Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Politika

Ainārs Šlesers: Esam valsts, kurai liela nākotne

© F64

Intervija ar partijas Vienoti Latvijai līderi Aināru Šleseru par viņa skandalozo interviju radiopārraidē Suņu būda, par to, kāpēc viņš cenšas atgriezties politikā, kāpēc Vienotības «veiksmes stāstu» uzskata par «neveiksmes stāstu» un kādu redz Latvijas nākotni.

– Vai ar pašreizējo politisko pieredzi ietu pie Artusa Kaimiņa uz radiopārraidi Suņu būda?

– Šodien vairs nē, bet tajā brīdī es nevarēju iedomāties, ka sarunājos ar politisko konkurentu, deputāta kandidātu no citas partijas. Kad citas partijas kandidāts intervē savu konkurentu un saka, ka viņam netic, tas ir pilnīgi saprotami. Diemžēl neitralitāte šādā diskusijā nevar pastāvēt.

– Vai intervijas laikā neuznāca vēlme «kraut pa purnu»?

– Nē, pirms tam biju apskatījies pāris raidījumus, kā tur iet. Neatkarīgi no tā, kādā formā jautājumi tiek uzdoti, svarīgi, lai tu esi spējīgs atbildēt. Bieži vien jau asi un grūti jautājumi tieši rada interesi par interviju.

– Pirms kāda laika sniedzāt interviju žurnālam Playboy, kurā teicāt, ka aizejat no politikas un nodarbosieties ar biznesu. Intervētājs Ivars Āboliņš toreiz atzīmēja, ka jūs izskatoties patiesi laimīgs. Kā iet biznesā, ja jau jāatgriežas politikā?

– Par biznesu nekad neesmu sūdzējies. Vienmēr esmu strādājis pie dažādiem projektiem. Sākot jau ar astoņdesmito gadu nogali. Tad, kad bija deficīts, importējām preces un pārdevām. Tad, kad nebija veikalu, vērām vaļā veikalus. Tad, kad nebija tirdzniecības centru, vērām vaļā tirdzniecības centrus. Tagad strādāju pie vairākiem projektiem, kas saistīti ar loģistikas biznesu un nekustamajiem īpašumiem. Tāpēc man ir svarīgi, lai šī valsts attīstās pareizi. Līdz pagājušā gada vasarai biju pieņēmis lēmumu ar politiku savu tālāko nākotni nesaistīt, bet tad septembrī mani uzrunāja Edgars Šīns un teica, ka viss jūk un brūk. Manā laikā iniciētā likumdošana saistībā ar uzturēšanās atļaujām tūlīt tiks apstādināta, un viņš lūdza padomu, kā rīkoties. Aktīvi strādājot, tikām galā ar problēmām, vismaz daļēji. Tā es tiku ierauts šajā apritē. Ja mēs nebūtu sākuši aktīvi rīkoties, tad parlaments izbeigtu šo programmu, un tas nozīmētu, ka kritums būvniecībā un citās biznesa jomās šogad jau būtu ievērojams. Tā kā mēs aktīvi rīkojāmies, tad Valsts prezidents neizsludināja Saeimā pieņemto likumu un pēc tam jau tas tika grozīts mīkstinātā formā.

– Kā šobrīd vērtējat situāciju ar uzturēšanās atļaujām?

– No pirmā septembra ir palielināts investīciju apjoms līdz 250 tūkstošiem eiro, kāds nepieciešams, lai varētu šīs atļaujas iegūt. Plus 5%, kas ir jāmaksā par katru darījumu. Savā programmā esam ierakstījuši, ka jānosaka griesti. Likme 100 tūkstošu eiro apmērā. Rīga un Jūrmala, iespējams, kaut kā izdzīvos arī ar 250 tūkstošu investīcijām, bet reģionos, kur kaut kas sāka attīstīties, tur viss tūlīt apstāsies. Mani pārsteidz Valsts nekustamo īpašumu aģentūras dati, ka 25% no visiem viņu īpašumiem stāv neapsaimniekoti. Tas nozīmē, ka simts lielas mājas stāv tukšas. Tirgū nav klientu, kas būtu gatavi maksāt par māju renovāciju, uzturēšanu. Rezultātā mājās lēnām iet bojā.

