Staļina nāve – baumu un noslēpumu apvīta
 
PĒDĒJAIS PORTRETS. Pēdējais oficiālais Josifa Staļina portrets tapis 1953. gada februārī ©Foto: Oleg LASTOCHKIN, RIA Novosti/Scanpix

Tieši pirms 65 gadiem – 1953. gada 9. martā – Maskavā notika padomju līdera Josifa Staļina bēres. Vadoņa mirstīgās atliekas guldīja Mauzolejā blakus Ļeņina mūmijai, bet pie Kremļa sienas tās tika pārapbedītas vien 1961. gada rudenī, kad asiņainā līdera personības kulta un nežēlīgo represiju atmaskošana ritēja pilnā sparā. Saskaņā ar oficiālo versiju, J. Staļins 5. marta vakarā mira no insulta, ko bija piedzīvojis jau 1. marta pievakarē. Tomēr Krievijā netrūkst vēsturnieku un publicistu, kuri ir pārliecināti, ka viņa aiziešanu aizsaulē veicinājuši tuvākie līdzgaitnieki.

Versijas par Ņikitas Hruščova, Lavrentija Berijas, Georgija Maļenkova, Nikolaja Bulgaņina un citu tā laika valstsvīru vainas pakāpi atšķiras. Vieni uzskata, ka viņi tikai nav centušies palīdzēt smagi slimajam tautu tēvam, tā vietā steidzot dalīt kā no debesīm nokritušo varu. Citi ir pārliecināti - šis kvartets slēpis faktu, ka J. Staļins miris jau 1. martā, un ārsti trīs dienas centušies atgriezt pie dzīvības viņa saindēto dubultnieku. Bet netrūkst arī tādu, kuri sliecas domāt, ka sazvērnieki J. Staļinu noslepkavojuši (visticamāk - noindējuši), jo uzzinājuši, ka viņš grasās atstumt veco gvardi no varas, kas tajos laikos varēja nozīmēt arī nāves spriedumu.

BĒRES. Tiek lēsts, ka laikā no 6. līdz 8. martam no Josifa Staļina Maskavas Arodbiedrību namā atvadījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku / Foto: VASILY MAXIMOV, AFP

Pēkšņs asinsizplūdums smadzenēs

«Naktī uz 1953. gada 2. martu J. V. Staļins piedzīvojis pēkšņu asinsizplūdumu smadzenēs, kas skāris dzīvībai svarīgas smadzeņu daļas un izraisījis labās kājas un labās rokas paralīzi, kā arī samaņas un runas spēju zudumu,» 1953. gada 4. martā vēstīja Padomju Savienības galvenais laikraksts Pravda. Turpmāk līdz pat oficiālajam paziņojumam par līdera nāvi (tas tika izplatīts agrā 6. marta rītā) radio regulāri informēja par viņa stāvokli, lielākoties ziņojot, ka «izmaiņu nav».

Oficiālā versija par notikušo ir samērā vienkārša - to savos memuāros vēlāk atstāstījis Ņ. Hruščovs, pie tās lielākoties pieturējies arī tā sauktās Tuvās vasarnīcas Kuncevā komandanta palīgs Pjotrs Lozbačovs un citi. Naktī no 28. februāra uz 1. martu J. Staļins kopā ar pārējiem padomju valsts un komunistiskās partijas līderiem aizsēdējies pie bagātīgi klāta galda (tas nav bijis nekas neparasts) un pie miera devies tikai uz rīta pusi, kad viesi izklīduši. Parasti pēc šādiem pasākumiem J. Staļins, kurš pats alkoholu lietojis mērenās devās, toties bijis meistars piedzirdīt citus, gulējis ne ilgāk kā līdz pusdienlaikam, taču šoreiz viņa istabā klusums valdījis neierasti ilgi, un tikai pēc sešiem pievakarē telpā iedegta gaisma. Turklāt, pretēji ierastajam, vadonis nav saucis savus palīgus, lai dotu viņiem kādus rīkojumus. Pašiem bez uzaicinājuma traucēt J. Staļinu nedz apsargiem, nedz kalpotājiem sākotnēji nav nācis pat prātā, jo šāda pašdarbība varēja maksāt ne tikai amatu vien. Tikai ap vienpadsmitiem vakarā P. Lozbačovs riskējis ieiet istabā, aizbildinoties ar to, ka piegādāts pasts (starp citu, līdz pat šai baltai dienai nav skaidrs, vai telpas durvis nebija aizslēgtas, vai arī tās nācies izlauzt). Viņš konstatējis, ka tikai apakšveļā ģērbtais J. Staļins bezpalīdzīgā stāvoklī guļ uz grīdas - daļa ķermeņa viņam, spriežot pēc visa, jau bijusi paralizēta un runas spējas gandrīz pilnībā zudušas. Uz grīdas nokritušais pulkstenis, kas acīmredzot trieciena dēļ bija apstājies, rādījis 18.30 - tātad vairāk nekā četras stundas padomju līderis bija pavadījis uz vasarnīcas aukstās grīdas.

