Mācību grāmatās, kas vēsta par cilvēces evolūciju, nāksies veikt būtiskus labojumus, jo starptautiskai zinātnieku grupai Marokā izdevies uziet pierādījumus tam, ka Homo sapiens tur dzīvojuši pirms aptuveni 300 000 gadu. Pirmkārt, tas nozīmē, ka cilvēces vēsture ir par 100 000 gadu ilgāka, nekā tika uzskatīts līdz šim, bet, otrkārt, atņem Austrumāfrikai cilvēces šūpuļa jeb Ēdenes dārza laurus.
Pagājušonedēļ žurnālā Nature publicētie divi raksti par Džebelirhudas alā (netālu no Marrākešas) atrastajām fosilijām izraisījuši lielu ažiotāžu ne tikai plašākā sabiedrībā, bet arī zinātnieku aprindās, jo liek uz cilvēces vēsturi palūkoties no jauna skatpunkta. Taču vienlaikus atsākušās arī diskusijas par to, kādiem kritērijiem ir jāatbilst mūsu senajiem priekštečiem, lai tos varētu uzskatīt par Homo sapiens, nevis kādu mūsdienu cilvēku un citu Homo evolūcijas atzaru kopīgiem senčiem.
IEGARENA FORMA. Seno cilvēku galvaskausi bijuši iegarenāki, viņu smadzenes nav bijušas tik attīstītas kā mūsdienu cilvēkiem / Foto: HANDOUT, REUTERS
Sen zināma vieta
Vācijas Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūta zinātnieku grupa arheoloģiskos izrakumus Džebelirhudas alā veica no 2007. līdz 2014. gadam, taču šī vieta speciālistiem bija zināma vēl kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad raktuvju strādnieki uzgāja pirmās fosilijas, atgādina AFP. Tolaik hipotēze par Āfriku kā visas cilvēces šūpuli vēl nebija plaši izplatīta, bet fosiliju datēšanas metodes bija ļoti nepilnīgas, tādēļ tika izvirzīta versija, ka tās ir aptuveni 40 000 gadu vecas. Daļa zinātnieku uzskatīja, ka tās piederējušas kādam neandertāliešu Āfrikas atzaram, citi domāja, ka šeit dzīvojuši neandertāliešu un cilvēku hibrīdi, vēl citi uzskatīja, ka uzietas kādu cilvēkiem attāli radniecīgu būtņu fosilijas. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā par Džebelirhudas noslēpumu ieinteresējās gados jaunais paleoantropologs Žans Žaks Iblēns, kurš pagājušonedēļ sarunā ar AFP sacījis, ka viņu nav pārliecinājusi neviena no šīm hipotēzēm.
«Šīs vietas izpēte kļuva par manu karjeras apsēstību,» stāstījis pašlaik M. Planka institūtā strādājošais Ž. Ž. Iblēns, piebilstot, ka jau pagājušā gadsimta nogalē vēlējies rūpīgāk izpētīt vietu, kur atrastas fosilijas, taču dažādu iemeslu dēļ ekspedīciju izdevies sarīkot vien pēc vairākiem gadu desmitiem. Interesanti, ka līdz brīdim, kad tika atsākti izrakumi, jau bija veikta jauna iepriekš uzieto fosiliju datēšana un noskaidrots, ka tās ir vismaz 160 000 gadu vecas.
Ž. Ž. Iblēna un viņa komandas veiktajos izrakumos uzietas jaunas fosilijas, un žurnālā Nature pētnieki norāda, ka viņiem izdevies uziet piecu cilvēku - trīs gados jaunu pieaugušo, viena pusaudža un viena bērna - mirstīgās atliekas. Papildus galvaskausu, zobu un kaulu fosilijām uzieti arī dzīvnieku (medījuma) kauli, primitīvi darbarīki un - kas pats svarīgākais - seno alas iemītnieku izmantotie krama gabaliņi, kas ļāvuši diezgan precīzi datēt atradumus.
Atšķirīgi, bet tikai nedaudz
Viens no publikācijas līdzautoriem, arheologs Šenons Makferons intervijā interneta ziņu vietnei LiveScience.com skaidrojis, ka alas iemītnieki kurinājuši ugunskurus, kuros, visticamāk, netīšām nonākuši uguns uzšķilšanai izmantotie krama gabaliņi. Tas devis zinātniekiem iespēju izmantot termoluminiscences datēšanas tehnoloģiju. Vienkāršoti runājot, karsējot krama kristālus un mērot, cik daudz gaismas tie izdala, iespējams noteikt, kad šie kristāli beidzamo reizi bijuši pakļauti uguns iedarbībai. Šādā veidā izdevies noskaidrot, ka uguns alā kurināta pirms 300 000 līdz 350 000 gadu.
