Vairāk nekā divus mēnešus ilgušais politiskās nenoteiktības periods Islandē vismaz pagaidām ir beidzies – Neatkarības partijai, kas 29. oktobra vēlēšanās ieguva lielāko balsu skaitu, ar otro mēģinājumu ir izdevies izveidot valdošo koalīciju, kurai gan būs tikai viena mandāta pārsvars parlamentā. Viens no šīs koalīcijas solījumiem ir sarīkot referendumu par Islandes pievienošanos Eiropas Savienībai.
International Business Times atgādina, ka jau drīz pēc vēlēšanām valdošās koalīcijas veidošana tika uzticēta Neatkarības partijai, kas bija tikai loģiski - šā politiskā spēka rīcībā bija nonācis
21 no 63 deputātu mandātiem. Tomēr pagājušā gada novembrī notikušajās sarunās ar ideoloģiskā ziņā tuvākajiem potenciālajiem partneriem - Reformu partiju un Spožās nākotnes partiju - daļu domstarpību tā arī neizdevās atrisināt. Islandes mediji vēstījuši, ka viens no klupšanas akmeņiem bijis tieši referendums par pievienošanos ES. Šādu soli atbalsta gan Reformu partija, gan Spožās nākotnes partija, bet pret to diezgan skeptiski izturas Neatkarības partija.
Pērnā gada nogalē iespēja veidot koalīciju tika dota gan kreiso un zaļo apvienībai, gan Pirātu partijai, taču šie mēģinājumi likumsakarīgi beidzās neveiksmīgi, un šā gada sākumā atsākās triju labēji centrisko partiju sarunas, vēsta BBC. Lai beidzot izietu no strupceļa, Neatkarības partijai nācies piekāpties jautājumā par ES referendumu, kura rīkošana ietverta jaunās valdības programmā. Tiesa, politologi gan Islandē, gan aiz tās robežām iespējamo tautas balsojumu vērtē vien kā simbolisku soli, kura mērķis ir nodemonstrēt demokrātijas spēku Islandē. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka vairums no 330 000 valsts iedzīvotāju neatbalsta Islandes pievienošanos ES.
Interneta ziņu vietne EurActiv.com atgādina, ka Islande jau tāpat ir lieliski integrēta Eiropas struktūrās. Tā ir gan Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA), gan Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEA), gan Šengenas zonas dalībvalsts, turklāt Reikjavīka regulāri konsultējas ar Briseli ārpolitikas jautājumos un piedalās ES civilajās miera uzturēšanas misijās. Jautājums par oficiālu salas pievienošanos ES tika aktualizēts pēc 2008. gada finanšu krīzes, bet 2009. gadā Islande pat uzsāka iestāšanās sarunas. Tiesa, sākotnējais entuziasms ātri noplaka, un 2013. gadā šīs sarunas tika iesaldētas, bet vēl pēc diviem gadiem Islande oficiāli informēja Eiropas Komisiju, ka pārtrauc iestāšanās procesu. Zīmīgi, ka tobrīd noteicošais politiskais spēks valstī bija Neatkarības partija.
Ir saprotams, ka šāda svārstīšanās Briselē rada vāji slēptu aizkaitinājumu. Un ne jau velti oficiālas ES amatpersonas nav komentējušas gada sākumā izskanējušo Spožās nākotnes partijas līdera Otara Propes triumfējošo paziņojumu par gaidāmo referenduma rīkošanu. Piesardzīgās attieksmes pamatā ir ne tikai socioloģisko aptauju rezultāti. Ir skaidrs, ka jaunā Islandes valdība ir ļoti nestabila, jo pietiek tikai ar vienu pārbēdzēju, lai tā zaudētu vairākumu parlamentā. Turklāt par jauno premjeru kļūs Neatkarības partijas līderis Bjērni Benediktsons, kurš iepriekšējā valdībā ieņēma finanšu ministra amatu, bet tagad jau nokļuvis mediju kritikas krustugunīs. AFP atgādina, ka ārkārtas vēlēšanas Islandē tika izsludinātas pēc tam, kad no amata bija spiests atkāpties valdības vadītājs Sigmundurs Gunlaugsons, kurš kļuva par tā dēvēto Panamas dokumentu skandāla upuri - noskaidrojās, ka premjers un viņa tuvinieki slēpuši naudu ārzonu kompānijās. Islandē tika uzsākta oficiāla izmeklēšana par to, kādu iespaidu ārzonu izmantošana atstāj uz valsts ekonomiku, taču finanšu ministrs, lai gan bija saņēmis oficiālu ziņojumu jau oktobra sākumā, tā saturu atklāja vien pēc vēlēšanām, turklāt vairākas nedēļas melojis, ka ar ziņojumu vēl neesot iepazinies. Tas nozīmē, ka viņa valdīšana sākusies uz skandāla nots, un opozīcija izteikusi stingru apņēmību šo valdību gāzt.