HRUŠČOVS. Pēc Josifa Staļina nāves vara tika sadalīta starp vairākiem funkcionāriem, taču galu galā lielākais ieguvējs izrādījās Ņikita Hruščovs, kurš jau 1953. gada vasarā noorganizēja Lavrentija Berijas arestu / Tass

Ar apsargu palīdzību J. Staļins iecelts gultā un apsegts, taču tā arī bijusi visa viņam tobrīd sniegtā palīdzība. Nākamās stundas vasarnīcas komandants un viņa padotie veltījuši, lai sazinātos ar augstākām instancēm un saņemtu attiecīgus norādījumus. Nakts vidū vasarnīcā ieradušies L. Berija, Ņ. Hruščovs un G. Maļenkovs, kuri kādu laiku pavadījuši J. Staļina istabā, bet pēc tam devušies prom, tā arī nedodot nekādas pavēles. Ārsti vasarnīcā ieradušies tikai nākamajā rīta (vieni avoti apgalvo, ka septiņos, citi, ka deviņos) pēc tam, kad kalpotāji, konstatējuši, ka J. Staļins joprojām guļ tajā pašā pozā, sacēluši trauksmi. Lai gan mediķi bija ļoti satraukti un pat pārbijušies (kā gan ne, ja viņiem bija jāsniedz palīdzība valsts galvenajam pacientam, turklāt laikā, kad viņu kolēģus arestēja tā dēvētās ārstu lietas ietvaros), kardiologs Pāvels Lukomskis ātri noteica diagnozi - insults. Pēc dažām stundām to apstiprināja Kremļa ārstniecības un sanitārās pārvaldes (Ļečsanupr) vadītājs Ivans Kuperins.

Domājams, ka mediķi, kuri izmeklēja J. Staļinu, jau tobrīd apzinājās, ka viņa atlabšanas iespējas ir ļoti niecīgas, taču joprojām neatbildēts ir jautājums, vai ārsti todien ar kādu dalījās šajos apsvērumos - viens neapdomīgs vārds tajos laikos varēja maksāt dzīvību. Viss, ko mediķi varēja darīt, bija pacienta aprūpe un viņa stāvokļa atvieglošana ar dažādu medikamentu palīdzību. 5. marta vakarā veselības aizsardzības ministrs Andrejs Tretjakovs sasauktā PSKP CK plēnuma dalībniekus informēja, ka J. Staļinam nav nekādu cerību atveseļoties un viņa nāve ir «tikai dažu dienu jautājums». Patiesībā gan runa bija tikai par stundām - pulksten 21.50 ārsti oficiāli konstatēja valsts vadītāja nāvi.

MEKLĒ JAUNUS KADRUS. Jau 1952. gadā Josifs Staļins paziņoja, ka vecās gvardes laiks ir beidzies un augstos amatos viņš plāno iecelt «jaunus, enerģiskus komunistus» / Foto: RIA Novosti

«Nobendējāt tēvu, maitas!»

No 2. līdz 5. martam Kuncevas vasarnīcā gan pa vienam, gan nelielās grupiņās laiku pa laikam ieradušies pārējie padomju valsts līderi un, kā tika uzskatīts, uzticamie J. Staļina līdzgaitnieki - G. Maļenkovs, L. Berija, Ņ, Hruščovs, Lazars Kaganovičs, Kļims Vorošilovs, Anastass Mikojans un Vjačeslavs Molotovs. Aculiecinieki stāstījuši, ka 3. martā vasarnīcā ieradies J. Staļina dēls Vasilijs, kurš vadoņa istabā sēdošajiem valsts vadītājiem bez kādām ceremonijām uzkliedzis: «Nobendējāt tēvu, maitas!»

Iespējams, tieši šī replika ir pamatā teorijām, ka J. Staļins nav miris dabiskā nāvē, bet gan kļuvis par sazvērestības upuri. Viens no šīs hipotēzes aktīviem propagandētājiem ir vairāku J. Staļina dzīvei un nāvei veltītu grāmatu autors Nikolajs Dobrjuha. Viņš atgādinājis, ka iepriekšējos gados J. Staļins no ministru amatiem atcēlis V. Molotovu, L. Kaganoviču un K. Vorošilovu, bet 1952. gada oktobrī notikušajā PSKP Centrālās komitejas plēnumā nav slēpis, ka izmaiņas turpināsies un augstos amatos tiks iecelti «jauni, enerģiski cilvēki». N. Dobrjuham izdevies uziet dokumentus, kas liecina, ka tieši 2. martā paredzētajā plēnumā J. Staļins gatavojies paziņot par savu atkāpšanos no PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja amata un rekomendēt šajā amatā iecelt bijušo partizānu kustības vadītāju un Baltkrievijas komunistu pirmo sekretāru Pjotru Ponomarenko. Šis jautājums bijis saskaņots ar partijas elites vairākumu, atskaitot jau pieminētos L. Beriju. G. Maļenkovu, Ņ. Hruščovu un N. Bulgaņinu, kuriem P. Ponomarenko izvirzīšanās nozīmētu «karjeras krahu», sarunā ar Komsomoļskaja pravda skaidro N. Dobrjuha. Nopietns karjeras kāpums gaidījis arī citus tolaik nosacīti jaunus (ap 50 gadiem) komunistus - arī tādus vēlāk pazīstamus valstsvīrus kā Leonīdu Brežņevu, Alekseju Kosiginu un Vjačeslavu Mališevu. Vecajai gvardei J. Staļins solījis «godpilnu pensionēšanos» vai iecelšanu par kādu no daudzajiem Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekiem, taču - vai nu šie cilvēki nezināja, cik vērti ir J. Staļina solījumi?

Tātad motīvs atbrīvoties no J. Staļina šim četriniekam patiešām bija, un, kā uzskata N. Dobrjuha, bija arī iespējas. Kuncevas vasarnīcas komandantūra bija pakļauta drošības ministram Semjonam Ignatjevam, un ir liecības, ka arī viņa amats un liktenis tobrīd karājušies mata galā virknes safabricētu lietu dēļ. Bet S. Ignatjeva kurators un aizbildnis ilgu laiku bija tieši Ņ. Hruščovs. Savukārt L. Berija joprojām kūrēja profesora Grigorija Mairanovska vadīto slepeno toksikoloģijas laboratoriju, kurā tika izstrādātas dažādas spēcīgas iedarbības un grūti atklājamas indes.

Ārstēja dubultnieku?

Tiešu pierādījumu tam, ka J. Staļina nāves apstākļi būtiski atšķīrušies no oficiāli minētajiem, protams, nav, taču sazvērestības teoriju cienītāji vērš uzmanību uz vairākiem faktiem, kas īsti neatbilst kanoniskajai versijai. Atsevišķi skatot, tie var šķist sīkumi, taču, ja vērtē visu šo faktu kopumu, zināmas pārdomas var rasties.

