Nākamnedēļ tiks paziņoti 2016. gada Nobela prēmiju laureāti, bet šo pasākumu jau 26. gadu pēc kārtas ieskandinājusi Hārvarda universitātē notikusī Ig Nobel balvu pasniegšanas ceremonija.
Uz dažādu jocīgu atklājumu un pētījumu autoru godināšanu kā allaž bija ieradušies arī vairāki Nobela prēmijas laureāti. Šādā veidā pasākuma organizētāji, amerikāņu zinātnes humora žurnāla Annals of Improbable Research redkolēģija, liek saprast, ka viņu jautrā ceremonija, kuras laikā pa zāli lido papīra lidmašīnas, bet maza, dusmīga meitenīte no tribīnes padzen tos runātājus, kuru uzstāšanās ievilkusies ilgāk par minūti, nemaz nav veltīta tik nenopietniem jautājumiem, kā izskatās.
Atšķirībā no Nobela prēmijām, kur jau vairāk nekā simt gadu garumā tradicionāli tiek pasniegtas balvas medicīnā un fizioloģijā, ķīmijā, fizikā, literatūrā, kā arī Miera prēmija (1969. gadā ieviestā ekonomikas balva, kas gan nosaukta Alfreda Nobela vārdā, viņa testamentā nav pieminēta), Ig Nobel rīkotāji ne tikai pieļauj, bet arī atbalsta pārmaiņas un jaunievedumus, ik gadu ieviešot kādu jaunu kategoriju un atsakoties no tādas, kurā pietiekami dīvainu atklājumu nav bijis. Arī balvas katru gadu ir citas, un šogad laureātiem svinīgi tika pasniegts jancīgs pulkstenis un 10 triljonu Zimbabves dolāru naudaszīme, kuras vērtība ir pāris desmiti eirocentu.
Klasiskās disciplīnas
Gaidot nopietno (Nobela) laureātu paziņošanu, interesanti paraudzīties, kādus atklājumus attiecīgajās zinātnes nozarēs un literatūrā uzskatījuši par nepieciešamu atzīmēt Ig Nobel balvu dalītāji. Medicīnas jomā ticis novērtēts Lībekas universitātes zinātnieku grupas veiktais atklājums. Kristofs Helmhens, Andreass Sprengers un viņu kolēģi konstatējuši - cilvēkam, kuram ir nieze vienā ķermeņa pusē, ir iespējams to mazināt, stāvot pie spoguļa un kasot attiecīgo otras ķermeņa puses daļu. Piemēram, ja niez labais sāns, raugoties spogulī, jākasa kreisais, un nieze pāries. Annals of Improbable Research darbinieki atzinuši, ka pēc publikācijas izlasīšanas ar nepacietību gaidījuši rokas vai kājas ieniezēšanos, lai steigtos pie spoguļa un pārbaudītu, vai teorija darbojas arī praksē. Verdikts ir vienprātīgs - Lībekas universitātes zinātniekiem ir taisnība. A. Sprengers uzsvēris, ka viņu atklājumam ir arī praktiska nozīme, jo dod iespēju cilvēkiem, kuri sirgst ar kādām kaitēm, niezošo ķermeņa daļu nenokasīt jēlu, laiku pa laikam pieejot pie spoguļa un niezošās rokas vai sāna vietā pakasot otru roku vai sānu.
Balvu fizikā izpelnījusies starptautiska (ungāru, spāņu, zviedru un šveiciešu) zinātnieku grupa, kas žurnālā Freshwater Biology publicējusi garu un plašu pētījumu par spārēm, kurām ļoti patīk nosēsties uz melniem, pulētiem kapakmeņiem un pēc tam aizsargāt šo teritoriju no citām spārēm. Kāds tam sakars ar fiziku? Gabors Horvats un viņa kolēģi secinājuši, ka šāda spāru uzvedība saistīta ar to, ka melnie, pulētie kapakmeņi atstaro horizontāli polarizētu gaismu, kas ļoti līdzinās ūdens virsmas atstarotajai. Spāru mātītes, kas parasti dēj olas ūdenī, acīmredzot mēdz kļūdīties, par ūdens virsmu noturot kapakmeņu virsmu, uz kuras viņu pēcnācējiem nav nekādu izredžu attīstīties. Interesanti, ka iepriekš šī pati zinātnieku grupa bija pētījusi, kādēļ baltas krāsas zirgiem aklie dunduri uzbrūk retāk nekā citu krāsu zirgiem.
