Mūsdienās kaķi ir visizplatītākais mājdzīvnieku paveids, taču skaidras atbildes uz to, kā un kad šie dzīvnieki kļuvuši par cilvēku kompanjoniem, zinātniekiem līdz šim nebija. Taču nu starptautiska pētnieku grupa izdevumā Nature Ecology & Evolution raksta – pirmos savvaļas kaķus pirms vairāk nekā 9000 gadiem piejaucējuši mūsdienu Turcijas dienvidu daļas iedzīvotāji, bet vēl pēc dažiem gadu tūkstošiem kaķi kļuvuši par seno ēģiptiešu kompanjoniem.
Tiesa, joprojām nav skaidrs, vai Senajā Ēģiptē kaut kādā veidā nonākuši Anatolijā pieradinātie kaķi, vai arī kaķu piejaucēšana tur bijis pilnīgi neatkarīgs process.
Atklājums Kiprā maina priekšstatu
Interneta ziņu vietne Sciencemag.org atgādina, ka gadu desmitiem ilgi ticis uzskatīts, ka kaķi par cilvēku kompanjoniem kļuvuši Senajā Ēģiptē. Senākā dokumentētā liecība par to datējama ar aptuveni 1950. gadu pirms mūsu ēras - tolaik tapušā zīmējumā uz kādu kapeņu kaļķakmens sienas attēlots kaķis, kas tīrumā medī žurku vai peli. Vēlāk kaķi Ēģiptē ieguvuši teju vai dievu statusu - mūsdienu tūristiem par to joprojām atgādina tirdziņos nopērkamās kaķu statuetes, kas darinātas gan no koka un kaļķakmens, gan marmora un dārgmetāliem, un popularitātes ziņā tikai mazliet atpaliek no autentiskajiem papirusiem un vaboļu skarabeju figūriņām.
ĒĢIPTE. Senās Ēģiptes iedzīvotāji, kuri sākotnēji uzskatīja kaķus par mežonīgiem plēsējiem, vēlāk tos ielaida savos mājokļos / Foto: TopFoto / Werner Forman
Taču šo skaisto un saprotamo teoriju apgāza kāds vēlāks atklājums - 2004. gadā Kiprā veiktu arheoloģisko izrakumu laikā kāda pirms 9500 gadiem dzīvojuša cilvēka kapā tika uzietas arī kaķa skeleta atliekas. Paleoarheologi uzskatīja, ka tā nevar būt vienkārša sagadīšanās, jo savvaļas dzīvnieku kauli attiecīgā laikmeta cilvēku apbedījumos parasti nav sastopami. Tātad atradums varēja liecināt par to, ka kaķiem pirms 9500 gadiem jau bijusi zināma loma cilvēku dzīvē. Atklājums Kiprā pamudināja Beļģijas Karaliskā dabas zinātņu institūta arheozoologu Vimu van Nēru pulcināt starptautisku zinātnieku grupu, kas veikusi līdz šim vērienīgāko pētījumu, mēģinot noskaidrot pieradināto kaķu ciltsrakstus.
Ģenētiski daudz nav mainījušies
The Atlantic raksta, ka zinātnieki kontaktējušies ar daudzu valstu muzejiem, lai iegūtu pieeju to rīcībā esošajām kaķu mirstīgajām atliekām, kas atrastas arheoloģisko izrakumu laikā, - mūmijām, kauliem, zobiem, apmatojumam un tamlīdzīgi. «Tas nebija tik vienkārši. Cilvēki kaķus neēd, tādēļ to kauli nemētājas atkritumu izgāztuvēs pie mūsu seno priekšteču mājokļiem kā, piemēram, cūku vai vistu kauli,» sarunā ar The Atlantic norādījusi viena no pētnieku grupas vadošajām zinātniecēm, publikācijas autore Eva Marija Geigla - Francijas Žaka Mono institūta paleoģenētiķe. Pavisam zinātniekiem izdevies iegūt 352 kaķu atliekas, kas savulaik uzietas ļoti plašā teritorijā - no Baltijas jūras piekrastes līdz pat Angolai. Tomēr DNS analīzei bijuši piemēroti vien 209 fragmenti, jo pārējos ģenētiskais materiāls jau bija zudis nelabvēlīgo uzglabāšanas apstākļu dēļ.
E. M. Geigla īpaši uzsvērusi, ka zinātnieki pētījuši vien tās kaķu atliekas, kas atrastas seno cilvēku mītņu vietās, uzskatot, ka tas ir pietiekams priekšnosacījums, lai varētu teikt, ka šie kaķi jau bijuši pieradināti, nevis dzīvojuši savvaļā. Publikācijā Nature Ecology & Evolution pētnieki raksta, ka nu vairs neesot šaubu, ka savvaļas kaķu pasuga Felis silvestris lybica par cilvēku kompanjoniem kļuvusi pirms aptuveni 9000 līdz 10 000 gadiem teritorijā, ko mēdz dēvēt par Auglīgo pusmēnesi - mūsdienu Turcijas dienvidos, kā arī Irākas un Sīrijas ziemeļos. Tiek uzskatīts, ka tieši tur cilvēki pirmo reizi vēsturē sākuši veidot pastāvīgas apmetnes, atsakoties no mednieku/vācēju dzīvesveida un pārejot uz zemes apstrādi - lauksaimniecību. Kaķi izrādījušies noderīgi palīgi, jo viņu galvenais medījums bijuši grauzēji, kas iznīcinājuši ražu. E. M. Geigla gan uzsver, ka termins pieradināšana šajā gadījumā nav īsti precīzs - drīzāk var runāt par sadarbību, kas bijusi izdevīga gan cilvēkiem, gan kaķiem. Vēl daudzus nākamos gadu tūkstošus kaķi uzturējušies cilvēku mājokļu tuvumā, taču nevienam nav nācis pat prātā tos barot vai kā citādi rūpēties par kaķiem - medījumu tie allaž atraduši paši, jo cilvēku apmetņu tuvumā tā nav trūcis.
