„Es gribēju redzēt, kāpēc Ukrainā ir tik liels mirušo skaits, un kur ievainoto evakuācijā tiek pieļauta kļūda, tādēļ biju paredzējis tikt līdz frontes līnijai, tomēr pulkvedis mani nelaida tuvāk par 100 km, jo bija sācies pretuzbrukums,” par piedzīvoto stāsta Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, kurš tikko atgriezies no pieredzes apmaiņas vizītes Ukrainā.
Piektdien, 29.augustā, Latvijas Ārstu biedrībā norisinājās preses konference, kuras laikā Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis un Veselības ministrijas (VM) parlamentārais sekretārs Renārs Putniņš dalījās par situāciju un iespaidiem Ukrainā. „Braucot uz šo pasākumu prātā iešāvās doma, kam mums tas vajadzīgs, gan jau viss šis tuvākajā laikā būs beidzies, tomēr, kā redzams pēc 28. augusta notikumiem, viss drīzāk ir sācies,” skaidro Putniņš.
Ārstu vizītes mērķis bija noskaidrot, kā Eiropai un Latvijai ir iespējams palīdzēt Ukrainai. „Nedod dievs, ja šādu scenāriju piedzīvotu Latvijā, tāpēc mums jādara viss lai atbalstītu Ukrainu. Palīdzībai jābūt ne tikai finansiālai, bet arī morālai, jo, šādi, šķietami minimāli palīdzot, aizsūtot uz Ukrainu ārstus, vai pieņemot savā valstī ievainotos, ukraiņi redz, ka pārējiem nav vienalga un tas stiprina kopējo morāli. Galu galā, ja kritīs Ukraina mēs varam tikai nojaust kas notiks tālāk,” uzsver Putniņš.
Apinis un Putniņš ir pirmie ārsti no Eiropas Savienības, kurus, kā novērotājus Ukrainas atbildīgās instances ir pielaidušas tik tuvu notiekošajam slimnīcās. „Līdz Jūs neieejat slimnīcā, karu neizjūt tik traki. Tomēr slimnīcās ir gaļasmašīna, redzētais, jāsaka, dramatisks. Problēmas ir ar kara hospitāļu aprīkojumu. Pacientu plūsma milzīga, slimnīcās ienāk ap 80 slimniekiem stundā. Slimos sortē tā kā tirgus laukumā. Diagnostikas iespējas slimnīcās ļoti mazas,” par novēroto kara un civilajos hospitāļos informē Putniņš.
Visvairāk ciešot tieši hroniskie pacienti, jo viņu veselības uzturēšanai nepieciešamo zāļu nav pietiekami, kā arī slimie, kuri nāk no bēgļu vidus, šādu palīdzību nav saņēmuši ilgi, tādēļ ir hospitalizējami steidzamā kārtā, tomēr slimnīcās vietu nav. „Slimnīcas pārpildītas, astoņi, deviņi pacienti vienā palātā,” papildina Apinis. Šobrīd tiek apsvērta doma, par Latvijas ārstu došanos uz Ukrainas slimnīcām, gan lai palīdzētu, gan iegūtu pieredzi.
„Katru dienu vidēji vienam ārstam ir ap 30 pacientiem dienā kuriem ir jāoperē šautas brūces. Šāda tipa pieredzes apmaiņa atvieglotu darbu ukraiņu ārstiem, kā arī palīdzētu Latvijas jaunajiem ārstiem iegūt papildus zināšanas. Atmosfēra Ukrainā – patriotisma pilna. „Bēgļu nometnēs, kur viens pazaudējis vecākus, viens bērnu, nezin ko ēdis, kur ies tālāk, gaisotne, protams, ir nomācoša, tomēr ukraiņiem šobrīd ir ļoti augsts patriotisma vilnis, tie atbalsta viens otru kā var,” ar informāciju dalās Putniņš.
„Ukraiņi, šobrīd, dara visu iespējamo, lai parādītu, ka vēlas saglabāt savu dzimteni. Tie krāso sētas zili dzeltenos karodziņos, brauc ar zili dzeltenos toņos nokrāsotām mašīnām. Darbojās ļoti daudz brīvprātīgo studentu, kuri palīdz bēgļiem un slimniekiem. Jaunie ārsti brauc palīdzēt no visas Ukrainas. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, ziedo pārtiku slimnīcām, kā arī pat samet naudiņu priekš brīvprātīgo karavīru ekipējuma,” atzīst Apinis. No dramatiskās situācijas Ukrainā, var mācīties.
„Ukrainas armija principā ir izlaupīta, situācija tik skumja, ka vieglos slimniekus ved uz kara hospitāļiem, bet smagi ievainotos uz civilajiem. Vispār vienīgais, kas pietrūkst kara hospitāļiem Ukrainā ir dēļi un trīs naglas ar ko aizklapēt tos ciet. Šī pieredze lika mums saprast, ka Latvijā medicīnas sistēma ir jāsakārto, jo ja karš sākas, mums jābūt tam gataviem,” noslēgumā saka P. Apinis.