– Ja situācija tirgū ir tik kritiska, kāds būs projekta Ztorņi Daugavgrīvas ielā 9/11 liktenis?

– Latvijai ir ļoti svarīgi, lai šis projekts veiksmīgi realizētos. Internetā var apskatīties šī projekta videoklipu, un tas, manuprāt, ir labākais videoklips par Latviju, kādu esmu redzējis. To ir veidojuši ārvalstu speciālisti, un tas ir paraugs tam, kā jāreklamē ne tikai šis projekts, bet visa Latvija. Lielākā daļa šīs reklāmas ir saistīta nevis ar pašu projektu, bet stāsta, cik kolosāla ir Latvija, kāda ir Rīga, kādi šeit cilvēki, daba, kultūra. Investori iegulda milzu līdzekļus, lai reklamētu mūsu valsti, un tas ir pozitīvi.

– Kas vēl bija tas, kas lika atgriezties politikā, ņemot vērā, ka jūs politikā īpaši daudzi negaida?

– Katras vēlēšanas ir sava veida izaicinājums. Mēs šo vēlēšanu kampaņu esam plānojuši savādāk, jo politiskajā telpā dominē Vienotība, kuru šodien var pielīdzināt padomju laika komunistiskajai partijai. Vienotība nosaka toni. Viņi zina, kam valstī tiks piešķirtas pielaides un kam netiks. Ja cilvēki ir tik labi informēti, tad tas nozīmē, ka viņi šo procesu arī pilnībā kontrolē. Viņi ir aizlieguši partijām reklamēties. Šorīt skatos, televīzijā sēž tāda skaista kundze Solvita Āboltiņa un stāsta par saviem plāniem. Trešdienās LNT rīta programmā uzstājas premjerministre Laimdota Straujuma. Un tad vēl ārlietu ministrs un citi. Ēters viņiem ir par brīvu. Viņi nemaksā nevienu santīmu, jo tas ir administratīvais resurss. Televīzija ir lielākais un spēcīgākais medijs. Līdz ar to mums ir jāgatavojas šai konkurencei citā veidā, jo mums neviens nedod ēteru, lai mēs varētu ilgstoši stāstīt par aktualitātēm, kuras ir paredzētas šodien, rīt un nākamajā nedēļā. Tāpēc mēs esam sākuši kampaņu ar avīzi, kuru lielā mērā veltām esošajai varai – Vienotības personā. Esam apkopojuši «veiksmes stāstus» vai, kā mēs sakām – neveiksmes stāstus, kādus Vienotība veikusi. Par solījumu nesamazināt pensijas, kad solījumu neturēja un samazināja nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Ne jau viņi šo samazinājumu vēlāk atcēla, bet gan bija Satversmes tiesas lēmums, kas lika šo nelikumīgo lēmumu atcelt. Par aviācijas attīstību. Manā laikā pasažieru pieaugums bija 571%, Dombrovska laikā 3%. Manā laikā valsts ieguldījums airBaltic bija 0 latu, Dombrovska laikā 150 miljoni, kuri visi ir pazaudēti. Ja tas ir veiksmes stāsts, tad lai vēlētāji izdara savu izvēli. Ir jāatgādina par Dzintara Zaķa optimizētajiem nodokļiem.

– Tas skaidrs, bet ko jūs piedāvājat?

