Pasaulē: ZINĀTNE: Mehiko uzietas acteku tempļa drupas Komentēt
 
Pasaulē

ZINĀTNE: Mehiko uzietas acteku tempļa drupas

 
TEMPĻA MODELIS. Blakus izrakumu vietai apskatāms acteku tempļa modelis, nākotnē šeit plānots ierīkot jaunu muzeju / Foto: HENRY ROMERO, REUTERS

Meksikas Nacionālais antropoloģijas un vēstures institūts (INAH) paziņojis par jaunu, pašā galvaspilsētas Mehiko centrā veiktu atklājumu – uzietas XV gadsimta nogalē būvēta seno acteku tempļa drupas. Blakus templim atradies Mezoamerikas iedzīvotāju vidū izplatītās bumbas spēles laukums, un izrakumu laikā atrastās cilvēku mirstīgās atliekas liecina, ka šai spēlei bijusi ceremoniāla nozīme un tās laikā upurēti cilvēki.

Jāatgādina, ka mūsdienu Mehiko atrodas vietā, kur acteki XIV gadsimta sākumā dibināja Tenočtitlānas pilsētu, kas diezgan īsā laikā kļuva par vienu no varenākajām un apdzīvotākajām visā acteku valstī. 1521. gadā pilsētu ieņēma un nopostīja Ernana Kortesa vadītie spāņu iekarotāji jeb konkistadori.

Zem sabrukušas viesnīcas

Britu laikraksts The Independent norāda, ka INAH oficiālais paziņojums par tempļa drupu uziešanu bijis pārsteigums tikai plašākai sabiedrībai, bet ne speciālistiem. Izrakumi šajā vietā notikuši beidzamos astoņus gadus un bijuši daļa no Urbānās arheoloģijas programmas (PAU), ko institūts uzsācis jau pirms 25 gadiem - tās mērķis ir izpētīt un saglabāt liecības, kas attiecas uz acteku valdīšanas gadiem. Bet par to, ka pavisam netālu no Mehiko katoļu katedrāles un acteku Galvenā tempļa (Templo Mayor) atrodas vēl kāda sena tempļa drupas, kļuva zināms 1985. gadā, kad spēcīgas zemestrīces laikā sabruka pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzcelta viesnīca, un tās drupu novākšanas laikā tika uzietas tempļa atliekas. Tolaik Meksikas varas iestādēm nebija nedz finansiālu iespēju, nedz lielas vēlēšanās veikt izrakumus, taču tās vismaz aizliedza šajā vietā celt kādas jaunbūves.

IZRAKUMU VIETA. Acteku tempļa drupas Mehiko centrā / Foto: ALFREDO ESTRELLA, AFP

INAH arheologs Eduardo Matoss, kurš vadīja izrakumus, interneta ziņu vietnei LiveScience.com stāstījis, ka templī pielūgts viens no seno acteku varenākajiem dieviem Kecalkoatls. Šajā svētvietā lielākā uzmanība veltīta vienai no viņam piemītošajām spējām - noteiktā gadalaikā parūpēties par lietu, lai neietu bojā raža. Templis bijis relatīvi neliels - tā taisnstūrveida pamati ir aptuveni 36 metrus gari un vairāk nekā 10 metru plati. Arheologi uzgājuši divu apaļu celtņu drupas, šīs ēkas savienojis tikai 1,1 metru plats celiņš.

E. Matoss stāstījis, ka, spriežot pēc visa, templis bijis aptuveni četrus metrus augsts. Ļoti iespējams, ka pēc izskata tas atgādinājis čūskas galvu, piebildis arheologs, sakot, ka acteku priesteri izmantojuši durvis, kas imitējušas «spalvainās čūskas» (Kecalkoatla) nāsis.

Upuri bumbas spēles laukumā

E. Matoss un viņa kolēģi uzskata, ka templis būvēts acteku valdnieka Auisotla (viņš tronī bija no 1486. līdz 1502. gadam) valdīšanas laikā. Tieši blakus templim atradies aptuveni deviņus metrus plats un gandrīz 50 metrus garš bumbas spēles laukums, kura abās pusēs bijušas no akmens bluķiem celtas skatītāju tribīnes. Šī laukuma malā arheologi uzgājuši vairāku desmitu cilvēku mirstīgo atlieku fragmentus. «Laukuma malā mēs atradām nelielu ovālas formas aku, kurā bija 32 cilvēku kakla skriemeļi, bet virs tiem izvietotas galvaskausu atliekas,» Reuters stāstījis arheologs Rauls Barera, kurš vadījis šo izrakumu posmu. Viņš norādījis, ka neesot nekādu šaubu - šie cilvēki spēles laukumā upurēti, nocērtot galvas. Visi upuri ir bērni vai pusaudži. Ļoti iespējams, ka tie ir naidīgu cilšu pārstāvji, kuri kāda karagājiena laikā sagūstīti un upurēti laikā, kad acteku karavīri spēlēja bumbu - senie Amerikas iedzīvotāji uzskatījuši, ka šādā veidā tie var iegūt savu naidnieku (ne tikai konkrēto upuru, bet visas cilts) spēku.