Savukārt balva ķīmijā piešķirta vācu autoražotāju koncernam Volkswagen, un citādāk kā par izsmalcinātu ņirgāšanos šo lēmumu nosaukt nevar. Balva piešķirta par «automātisku un elektromehānisku automašīnu kaitīgo izmešu daudzuma problēmas risināšanu». Uzņēmums nonāca liela skandāla epicentrā, kad noskaidrojās, ka tā ražotajām automašīnām ir uzstādīta īpaša programmatūra, kas testu laikā uzrāda samazinātu kaitīgo izmešu daudzumu. Šis triks Volkswagen izmaksājis vismaz 14,7 miljardus dolāru lielu naudas sodu un iedragātu reputāciju, taču tagad kompensācijā saņemta Ig Nobel balva, pēc kuras uz Hārvarda universitāti gan neviens no koncerna vadītājiem nebija ieradies.
Un visbeidzot - literatūras balva, par kuras laureātu pasludināts zviedrs Fredriks Sēberjs. Viņš publicējis autobiogrāfisku darbu trīs sējumos, kurā sīki un smalki aprakstījis savu hobiju - dzīvu un beigtu kukaiņu kolekcionēšanu. «Es 15 gadu rakstīju grāmatas, ko neviens nelasīja, līdz beidzot sapratu - jāraksta par to, ko tu tik tiešām izproti,» sacījis F. Sēberjs. Daudzi šo lasāmvielu droši vien uzskata par lielisku līdzekli cīņā pret bezmiegu, taču grāmatu pārdošanas dati Zviedrijā ir iespaidīgi, un nesen pirmais no trim sējumiem iztulkots arī angļu valodā. «Ig Nobel balva ir mans lielākais sasniegums. Ceru, ka nu līdzināšos rokzvaigznēm - valkāšu ādas bikses, melnas saulesbrilles un izklaidēšos ar fanēm,» savu humora izjūtu nodemonstrējis zviedru rakstnieks.
Dzīvo kā dzīvnieki
Par Ig Nobel prēmijas ieguvējiem regulāri kļūst cilvēki ar savdabīgu domāšanas veidu, kuriem ienāk prātā pētīt un analizēt lietas un procesus, kuriem neviens cits nav iedomājies pievērsties, turklāt reizēm viņi pat spēj sniegt itin pārliecinošas atbildes uz jautājumu, kādēļ tas bijis vajadzīgs. Tomēr ir ļaudis, kuri izceļas pat uz šo savdabju fona. Tas sakāms par diviem britiem - Čārlzu Fosteru un Tomasu Tvaitsu, kuriem neatkarīgi vienam no otra ienākusi prātā doma kādu laiciņu padzīvot savvaļas dzīvnieka cienīgu dzīvi. Par piedzīvoto abi ir sarakstījuši grāmatas, kas kļuvušas diezgan populāras un sagādājušas to autoriem dalītu Ig Nobel balvu bioloģijā.
Ar bagātīgāku pieredzi var lepoties Č. Fosters, kurš mēģinājis iejusties gan āpša, gan pilsētā dzīvojošas lapsas, gan brieža ādā. Tēlojot āpsi, viņš mitinājies alā Velsas kalnos, pa dienu gulējis, bet naktī devies medībās. Apvelt akmeņus, zem kuriem atrodami ēdami tārpi, kāpuri vai kukaiņi, Č. Fosters iemanījies samērā labi, taču saost kādu lielāku medījumu, piemēram, grauzējus, tā arī nav iemācījies, nerunājot nemaz par šo radību notveršanu. Barības sagādes ziņā vienkāršāk bijis iejusties piepilsētā mītošas lapsas tēlā, jo Londonas Īstendā atkritumu tvertnes esot pilnas ar itin pieņemamas kvalitātes barību. Eksperimentētājam gan nācies pārvarēt kārdinājumu atvērt plastmasas un citus iepakojumus ar rokām - tā kā lapsām tādu nav, arī viņam bijis jāgrauž iepakojums, līdz izdevās tikt pie kārotā kumosa. Tomēr gana daudz pārtikas atkritumos tiek izmests tāpat, un par badu Č. Fosteram neesot nācies sūdzēties. Naktis viņš pārlaidis dārzos un parkos un priecājas, ka eksperimenta veikšanai bija izvēlējies pavasari, nevis ziemas vidu. Savukārt brieža dzīve šim piedzīvojumu meklētājam nepavisam nav patikusi, jo nācies dzīvot faktiski tukšu vēderu, turklāt, kad eksperimentā iesaistīti medību suņi, viltus briedim ātri vien nācies kapitulēt.
