Līdz Nīderlandē paredzētajām parlamenta vēlēšanām, kas ievadīs Eiropas Savienībai tik nozīmīgo balsošanas periodu (šogad vēlēšanas notiks arī Bulgārijā, Francijā, Vācijā, Čehijā un, iespējams, Itālijā), palicis tikai mēnesis, un vakar oficiāli sākās priekšvēlēšanu kampaņa.
Aptaujas liecina, ka lielākās izredzes uz uzvaru saglabā eiroskeptiķa Gērta Vildersa Brīvības partija (PVV), taču tas vēl nenozīmē, ka viņam ir reāla cerība ieņemt premjera amatu - citas partijas, kurām prognozē pietiekami lielu pārstāvniecību parlamentā, ir kategoriski noliegušas iespēju veidot koalīciju kopā ar politiķi, kuru uzskata par odiozu labējo radikāli.
Šis balsojums būs lakmusa tests, kas ļaus saprast - vai pret valdošajām elitēm vērstā negatīvā attieksme, kas nodrošināja Brexit piekritēju uzvaru un palīdzēja par ASV prezidentu kļūt Donaldam Trampam, joprojām atrodas uz panākumu viļņa. Jo pārliecinošāki būtu G. Vildersa partijas panākumi Nīderlandes vēlēšanās, jo lielāka varbūtība, ka kas līdzīgs var atkārtoties Francijas prezidenta un parlamenta vēlēšanās, kur G. Vildersa lomu spēlēs Nacionālā fronte, vai Vācijas parlamenta vēlēšanās, kur tajā iejutīsies Alternatīva Vācijai (AfD). Tiesa, kā norāda Reuters: «Atšķirībā no Trampa uzvaras un balsojuma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Vildersa un viņa Brīvības partijas uzvara nebūs šokējoša, jo beidzamo divu gadu laikā tieši tā, saskaņā ar aptauju datiem, bijusi populārākā Nīderlandē.» Lai gan Nīderlande uzskatāma par vienu no ES dibinātājvalstīm, tās iedzīvotāji jau vairākkārt apliecinājuši savu skeptisko attieksmi pret vienotās Eiropas idejām - 2005. gada referendumā viņi izgāza Eiropas konstitūcijas projektu, bet pērn nobalsoja pret ciešākām ES un Ukrainas ekonomiskajām attiecībām, un Briselē vēl šodien lauza galvu, kā panākt, lai šī vienošanās tomēr stātos spēkā.
G. Vilderss, kurš, starp citu, ir vienīgais oficiālais Brīvības partijas biedrs (Nīderlandes likumi pieļauj šādu situāciju), prasmīgi izmanto savu tautiešu neapmierinātību ar musulmaņu ieceļotāju pieplūdumu, dažādām ekonomiskām ķibelēm un to, ka turīgajiem nīderlandiešiem savos ienākumos nākas dalīties ar nabaga radiniekiem - ekonomiskā ziņā vājākajām ES dalībvalstīm. «Mēs vēlamies panākt, lai Nīderlande atkal ir mūsu valsts, slēgt robežas un atstāt sev visu to naudu, ko mēs izdāļājam ārzemniekiem - miljardiem [eiro] Āfrikas attīstībai, Briselei, Grieķijai, patvēruma meklētājiem Nīderlandē. Mēs to visu apturēsim, un šo naudu saņems Nīderlandē dzīvojošie nīderlandieši,» G. Vildersa sacīto citē Euronews. Viņš jau paguvis vēlētājiem apsolīt gan mošeju slēgšanu, gan Korāna aizliegšanu, gan referendumu par Nīderlandes atrašanos ES sastāvā, solot, ka vēlēšanas Nīderlandē «ievadīs patriotisko pavasari» visā Eiropā.
G. Vildersam ir gana stabila un noturīga vēlētāju bāze, ko tā saukto tradicionālo partiju politiķi un viņus atbalstošie mediji parasti mēdz raksturot kā marginālu un ksenofobiski noskaņotu ļaužu pūli. Tomēr šī augstprātība ir nevietā, jo ar Brīvības partiju nesaistītā pētniecības institūta Motivaction šonedēļ publiskotie dati liecina, ka 61% Nīderlandes iedzīvotāju valsts politiķus uzskata par «elitāriem, neuzticamiem un negodīgiem». Ja vien ierastās varas partijas nepiedāvās kādu alternatīvu, liela daļa no viņiem ja ne šajās, tad nākamajās vēlēšanās var nobalsot par Brīvības partiju, pieverot acis uz atsevišķiem nepieņemamiem aspektiem viņa programmā - vieniem tas varētu būt uzsvērtais antiislāmisms, bet citiem ne mazāk uzsvērtā tolerance attiecībā pret homoseksuālistiem un transpersonām.
Šogad uz 150 Nīderlandes parlamenta deputātu mandātiem pretendē 28 partiju saraksti - kopā 1114 kandidātu. Tas ir lielākais skaits pēc Otrā pasaules kara (1922. gada vēlēšanās bija iesniegti 58 saraksti), turklāt jāņem vērā, ka vairāk nekā 50 partiju sarakstus valsts vēlēšanu komisija nereģistrēja. Tā kā Nīderlandē nav vēlēšanu sliekšņa, lai iegūtu kaut vienu deputātu mandātu, partijai var pietikt pat ar 0,7% vēlētāju (kopā 12,9 miljoni cilvēku) balsu, un dažas aplēses liecina, ka ļoti sadrumstalotajā jaunajā parlamentā varētu būt pārstāvēti līdz pat 15 politiskie spēki. Svarīgākais jautājums, protams, ir tas, cik pārliecinoša būs G. Vildersa uzvara. Tas, ka viņa saraksts varētu tikt pie vismaz 76 mandātiem, iegūstot absolūto vairākumu un nodrošinot līderim premjera krēslu, netiek uzskatīts par ticamu. Summējot dažādu socioloģisko aptauju rezultātus, Reuters secina, ka Brīvības partija varētu iegūt no 27 līdz 31 mandātam, pašreizējā premjera Marka Rutes vadītā Tautas brīvības un demokrātijas partija (VDD) jeb liberāļi - 23 līdz 27 mandātus, bet proeiropeiskā D66, Kristīgie demokrāti (CDA) un Zaļo un kreiso apvienība (GroenLinks) pa 13 līdz 17 mandātiem, pārējās deputātu vietas atstājot sīkākām partijām. Ja šīs prognozes piepildīsies, G. Vilderss nespēs izveidot valdošo koalīciju, un šis uzdevums tiks uzticēts M. Rutem. Arī viņam nebūs vienkārši un, iespējams, nāksies meklēt pat četrus koalīcijas partnerus, kas nozīmē ilgas un sarežģītas sarunas ar neizbēgamo tirgošanos gan par amatiem, gan politisko spēku sarkanajām līnijām. M. Rute, kura partija atbalsta ekonomiskā ziņā konservatīvu, bet sociāli liberālu politiku, turpina sevi pozicionēt kā vienīgo alternatīvu G. Vildersam, taču šāda taktika var izrādīties pagalam neveiksmīga. Ja viņa vadītie liberāļi atņems pārāk daudz balsu saviem potenciālajiem sabiedrotajiem pēc vēlēšanām, var izveidoties situācija, ka parlamentā pārliecinoši dominēs divas partijas - PVV un VDD, kas viena bez otras stabilu koalīciju izveidot nespēs, un šādā gadījumā Nīderlandi gaida ilgs nenoteiktības periods.