IZRAKUMU VADĪTĀJS. Par atklājumiem žurnālistus informēja Meksikas Nacionālā antropoloģijas un vēstures institūta arheologs Eduardo Matoss, kurš vadīja izrakumus / Foto: ALFREDO ESTRELLA, AFP

LiveScience.com norāda, ka informācija par bumbas spēles saistību ar upurēšanu esot ļoti fragmentāra un pretrunīga. Mūsdienās nav pat īsti skaidrs, kādi bijuši šīs visā Amerikā izplatītās spēles noteikumi. Populārākā hipotēze vēsta, ka spēlētājiem nelielu dabīgā kaučuka bumbu (tās izgatavoja no gumijkoka Castilla elastica sulas) bija pēc iespējas ilgāk jānotur gaisā, atsitot to tikai ar gurniem. Taču šī versija neizskaidro nedz to, vai tas bijis individuāls vai komandu sporta veids, nedz to, vai bumbu patiešām bijis jāmēģina iesist stīpā vai apaļā akmens akā, kādas nereti atrod pie spēles laukumu sienām. Lai vai kā, spēle bijusi ļoti populāra. Spāņu hronists Djego Durāns rakstījis, ka acteki azartiski likuši likmes uz spēļu iznākumiem un pat bijuši gatavi pārdot verdzībā savus bērnus, lai varētu piedalīties totalizatorā. Tenočtitlānas augstienēs gumijkoki neaug, un ik pusgadu no acteku valdījumiem dienvidu provincēs pilsētā nogādāti aptuveni 16 000 saišķu gumijkoka, tiesa, ne visu to izmantoja, lai izgatavotu bumbas.

Pirmās liecības par Mezoamerikā spēlēto spēli ar kaučuka bumbu datējamas ar aptuveni 1400. gadu pirms mūsu ēras. Taču arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tikai klasiskajā laikmetā (mūsu ēras 200. līdz 1000. gads) šī spēle tikusi saistīta ar cilvēku upurēšanu. Diezgan plaši izplatīta hipotēze, ka upurēti zaudētāji, tomēr jaunie atradumi Meksikā liecina, ka vismaz acteku Tenočtitlānā tā nav noticis - bumbas spēle bija pieaugušu, nobriedušu vīriešu, visbiežāk karavīru, prerogatīva, bet kakla skriemeļu izpēte liecina, ka šajā laukumā galvas nocirstas bērniem un pusaudžiem.

E. Matoss norādījis uz vēl kādu interesantu aspektu. Izrakumu rezultāti vedina uz domām, ka arheologiem izdevies uziet tieši to spēles laukumu, kurā toreizējais troņmantnieks Montesuma II bumbas spēlē zaudēja vecajam valdniekam. Grūti pateikt, vai vairums acteku jau toreiz šādu spēles iznākumu uztvēra kā zīmi par drīzo savas valsts galu, taču pēc spāņu iebrukuma šī versija kļuva plaši izplatīta un, protams, mazināja acteku karavīru kaujas garu.

Tenočtitlānas spožā, bet īsā vēsture

International Business Times norāda, ka XVI gadsimta sākumā Tenočtitlāna bijusi viena no pasaules lielākajām pilsētām ar 200 līdz 300 tūkstošiem iedzīvotāju - tas, starp citu, ir vairāk, nekā tolaik dzīvoja Londonā. Pārsteidzošākais ir tas, ka šādu uzplaukumu tai bija izdevies sasniegt pavisam neilgā laika posmā. Vēsturniekiem izdevies noskaidrot, ka pilsēta dibināta vien 1325. gadā, kad Tekskoko ezera piekrasti sasniegusi kāda no dienvidiem atceļojusi acteku grupa. Leģenda vēsta, ka ierīkot apmetni uz vienas no ezera salām viņus pamudinājis Uicilopočtli - kara, saules un cilvēku upurēšanas dievs. Sākotnēji pilsētas iedzīvotāju skaits nav bijis liels, turklāt Tenočtitlāna atradusies citas acteku pilsētas pakļautībā, taču ap 1440. gadu tā kļuvusi pilnīgi neatkarīga un nākamo gadu desmitu laikā ieguvusi jaunās acteku impērijas nozīmīgākās pilsētas statusu.

«Es gatavojos uzbrukt pilsētai, kas ir tikpat liela kā Sevilja vai Kordova. Tās galvenās ielas ir ļoti plašas un taisnas, ik dienas pilsētas tirgu apmeklē 60 000 cilvēku, kuri tirgojas ar zelta, sudraba, svina, misiņa un vara izstrādājumiem, gliemežvākiem, kauliem un spalvām,» 1520. gadā savam karalim rakstīja spāņu konkistadors Ernans Kortess.

Pilsēta atradās uz dabiskām un vairākām mākslīgi uzbērtām salām Tekskoko ezerā. No vienas puses, šāds novietojums bija izdevīgs tās aizsardzībai kara gadījumā. Taču gan pārtiku, gan dzeramo ūdeni (ezera ūdens bija pārāk netīrs) pilsētniekiem ar kanoe laivām piegādāja no sauszemes, un spāņu iekarotāji, kuriem aplenkumu māksla nebija sveša, lieliski saprata, ka pilsētas apgādes blokāde agri vai vēlu liks Tenočtitlānai padoties. Tā arī tas notika - kad 1519. gadā izgāzās E. Kortesa mēģinājums ieņemt pilsētu ar viltu, kā ķīlnieku saņemot acteku valdnieku Montesumu II, viņš uzsāka aplenkumu un 1521. gada 13. augustā piespieda pilsētniekus padoties.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers