju ārstēties. Nedz Ārlietu ministrijā, nedz Veselības ministrijā neviens neko īsti nezināja par to. Cilvēki vienkārši bija atvesti, un nebija skaidrs, kur viņus izvietot, vai varam viņus izārstēt, vai ne. Ukrainas apmeklējuma laikā centāmies saprast, ko un kā varam palīdzēt. Precizēt diagnozes, pirms pacienti tiek atvesti uz Latviju. Uzzināt, vai mūsu ārstiem ir nepieciešamība doties uz Ukrainu. Tur mūsu ārsti varētu iegūt neatsveramu pieredzi. Kā neiroķirurgs būtu pateicīgs, ja man būtu iespēja apgūt šādu pieredzi. Arī mani kolēģi, kas ir jauni un aktīvi, labprāt operētu kara zonā un uzkrātu šādu pieredzi. Lai nu Dievs dod, ka mēs šeit tādas traumas nepieredzētu – tie ir ložu ievainojumi, sprādzienu norautas ekstremitātes un tamlīdzīgi. Taču katastrofas diemžēl ir iespējamas arī šeit, Latvijā.
– Ko sapratāt, atrazdamies Ukrainā?
– Pirmām kārtām to, ka medikamentus Ukrainai jau nosūtījušas citas Eiropas valstis, bet sūtīt pārtiku no Latvijas nav nekādas vajadzības – ukraiņiem tas viss ir. Ja runājam par fronti, mēs nezinām, vai līdz tai nonāk viss, ko sūta Eiropa.
– Mēģinājāt tikt līdz frontes līnijai?
– Pēteris mēģināja, viņu nepalaida. Pieļauju, ka daudz kas tiek noklusēts, jo ukraiņu veselības sistēma ir diezgan smagā stāvoklī, un ukraiņi, iespējams, to negribēja rādīt. Kā savulaik bija pie mums? Deviņdesmitajos gados mēs daudz ko iznīcinājām un vienlaikus centralizējām. Mums bija kara medicīna, kas pakļauta Aizsardzības ministrijai, bija dzelzceļnieku slimnīca, arī Iekšlietu ministrijai bija sava slimnīca, bet šādas resoru iestādes mēs likvidējām. Tas bija pareizi. Patlaban Ukrainā veselības aprūpe ir sadalīta līdzīgi – ir savas slimnīcas ogļračiem, ir kara hospitāļi, kuru vadītāji ir armijnieki. Medicīniskā izglītība viņiem ir, bet vienlaikus visiem ir militārā pakāpe. Mūs sagaidīja armijas formās, nevis ārsta virsvalkā. Bet jāatzīst, ka šie kara hospitāļi, kuru ir daudz, ir nolaisti līdz kliņķim...
– Ja kara hospitāļu daudz, tas nozīmē, ka viņi jau kaut kam gatavojās pirms tam?
– Padomju Savienībā kara hospitāļu tiešām bija daudz. Arī Latvijā tie kādreiz bija, taču 90. gados tos likvidēja. Bet Ukrainā šie kara hospitāļi ir vienkārši izzagti. Nav pārsienamā materiāla, par aparatūru pat nerunāsim.
– Bet kā tad viņi tiek galā ar situāciju? Ir dzirdēts, ka no 100 cietušajiem 20 ir bojāgājušie, 80 ir ievainotie.
– Tieši tādēļ, ka viss ir izzagts un viss ir pilnīgā juceklī, ir tik daudz bojāgājušo. Netiek ievērots zelta stundas likums: ja cilvēks ir cietis, viņam stundas laikā jāsniedz medicīniskā palīdzība. Diemžēl lielākoties tā nenotiek... Varbūt cilvēkam sniedz primāro, neatliekamo palīdzību, aptur asiņošanu, atvelk no ugunslīnijas. Ir lauka hospitāļi – palielas teltis, tā mums stāstīja. Pieļauju, ka arī to nav. Varbūt tieši tāpēc mūs arī nepalaida uz frontes līniju – lai mēs nekonstatētu pilnīgu bardaku. Protams, viņi teica, ka atbild par mūsu dzīvībām, un to var saprast. Bet, redzot, kādā stāvoklī ir kara hospitāļi, kas atrodas tālu no frontes, var iedomāties, kas notiek lauka hospitāļos, kuros iespēju ārstēt un glābt dzīvību ir vēl mazāk nekā parastajos kara hospitāļos.
– Kāds ir veselības budžets Ukrainā?