– Pirms pastāstīt par piedāvājumu, gribu norādīt, ka šī valdība lielā mērā darbojas kā likvidatoru valdība, kā maksātnespējas administratoru valdība. Kā piemērs – Liepājas metalurgs un Krājbanka. Krājbanku varēja sanēt, bet to ātri palaida zem āmura. Kāpēc? Tikai 2013. gadā administrators savās kabatās iebāza 3,3 miljonus eiro. Paula, Ančes, Ārgaļa un citu cilvēku nauda, kura tika pazaudēta, šodien ir ieripojusi administratoru kabatās. Administratori strādā roku rokā ar Prudentia, Prudentia roku rokā ar Vienotību, un te parādās kolosāla shēma, kā tas viss notiek. Liepājas metalurgs. Ar bez konkursa izvēlēto Prudentia tiek noslēgts līgums, ka mēneša laikā viņi izstrādās sanācijas plānu. Nepaiet ne mēnesis, kad tiek pieņemts cits lēmums. Sanācija nav vajadzīga, jāiet uz bankrotu. Kāpēc? Tāpēc, ka ar sanāciju nevar nopelnīt, bet, uzsākot bankrota procedūru, caur administratoru var nopelnīt brangu naudu. Ja tagad šis uzņēmums tiks pa daļām pārdots, Prudentia, administratori un Vienotība atkal nopelnīs lielu naudu. Par vilcienu iepirkumu. Jūs jautājat, ko mēs piedāvājam? Nevaru iedomāties situāciju, ka esmu satiksmes ministrs un piecu gadu laikā ir trīs tiesvedības par vilcienu iepirkumu. Vēl manā laikā bija iezīmēts 141 miljons eiro ES naudas vilcienu būvēšanai. Kā piecos gados var ne tikai neuzbūvēt, bet arī nenopirkt? Rezultāts ir tāds – 141 miljons ir pazaudēts, ES nauda nav izmantota konkrētai programmai, un tagad runā par viena, divu vilcienu pirkšanu gadā. Igaunijā jauni vilcieni jau brauc, pie mums turpina kursēt vecie. Visā šai procesā satiksmes ministri rausta plecus, saka, ka viņi ne par ko nav atbildīgi. Notiek lielākais iepirkums, bet valdība nav lietas kursā. Kā iespējams tā strādāt? Tad jau valdība ir jāatlaiž, lai ierēdņi vada valsti. Visbeidzot, premjera pakļautībā esošie cilvēki kūrē [Hipotēku] bankas sadalīšanu un premjeram visu laiku tiek piedots, ka viņš var nenomaksāt kredītus; maksājumi tiek atlikti; beigās notiek restrukturizācija, tiek dalīti kaut kādi kredītu portfeļi, un, kamēr citi ir zaudējuši biznesus, premjers neko nav zaudējis un veiksmīgi turpina dzīvot. Ja kaut kas tāds notiktu tajā laikā, kad biju aktīvajā politikā, tad KNAB un citas struktūras jau sen kādu būtu arestējušas un iebāzušas cietumā. Vienotības «tiesiskuma» laikā viss tiek smuki piesegts. Un visbeidzot, gribu jautāt, kā tas ir iespējams, ka valstij piederošā banka Citadele pēc plaša konkursa, kurā, kā mums te stāsta, piedalījušies ap simts pretendentu, tiek piedāvāta ofšoram? Delaverā reģistrētam ofšoram. Kas valstī īsti notiek? Īsi pirms vēlēšanām pārdod banku un stāsta, ka to mums liek darīt ES. Liek pārdot ofšoram? Kur tad ir Delna, kur ir Providus? Kur KNAB, SAB un citi? Kā var pārdot banku kaut kādam ofšoram? Saprastu, ja viņi būtu atveduši Citibank. Bet atraduši kādu ofšoru, kura vienīgais mērķis ir ātri nopirkt un ātri pārdot. Aicinu valdību atteikties no Citadeles pārdošanas un to atstāt kā Latvijai piederošu banku.

– Tas, ka Vienotība, jūsuprāt, visu dara aplami, skaidrs. Jūsu piedāvājums?

