Pēc ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojuma pagājušonedēļ noņemts slepenības zīmogs no 2800 dokumentiem, kas attiecas uz 1963. gada 22. novembrī notikušās prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija slepkavības izmeklēšanu. Kā jau bija prognozējuši vēsturnieki, lielu sensāciju šajos dokumentos nav, un diez vai ir arī tajos 300, kurus drošībnieki pagaidām nevēlas atslepenot.
Taču tie atklāj, kā varas iestādes, izmeklējot atentātu pret Dž. Kenediju, pievērsušas uzmanību visdažādākajām aprindām un ārvalstu īpašajiem dienestiem, kas varētu būt saistīti ar uzbrukumu, reaģējušas uz visdīvainākajiem signāliem un vienlaikus bažījušās par to, ka izplatīsies visvisādas sazvērestības teorijas.
Baumu apvītais atentāts
ASV 35. prezidenta Dž. Kenedija slepkavība joprojām tiek uzskatīta par vienu no XX gadsimta noslēpumainākajiem noziegumiem. Ik pa laikam rīkotās aptaujas apliecina - nedz amerikāņu, nedz pasaules iedzīvotāju vairākums netic, ka lielvalsts līderi nogalinājis slepkava - vienpatis, bijušais ASV jūras kājnieks Lī Hārvijs Osvalds, kuru pašu Dalasas naktskluba Carousel īpašnieks Džeks Rūbijs divas dienas pēc atentāta nošāva pilsētas policijas iecirknī, televīzijas kameru priekšā. Jau pavisam neilgi pēc slepkavības sāka izplatīties visdažādākās versijas un teorijas, sākot ar to, ka L. H. Osvalds nemaz neesot īstais prezidenta slepkava, un beidzot ar to, ka viņš un Dž. Rūbijs bijuši tikai izpildītāji, bet prezidenta slepkavība organizēta daudz augstākā līmenī (Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, Teksasas naftas magnātu vai Čikāgas mafijas bosu kabinetos, PSRS vai Kubas valdībās, kubiešu emigrantu aprindās un tamlīdzīgi).
«Ir grūti pieņemt, ka tāds vientuļnieks un neveiksminieks, kāds bija Osvalds, rīkojoties viens pats, spēja noslepkavot Kenediju un mainīt pasaules vēstures ritējumu. Taču tieši par to liecina pierādījumi,» sarunā ar Reuters norādījis Bostonas koledžas vēstures profesors Patriks Menijs. Jau 1964. gadā pie slēdziena par L. H. Osvalda vainu nonāca Vorena komisija, bet 1979. gadā tās secinājumus apstiprināja īpaša ASV Kongresa komisija, īpaši uzsverot, ka nav pierādījumu par plašāku sazvērestību. Arī dokumenti, kuriem slepenības zīmogs noņemts pagājušonedēļ, tikai apstiprina visu līdz šim oficiāli zināmo. Šajā ziņā pravietisks bijis Virdžīnijas universitātes politologs un publicists Lerijs Sabato, kurš pagājušās nedēļas vidū, vēl pirms slepenības zīmoga noņemšanas, AFP ironiski sacīja: «Tiem, kuri cer, ka atklātībā parādīsies dokuments ar nosaukumu Prezidenta Kenedija slepkavību organizējušo sazvērnieku saraksts, nāksies gaidīt vēl ilgi.»
FIB brīdinājis par draudiem Osvaldam
Attiecībā uz sazvērestības teorijām interesantākais no atslepenotajiem dokumentiem ir Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) toreizējā direktora Edvarda Hūvera dienesta vēstule, kas rakstīta 24. novembrī, dažas stundas pēc tam, kad Dž. Rūbijs nogalināja L. H. Osvaldu. Šajā vēstulē ir atklāts, ka FIB Dalasas nodaļa iepriekšējā naktī saņēmusi brīdinājumu, ka par prezidenta nāvi sašutušu pilsoņu grupa plāno atriebties Dž. Kenedija slepkavam. Par šiem plāniem brīdināta Dalasas policijai, kurai uzdots parūpēties par arestētā drošību, taču tālākie notikumi apliecinājuši, ka policisti pret saviem pienākumiem izturējušies bezatbildīgi. Acīmredzami saniknotais E. Hūvers izteicis sašutumu par to, ka Dalasas policisti tā vietā, lai strādātu, dāļājuši intervijas, un konstatējis: «Vienīgais jaunums Osvalda lietā ir tas, ka Osvalds ir miris.» Tā kā no arestētā nebija izdevies iegūt plašākas liecības un noskaidrot, kādu motīvu vadīts viņš rīkojies, FIB šefs labi apzinājies, ka tagad būs ļoti grūti novērst sazvērestības teoriju izplatīšanos un pārliecināt amerikāņu sabiedrību, ka L. H. Osvalds patiešām bijis prezidenta slepkava, taču to jācenšas paveikt.