Publikācijas autori uzsver, ka kaķu pieradināšana būtiski atšķīrusies no suņu pieradināšanas. Suņos ļaudis allaž centušies izkopt kādas īpašas iemaņas (atkarībā no tā, kur dzīvojuši, kā arī no tā, kādiem mērķiem vēlējušies izmantot suņus), tādēļ to selekcija sākusies jau pirms daudziem gadu tūkstošiem. «Kaķus nekādā veidā uzlabot nebija nepieciešamības, jo tie no sākta gala pildīja tieši tās funkcijas, kuras cilvēks uzskatīja par svarīgākajām - medīja peles, žurkas, arī kukaiņus un citus kaitēkļus,» intervijā BBC uzsvērusi E. M. Geigla. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ piejaucētie, tā sauktie mājas kaķi līdz pat XIX gadsimtam ģenētiski nav būtiski atšķīrušies no savvaļas kaķiem. «Patiesību sakot, teju vai vienīgais kritērijs, kas ļauj mums atšķirt pieradinātos kaķus no savvaļas kaķiem, ir tas, ka pirmo skeleta atliekas uzietas blakus cilvēku mājokļiem,» skaidrojusi zinātniece.
Kuģos uz Eiropu
Ģenētiskā analīze liecina, ka jau pāris tūkstošu gadu laikā pieradinātie kaķi kļuvuši par stabiliem cilvēku kompanjoniem sākumā Balkānos, bet pēc tam arī citur Eiropā. Daudzi zemkopji tolaik meklējuši lauksaimniecībai piemērotākas zemes, migrējot no Auglīgā pusmēness uz ziemeļiem, un līdzi viņiem devušies arī kaķi, kuri sapratuši - tur, kur ar lauksaimniecību nodarbojas cilvēks, medījums viņiem allaž ir garantēts. Vienlaikus notikusi arī kaķu piejaucēšana Senajā Ēģiptē. «Diemžēl mums tā arī nav izdevies noskaidrot, vai ēģiptieši paši piejaucēja vietējo savvaļas kaķu pasugu, vai arī līdz Ēģiptei nonāca Tuvajos Austrumos pieradinātie kaķi. Lai to uzzinātu, pētījumi ir jāturpina,» sarunā ar interneta ziņu vietni LiveScience.com norādījis viens no zinātniekiem, Lēvenes katoļu universitātes paleoģenētiķis Klaudio Otoni.
E. M. Geigla tikmēr uzsvērusi, ka tieši Ēģiptē mainījusies cilvēku attieksme pret kaķiem. Viņa vērsusi uzmanību uz seno ēģiptiešu zīmējumiem, kas tapuši otrajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. «Pirmajos zīmējumos kaķi attēloti kā mežonīgi plēsēji, kas uzbrūk čūskām, pēc vairākiem simtiem gadu tapušajos zīmējumos mēs jau redzam kaķus, kuri kopā ar cilvēkiem Nīlas deltas purvājos medī putnus, bet vēl pēc kāda laika kaķi attēloti, laiski gulšņājot zem augstmaņu galdiem,» intervijā LiveScience.com sacījusi E. M. Geigla. Viņa uzskata, ka tieši šis brīdis, kad kaķiem beidzot dota neierobežota pieeja cilvēku mājokļiem, bijis galvenais pavērsiena punkts viņu pieradināšanā. Tomēr, neraugoties uz to, ka senie ēģiptieši ir snieguši pajumti kaķiem, neesot nekāda pamata uzskatīt, ka tie viņus barojuši. Par iztiku dzīvniekiem joprojām bijis jārūpējas pašiem, un kaķu noderīgums cilvēku acīs bijis atkarīgs vien no viņu iznīcinātā grauzēju skaita.
Attīstoties kuģniecībai, piejaucētie kaķi no Tuvajiem Austrumiem un Senās Ēģiptes strauji izplatījušies pa visu Eiropu. Visticamāk, cilvēki viņus tālos ceļojumos pa jūru ņēmuši līdzi apzināti, jo kuģus apsēdušas žurkas un peles, kas bojājušas proviantu. Interesanti, ka daudzviet Eiropā, arī tās ziemeļos (piemēram, seno vikingu ostā Ralsvīkā), uzieto kaķu atlieku ģenētiskās pazīmes liecina, ka viņu priekšteči bijuši tieši no Ēģiptes. Visticamāk, tas saistīts ar to, ka šajā reģionā kuģniecība attīstījusies straujāk nekā Anatolijā.
E. M. Geigla vērsusi uzmanību uz vēl vienu interesantu veiktā pētījuma aspektu. Ģenētiskās analīzes liecina, ka līdz pat XIII gadsimtam faktiski visi pieradinātie kaķi vizuāli nav īpaši atšķīrušies no saviem savvaļas radiniekiem - to apmatojums bijis neuzkrītoši svītrains. Tikai vēlāk sākuši izplatīties vienas krāsas vai plankumaini kaķi, bet dzīvnieku apzinātu selekciju ļaudis uzsākuši vien ap XIX gadsimtu, kad augstāko šķiru pārstāvjus mazāk sācis interesēt tas, cik peles kaķis spēj noķert, bet gan tas, cik skaists ir šis mīlulis.