– Viņi saka – 3,4 miljardi eiro. Bet viņiem ir 45 miljoni iedzīvotāju. Proporcionāli tas sanāk aptuveni piecas reizes mazāks budžets nekā Latvijā. Veselības aprūpe Ukrainā ir nolaista pilnībā. Ja viņi vēlas kaut ko uzlabot, būs nepieciešamas grandiozas reformas. Principā viss, ko savulaik izdarīja Latvija. Par spīti daudz dzirdētajam, ka Latvijas medicīnai nepieciešamas kardinālas reformas, veselības aprūpes nozare jau ir visvairāk reformētā.
– Tik un tā cilvēki ir ļoti neapmierināti ar veselības aprūpes sistēmu Latvijā.
– Jā, jo, pirmkārt, ir problēmas ar medicīnas pieejamību. Ir lielas rindas pie speciālistiem un uz atsevišķiem izmeklējumiem. Otrkārt, ir pārāk lieli līdzmaksājumi. Atduramies finansēs. Latvijā ir mazākais veselības aprūpes finansējums attiecībā pret iekšzemes kopproduktu Eiropas Savienībā. Tas ir ievērojami mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Šī situācija obligāti ir jāmaina, un Latvijas iedzīvotāji to ir pelnījuši.
– Runājot par Ukrainu: krievu armija acīm redzami dara visu, lai Ukrainas pusē būtu arvien vairāk ievainoto. Varbūt pat ne nogalināto...
– Ja cilvēks ir sakropļots, tas ir liels finansiāls slogs valstij, jo tai šis cilvēks ir jāuztur. Bet sakropļoto paliek arvien vairāk. Bijām kara hospitālī Kijevā: palātās, kurās – pats lielākais! – varētu atrasties četri cilvēki, gulēja vismaz astoņi. Gulta pie gultas, medicīnas darbinieki var sāniski ar mokām iespraukties starp gultām. Gandrīz visiem pacientiem – rokas vai kājas norautas, sašautas galvas... Jauni puiši, divdesmitgadīgi, divdesmitpiecgadīgi. Daudzi no viņiem paliks dzīvi, un valstij viņi būs jāuztur.
– Kāda noskaņa valda Ukrainā?
– Valstī jūtams milzīgs patriotisms, un nav svarīgi – tu runā krieviski vai ukrainiski, visi iestājas par kopīgu lietu: par to, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku, un, protams, par valsts neatkarību. Cilvēki krāso savas mājas nacionālajās krāsās – zilā un dzeltenā, visur – dzīvojamās mājās un valdības ēkās – pa logiem izkārti nacionālie karogi. To arī viņi paši atzīmē, ka karš ir visus ļoti saliedējis un, var pat teikt, no jauna izveidojis ukraiņu nāciju. Kijevā ir miers. Maidans ir novākts, viss ir tīrs. Dņepropetrovskā, no kuras frontes līnija ir 160 līdz 200 kilometru attālumā, arī nekas neliecināja par kara tuvumu. Bet, tiklīdz tu ieej slimnīcā, viss mainās... Tur ir pavisam cita pasaule. Gan Kijevā, gan Dņepropetrovskā. Tāda asins smaka kopā ar antibiotikām. Dņepropetrovskā viens no Janukoviča valdības vīriem bija noprivatizējis kara hospitāli un pārdevis to ārzemju investoriem. Slimnīca tika izsaimniekota, no 400 gultām palika 100, jauna aparatūra, protams, netika iepirkta, darbinieku štats tika samazināts, palikušos slimniekus ārstēja tikai ar labiem vārdiem. Laika gaitā bija domāts šo slimnīcu pārbūvēt par tirdzniecības centru. Šī slimnīca kara laikā netika galā ar ievainotajiem un sāka sūtīt viņus uz universitātes slimnīcu, uz Mečņikova slimnīcu. Tur arī zuda šīs svarīgās minūtes un stundas. Militārie ārsti netika galā, pārnesa atbildību uz civilajiem ārstiem. Radās nesaprašanās starp diviem resoriem.
– Nebija savstarpējas koordinācijas, kam vajadzētu būt svarīgākajam nosacījumam, lai ievainotie izdzīvotu?
– Tieši tā. Tajā pašā laikā Mečņikova slimnīcā uzņemšana ir labi koordinēta, un tur es pirmo reiz ieraudzīju kaut ko līdzīgu Eiropas medicīnai. Tā ir vieta, uz kuru varētu braukt mūsu ārsti un strādāt.
Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes šīsdienas izdevumā.