Savukārt T. Tvaitss trīs dienas pavadījis Šveices Alpos, tēlojot kalnu āzi un cenšoties sadraudzēties ar šādu lopiņu baru. Atšķirībā no Č. Fostera viņš pret eksperimentu bija attiecies krietni rūpīgāk, ar pazīstamu speciālistu palīdzību izgatavojot īpašas protēzes, kas pa stāvajām nogāzēm uz visām četrām ļāva pārvietoties aptuveni tādā pašā gaitā, kā to dara kalnu kazas un āži. Tiesa, daudz lēnāk un neveiklāk, savā grāmatā atzinis T. Tvaitss. Trīs dienas pārtiekot tikai no zāles kumšķiem, viņš pamatīgi izbadējies, taču daudz nepatīkamāks bijis fiziskais nogurums - gan no nepārtrauktās kāpelēšanas, gan blēšanas, jo vīrietis mēģinājis nodibināt kontaktu ar citiem bara pārstāvjiem. Vienubrīd viņam jau šķitis, ka izveidojušās draudzīgas attiecības ar kādu āzi, taču pēc neilga laika tomēr nācies secināt, ka bara tēviņi asina ragus un gatavojas kaujai, kas nozīmējis, ka eksperimentu laiks beigt.
Vai meļi sameloja?
Balvu psiholoģijas nozarē ieguvuši pieci zinātnieki no dažādām pasaules valstīm, kuri, lai noskaidrotu ļaužu melošanas paradumus un intensitāti, aptaujājuši vairāk nekā 1000 cilvēku vecumā no sešiem līdz 77 gadiem, turklāt tādus, kuri paši atzinuši, ka mēdz melot. Apkopojot rezultātus, noskaidrojies, ka visvairāk ļaudis melo pusaudža gados un uzsākot pieaugušo dzīvi, taču ar laiku melīgums ejot mazumā. Vanderbilda universitātes psiholoģijas profesors Gordons Logans, kura vadītā grupa publicējusi sava pētījuma rezultātus žurnālā Acta Psychologica, gan atzinis, ka esot viens būtisks mīnuss - proti, nav zināms, vai aptaujātie meļi nav samelojuši zinātniekiem.
Līdzīgi uz līdzpilsoņu sacīto paļāvušās zinātnieku grupas, kas saņēmušas balvu ekonomikā un Miera prēmiju. Jaunzēlandiešu un britu pētnieku žurnālā Marketing Theory publicētais darbs bija veltīts zīmolu individualitātes teorijai - viņi vēlējušies noskaidrot, ar kādām cilvēciskām īpašībām ļaudis ir gatavi apveltīt dažādas formas akmeņus. Atbildes ļāvušas izdarīt secinājumus, kādiem zīmoliem katrs no konkrētajiem akmeņiem varētu būt atbilstošs. Savukārt kanādiešu un amerikāņu zinātnieku grupa vēlējusies uzzināt, kā Vaterlo universitātes studenti reaģē uz pārgudrā veidā pasniegtām blēņām, mudinot viņus meklēt atšķirības starp pavisam reāliem dažādu ekonomisko un politisko guru citātiem un izmantojot nejaušības principu ģenerētiem modīgu un sarežģītu vārdu savārstījumiem. Rezultāts bijis diezgan prognozējams - vairākums nekādu lielo atšķirību nav saskatījuši un atzinuši, ka šādu muldēšanu jau sen neuztver nopietni. Miera prēmija zinātnieku grupai acīmredzot piešķirta tādēļ, ka viņiem izdevies apliecināt, ka sabiedrības attieksme pret tukšu salmu kūlējiem ir diezgan iecietīga.
Atšķirībā no Nobela balvām
Ig Nobel iespējams nopelnīt arī pēc nāves, un tas šogad izdevies aizsaulē jau aizgājušajam Kairas universitātes zinātniekam Ahmedam Šafikam. Kāds no žurnāla redkolēģijas darbiniekiem pavisam nesen uzdūries viņa senai publikācijai, kurā aprakstīta žurku tēviņu ietērpšana no dažādiem materiāliem (poliestera, poliestera un kokvilnas sajaukuma, kokvilnas un vilnas) izgatavotās biksītēs un zvēriņu seksuālās aktivitātes novērošana. A. Šafiks konstatējis, ka relatīvi normālu seksuālo aktivitāti saglabā vien no dabiskajiem materiāliem darinātajās biksītēs tērptās žurkas, un par to viņam piešķirta Ig Nobel vēsturē pirmā Reprodukcijas prēmija. Notikusi arī Uztveres prēmijas debija, un to saņēmuši divi japāņu zinātnieki, kuri žurnālā Vision Research publicētajā pētījumā raksta, ka dažādi priekšmeti un lietas izskatās spilgtāki un attālinātāki, ja tos vēro, noliecoties uz priekšu tiktāl, lai būtu iespējams skatīties uz aiz muguras esošajiem objektiem, galvai atrodoties starp kājām.