Izmantojot citas datēšanas metodes, noskaidrots, ka pašas fosilijas ir 285 000 līdz 315 000 gadu senas, raksta Nature. Jāatgādina, ka līdz šim par senākajām Homo sapiens fosilijām tika uzskatītas Etiopijas Omo Kibišas arheoloģisko izrakumu vietā atrastās, kas ir aptuveni 195 000 gadu vecas.
Ž. Ž. Iblēns īpašu uzsvaru licis uz to, ka zinātnieki ļoti rūpīgi analizējuši, vai atrastās fosilijas pieder Homo sapiens vai tomēr kādam attālam cilvēka radiniekam. «Mēs esam pārliecināti, ka tie bija saprātīgie cilvēki, kuru izskats daudz neatšķiras no mūsdienu cilvēku izskata,» uzsvēris zinātnieks. Tiesa, viena būtiska atšķirība ir. Pirms 300 000 gadiem Marokā dzīvojošajiem Homo sapiens bijis iegarenākas formas galvaskauss un mazāks smadzeņu apjoms, atzinis Ž. Ž. Iblēns. «Taču viņu sejas vaibsti īpaši neatšķiras no mūsdienās sastopamajiem. Ja šos ļaudis ietērptu mūslaiku drānās un, pats galvenais, viņi valkātu cepures, diez vai Ņujorkas metro viņi piesaistītu apkārtējo īpašu uzmanību,» viņš norādījis, piebilstot, ka beidzamo 300 000 gadu laikā lielākoties evolucionējušas tieši Homo sapiens smadzenes, bet ne ārējais izskats.
Zaļā Sahāra
Līdz šim nozīmīgākie atradumi, kas attiecas uz cilvēku evolūcijas vēsturi, bija veikti Āfrikas austrumos, tādēļ bija iegājies uzskats, ka tieši šis reģions ir cilvēces šūpulis jeb Ēdenes dārzs. Ž. Ž. Iblēns un viņa kolēģi nevēlas, lai zinātnieku jaunie atklājumi tiktu interpretēti kategoriski, uzsverot - viņi nebūt neapgalvo, ka pirmie Homo sapiens parādījās Āfrikas ziemeļrietumos, mūsdienu Marokas teritorijā. «Par cilvēces šūpuli pareizāk būtu uzskatīt visu Āfriku, kontinentu kā tādu,» sarunā ar AFP norādījis zinātnieks. Pēc viņa domām, dažādas Homo sapiens populācijas gandrīz vienlaikus evolucionējušas dažādos Āfrikas reģionos, un šai hipotēzei par labu runā arī Dienvidāfrikā Florisbādē uzietie galvaskausa fragmenti, kas esot aptuveni 260 000 gadu veci. «Bija laiki, kad šīs populācijas klimatisku iemeslu dēļ bija nošķirtas viena no otras, bet bija laiki, kad tās varēja kontaktēties, apmainīties gēniem un evolucionēt tālāk,» uzskata Ž. Ž. Iblēns.
Viņš atgādinājis, ka atsevišķos vēstures periodos mūsdienu Sahāras tuksnesis bija zaļojoša savanna, kas nebija šķērslis seno Homo sapiens migrācijai no kontinenta austrumiem uz rietumiem vai otrādi. Dzīvnieku kauli, kas uzieti Džebelirhudas alā, liecina, ka ļaudis to apdzīvojuši tieši šajā laika periodā. Senie cilvēki bijuši mednieki, kas alu izmantojuši kā apmetnes vietu vai bāzi. Viņu galvenais medījums bijušas gazeles un antilopes gnu, kā arī zebras, liecina alā atrasto kaulu analīze. Kalifornijas universitātes paleoantropoloģe Terēza Stīla sarunā ar LiveScience.com piebildusi, ka krietni mazākā apjomā alā uzietas arī strausu olu, dzeloņcūku, sumbru, zaķu, leopardu, hiēnu, lauvu, lapsu, šakāļu, čūsku, bruņrupuču un pat saldūdens molusku atlieku fosilijas, kas liecina - senie mednieki nav smādējuši jebkādu medījumu. Protams, būtu interesanti uzzināt, kādēļ pieci (bet, iespējams, arī vairāk) cilvēki šajā alā gājuši bojā, taču tas diez vai būs iespējams, jo fosilijas nav saglabājušās tik labi, lai no tām varētu izdalīt DNS, raksta LiveScience.com.