ASV valdības iestādes vāca visu iespējamo informāciju par L. H. Osvaldu. Viens no CIP dokumentiem liecina, ka 1963. gada 28. septembrī L. H. Osvalds bija ieradies PSRS vēstniecībā Mehiko, kur ticies ar Valēriju Kostikovu - oficiāli šis cilvēks bija padomju konsuls, bet CIP rīcībā esošā informācija liecinājusi, ka patiesībā viņš bijis Valsts drošības komitejas (VDK) virsnieks, turklāt darbojies nodaļā, kas bijusi «atbildīga par sabotāžu un atentātiem». Šī tikšanās, fakts, ka L. H. Osvalds vairāk nekā divus gadus bija nodzīvojis Padomju Savienībā, un viņa kontakti ar kubiešu diplomātiem varēja vedināt uz domām, ka atentāta rīkošanā iejaukta Maskava un Havana.
Taču citi dokumenti liecina, ka nedēļās pēc Dž. Kenedija nogalināšanas PSRS varas virsotnēs valdījis īsts apjukums - padomju līderi bija noraizējušies, ka atentātu sarīkojuši labējie spēki ASV un, izmantojot jukas, kas Vašingtonā sākušās pēc atentāta, kāds pustraks ģenerālis var izraisīt kodolkaru. 1964. gada pavasarī CIP saņēma plašu atskaiti no žurnālista Drū Pīrsona, kurš 24. maijā Kairā bija ticies ar padomju līderi Ņ. Hruščovu. Ņ. Hruščovs bija skaidrojis, ka Padomju Savienībā L. H. Osvalds ticis uzskatīts par «neirotisku maniaku», un paudis Maskavas pārliecību, ka viņu savās interesēs izmantojuši galēji labējie spēki Savienotajās Valstīs. «Viņš nespēja noticēt, ka amerikāņu drošības dienesti bijuši tik nemākulīgi,» sacīts CIP ziņojumā.
Pārbaudīti visi aizdomīgie
Versiju un teoriju par atentāta varbūtējiem organizatoriem netrūka. Viens no Slepenā dienesta dokumentiem liecina, ka šis dienests nākamajos mēnešos pēc atentāta «pārbaudījis desmitiem puertorikāņu nacionālistu, kuri atbalstīja Kastro, pret Kastro noskaņotos kubiešus, kareivīgos afroamerikāņus, kukluksklana rasistus, nacistus, komunistus un antikomunistus». Tika pārbaudīti arī simtiem cilvēku, kuri vai nu bija izteikuši draudus Dž. Kenedijam, vai arī mēģinājuši ar viņu kontaktēties - starp viņiem arī kāds piektās klases skolēns, kurš bija uzrakstījis draudu vēstuli prezidentam, sieviete, kura publiski bija lielījusies par «telepātisko saziņu ar Kenediju», un kundzīte, kura vairākkārt bija zvanījusi uz Balto namu un tā telefonistēm uzdevusies par prezidenta «īsto sievu».
Dokumenti apstiprina arī to, ka aizdomu ēna kritusi pār pašām drošības iestādēm - CIP un FIB. Piemēram, 1975. gadā liecības Rokfellera komisijai (tā izmeklēja apgalvojumus par CIP nelikumīgu darbību ASV teritorijā) nācās sniegt Ričardam Helmsam, kurš 1963. gadā bija pārvaldes direktora vietnieks, bet vēlāk kļuva par direktoru. Galu galā šī komisija, gluži tāpat kā 1979. gada Kongresa komisija, secinājusi, ka CIP gan novēroja L. H. Osvalda aktivitātes ārzemēs, taču prezidenta slepkava nav bijis nedz pārvaldes aģents, nedz kādā citādā veidā ar to saistīts.
Bet, atgriežoties pie dažādajām teorijām par slepkavības organizatoriem - viena no versijām vēstīja, ka tā bijusi izdevīga Teksasas naftas magnātiem un to ieliktenim viceprezidentam Lindonam Džonsonam, kurš pēc Dž. Kenedija nāves kļuva par Baltā nama saimnieku. Tad, lūk, kā liecināja R. Helmss, pats Lindons Džonsons nez kādēļ bija ieņēmis prātā domu, ka prezidenta slepkavību ir organizējuši dienvidvjetnamieši, tādā veidā atriebjoties par to, ka Dž. Kenedijs nebija sniedzis pietiekamu atbalstu Dienvidvjetnamas prezidentam Ngo Din Zjemam, kurš tika nogalināts 1. novembrī notikušā apvērsuma laikā.
Bet viens no dīvainākajiem atslepenotajiem dokumentiem ir kāda aģenta Lielbritānijā ziņojums. Tajā apgalvots, ka 25 minūtes pirms Dž. Kenedija slepkavības kāds anonīms vīrietis piezvanījis uz nelielā laikraksta Cambridge News redakciju un brīdinājis žurnālistus, ka drīz sekos svarīgas ziņas no ASV, iesakot viņiem zvanīt uz ASV vēstniecību Londonā. Zvanītāja personību tā arī neizdevās noskaidrot, lai gan izmeklēšanā tika iesaistīti britu īpašie dienesti.