– Mēs uzskatām, ka šobrīd ļoti svarīgi, lai būtu nācijas izlīgums un beigtos tā dalīšana krievos un latviešos. Man nav pieņemams, ka tie, kas neko nespēj piedāvāt, runā, ka pie visa vainīgi krievi. Jādara viss iespējamais, lai Latvijas krievi būtu Latvijas patrioti. Mēs nedrīkstam Latvijas krievus atdot Putinam. Šobrīd daudziem ir nospļauties par viņiem, un jo sliktāk, jo labāk. Jo tad nav jārunā par ekonomiku, bet var runāt – mēs pret Putinu. Putins ir un paliks mūsu kaimiņvalsts prezidents, un mums ar viņu būs jāsadzīvo. Ja runājam par ekonomiku, tad jārunā par to, kur valsts šodien var pelnīt. Saistībā ar situāciju Ukrainā, ar sankcijām, cieš mūsu lauksaimnieki, kuriem jāmeklē jauni tirgi. Tad kāpēc ārlietu ministrs tā vietā, lai meklētu šos tirgus, aizliedz trijiem dziedātājiem iebraukt Latvijā? Neesmu dzirdējis, ka Rinkēvičs būtu stāstījis, ka ir atradis kādus jaunus noieta tirgus, lai gan regulāri brauc pa pasauli un daudzās valstīs darbojas plašs diplomātiskais dienests. Cīņa ar ēnu ekonomiku. Reinvestētai peļņai jānosaka uzņēmuma ienākuma nodokļa nulles likme. Lai katrs Latvijas uzņēmums zina – ja viņi investē attīstībā, tad nodokli nemaksā. Ja peļņu ņem ārā, tad kapitāla nodoklis no 10% tiek paaugstināts uz 20%. Gribat labi dzīvot, nopirkt dārgu mašīnu, tad maksājiet 20% nodokli. Ja investējat ražošanā un attīstībā, tad nodoklis nulle. Pārtikai 12% PVN likme. Ja citās valstīs ir samazinātās PVN likmes, tad kāpēc to nevar Latvijā? Valsts neko nezaudēs, jo to naudu, ko nesamaksās PVN nodoklī par pārtiku, cilvēki jau neuzkrās, bet iztērēs kaut kam citam. Nopirks vairāk, un galarezultātā valsts to pašu iegūs, jo nauda ies apritē. Valstī ilgstoši jau nav veselības ministra. Strādājošo kļūst mazāk, nodokļu maksātāju mazāk, jo dzimstība samazinās, aizbraucēju skaits palielinās. Mūs var izglābt pakalpojumu eksports. Piemēram, zobārstniecība. Ļoti daudzi brauc no ārzemēm, lai šeit labotu zobus. To pašu var teikt par acu ķirurģiju, plastisko ķirurģiju. Uzturēšanās atļauju tirdzniecība jau arī ir pakalpojumu eksports. Lai cilvēki, kuriem nepatīk Putina režīms vai Maskavas sastrēgumi, padzīvo dažus mēnešus gadā pie mums. Viņi šeit tērē naudu, un no tā tikai iegūst mūsu ekonomika. To pašu var teikt par tūrismu. Pateicoties programmai Live Riga, kuru es 2009. gadā iniciēju, tūristu skaits Rīgā katru gadu ir pieaudzis par 30%. Šogad un nākamgad Rīgā tiks atvērtas piecas, sešas jaunas viesnīcas, jo tūristu kļūst vairāk. Jo vairāk tūristu, jo vairāk viesnīcu, jo vairāk viesnīcu, jo vairāk darba vietu. Tas ir konkrēts ceļš, kā var pelnīt. Ir vēl viena lieta, kas biznesam ļoti svarīga. Ja gribam izveidot Rīgu par lielu biznesa centru, tad ir jāmaina valodas likums. Latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai, bet lai starptautiskais bizness varētu uz Rīgu pārcelt savas galvenās pārstāvniecības, tad par starptautiskā biznesa valodu ir jāpasludina angļu valoda, kā tas ir Holandē. Lai lielās starptautiskās kompānijas visu lietvedību un grāmatvedību var vest angļu valodā. Tagad daudzi nenāk pie mums, jo valodas likuma dēļ ir papildu izdevumi, kas saistīti ar dokumentu tulkošanu. Tā kā angļu valoda ir viena no ES oficiālajām valodām, tad tur problēmām nevajadzētu būt. Arī Krievijas kompānijas, kas varētu nākt, būtu gatavas strādāt angļu valodā. Tā ir tikai daļa no lietām, kuras sakārtojot valsts varētu pelnīt.