Lūk, viens no šādiem sīkumiem. Faktiski visi, kuri bijuši Kuncevas vasarnīcā 1. un 2. martā, atminējušies, ka J. Staļins uz grīdas atrasts puskails, ielikts gultā un apsegts. Taču šie paši cilvēki vienā balsī apgalvo arī to, ka ārsti, kuri pie pacienta ieradušies nākamajā rītā, bijuši tik satraukti, ka pirms izmeklēšanas «ar pūlēm noģērbuši viņam mundieri». Jautājums - no kurienes pēkšņi uzradās šis mundieris, ja par J. Staļina apģērbšanu naktī nav bijis ne runas, bet pats viņš to nespēja izdarīt. N. Dobrjuha pieļauj iespēju, ka J. Staļins nomiris tajā pašā brīdī, kad apstājies viņa pulkstenis (tātad 1. marta pievakarē). Kad L. Berija un kompānija pārliecinājušies par viņa nāvi, Kuncevas vasarnīcā nogādāts saindēts vadoņa dubultnieks, kuram bija jāspēlē J. Staļina loma, kamēr vadoņa tuvākais loks vienosies par varas sadalīšanu. Dubultnieka sagatavošana prasījusi zināmu laiku, kas arī izskaidro vilcināšanos ar ārstu izsaukšanu, bet par viņa izģērbšanu pirms guldīšanas J. Staļina gultā sazvērnieki, iespējams, piemirsuši.

Šī versija izskaidro arī to, kāpēc jau 2. martā L. Berija, Ņ. Hruščovs, G. Maļenkovs un N. Bulgaņins sākuši Kremlī rīkot sanāksmes uz uzvedušies kā faktiskie valsts saimnieki - maz ticams, ka viņi tā būtu rīkojušies, ja pastāvētu kaut mazākā iespēja, ka J. Staļins atveseļosies. Un pavisam noteikti 3. martā netiktu sarīkota Centrālkomitejas prezidija biroja sēde, kurā Ņ. Hruščovu faktiski iecēla par partijas vadītāju, L. Berijam uzticēja vadīt apvienoto iekšlietu un drošības ministriju, N. Bulgaņinam piešķīra aizsardzības ministra amatu, bet G. Maļenkovam uzticēja PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja amatu, lai gan J. Staļins oficiāli vēl bija dzīvs. Paradoksāli, bet no 3. marta pievakares līdz 5. marta vakaram PSRS vienlaikus bija divi Ministru padomes priekšsēdētāji...

Dubultnieka versijai par labu runā arī N. Dobrjuhas uzietais dokuments, kurā patologanatomi apraksta J. Staļina stāvokli pēc nāves. Skrupulozi sastādītajā līķa apskates protokolā nav ne vārda par kopā saaugušajiem kāju pirkstiem, slimības sakropļoto kreiso roku un citām zināmajām J. Staļina anatomiskajām dīvainībām - it kā ārstu konsilijs būtu aprakstījis pavisam citu cilvēku. N. Dobrjuha uzskata, ka tā arī bijis, turklāt vēl ir jautājums, vai īstā J. Staļina un viņa dubultnieka līķi vēlāk samainīti atpakaļ. Citiem vārdiem sakot - vai tas, pie kura zārka uz Maskavas Arodbiedrību nama Kolonnu zāli vairāk nekā 50 stundas pēc kārtas, līdz pat 8. marta pusnaktij, plūda simtiem tūkstoši sērotāju (daži simti vai pat tūkstoši cilvēku drūzmā gāja bojā), patiešām bija J. Staļins?

Interesanti, ka sākotnējos paziņojumos tika vēstīts, ka insultu J. Staļins piedzīvojis savā Kremļa dzīvoklī, nevis Kuncevas vasarnīcā, kā vēlāk apgalvojuši visi šajos notikumos iesaistītie. N. Dobrjuha uzskata, ka tā nav bijusi vienkārši kļūda vai mēģinājums radīt iespaidu, ka lēkme J. Staļinu piemeklējusi, strādājot kabinetā, nevis atpūšoties vasarnīcā. Viņš pieļāvis iespēju, ka sazvērnieki J. Staļinu patiešām nogalinājuši, turklāt Kremlī, bet Kuncevas vasarnīcā izspēlēts tikai teātris ar viņa saindēto dubultnieku. Uz šādām domām vēsturnieku vedinājis kāda Ņ. Hruščova uzstāšanās 1963. gadā, kad toreizējais padomju līderis, šķiet, nedaudz iesilis, devis mājienus, ka tirāns saņēmis to, ko pelnījis, turklāt paša midzenī.