– Socioloģija gan jums nesola lielas izredzes realizēt šos plānus. Uz ko jūs cerat?

– Partija Vienoti Latvijai ir jauna, nesen reģionā dibināta partija un nacionālajās vēlēšanās piedalīsies pirmo reizi. Tāpēc daudzi šo partiju joprojām nepazīst, un ir citi līdzīgi nosaukumi. Tā kā vēl ir laiks līdz vēlēšanām, tad mēs mēģināsim sabiedrību labāk iepazīstināt ar saviem līderiem – ar Šleseru, ar Godmani, ar Jurkānu, ar Kalvīti, ar Straumi. Ja partijai Vienoti Latvijai reitings ir zems, tad Rīgā aptaujas rāda, ka 25% vēlētāju noteiktos apstākļos būtu gatavi balsot par Šleseru kā līderi. Kā atceraties, 2009. gada vēlēšanās manai partijai reitings bija 1,5% un mēneša laikā tas pieauga līdz 15%. Mūsu līderiem jābūt aktīviem, jātiekas ar cilvēkiem, un tad panākumi būs.

– Jūs teicāt, ka partija ir jauna, bet visi līderi ir ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Viņiem ir dotas ntās reizes sevi pierādīt. Kāpēc viņiem jādod vēl viena iespēja?

– Mēs redzam, kā Latvijai ir pēdējos piecus gadus gājis. Redzam tādus ministrus kā Sprūdžs, Ķīlis, veselības ministra ilgstošu neesamību, problēmas ar izglītības ministriem. Ja skatāmies uz valdības kvalitāti, tad neviens no Vienotības nesaka – ļausim šai valdībai strādāt. Kāpēc krita Dombrovska valdība? Zolitūdes traģēdija tika izmantota kā iegansts, lai no Dombrovska valdības varētu atbrīvoties. Tā bija rīcības nespējīga un lēmumus pieņemt nespējīga valdība. Tāpēc iecēla Laimdotu Straujumu, ar izcilām zināšanām valsts pārvaldē, kura tomēr ir tikai ierēdne. Tagad krīzes situācijā viņai ir ļoti grūti pieņemt lēmumus, jo ierēdnis vienmēr izpilda citu lēmumus. Šī valdība tiks mainīta, un mēs gribam piedāvāt alternatīvu, jo citādi sanāk, kā Vienotība saka, ka nekas jau nemainīsies.

– Ja tomēr tiksiet Saeimā, vai strādāsiet kopā ar Vienotību, par kuru esat tik daudz negatīva izteicis?

– Vienotība ir mūsu politiskie konkurenti, un būtu dīvaini, ja mēs viņus slavētu. Viņi neslavē mūs, mēs arī viņus neslavēsim un aģitēsim par sevi. Šodien svarīgi, lai nebūtu nekādu sarkano līniju. Lai pēc vēlēšanām visi, kam ir kādas idejas, kaut viena ideja, var sanākt kopā un vienoties par kopēju sadarbību. Šodien valstij ir vajadzīga spēcīga valdība, kuri ir profesionāļi un kuriem ir skaidrs plāns, kā virzīt lietas uz priekšu. Nākamajā gadā, kad būsim ES prezidējošā valsts, mums jāparāda visai pasaulei, ka esam nevis kaut kādi kvaukšķi, kas lēkā apkārt, bet esam valsts, kurai ir liela nākotne.