Ķīnas premjerministrs Lī Kecjans novembra sākumā ieradīsies Rīgā, lai izdarītu jau piekto mēģinājumu pierunāt savus amata brāļus un māsas no 16 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm iesaistīties Ķīnas preču transportēšanā uz Rietumeiropu pa sauszemes maršrutu ar ķīniešu izdomātu nosaukumu Jaunais zīda ceļš.
Ar zīmolu 16 + 1 pazīstamās sarunas ir sākušās 2012. gadā Varšavā atbilstoši Ķīnas iniciatīvai, kuras nosaukumu mūsu Ārlietu ministrija latviskojusi ar vārdiem Ķīnas 12 pasākumi draudzīgas sadarbības veicināšanai ar CAE valstīm; CAE šeit apzīmē Centrāleiropu un Austrumeiropu. Šādas tikšanās reizi gadā tagad ir kļuvušas par ierastu lietu. Pēc Polijas par sarunu vietu kļuva Rumānija un Serbija, bet pērn ķīnieši paši uzņēma eiropiešus Sudžou pilsētā. Šogad 5. un 6. novembrī sarunas atgriezīsies uz līnijas, ap kuru izvietojušās valstis veido Eiropas austrumu robežu. Tomēr ne tikšanos regularitāte, ne dislokācijas maiņas, ne vēl citi manevri nav devuši pamanāmus rezultātus.
Latvija varētu mierināt sevi ar to, ka neviena no 15 citām ķīniešu uzaicinātajām valstīm sarunās ar Ķīnu ne uz kopējās 16 + 1 platformas, ne divpusējos kontaktos nav ieguvusi sev vairāk, nekā spējusi Latvija. Tādā situācijā ir viegli un vilinoši visu norakstīt uz Ķīnai piedēvētiem austrumnieku tikumiem visu darīt ārkārtīgi lēni, kas neatstāj vietu nekādiem jautājumiem par Latviju pārstāvošo politiķu un ierēdņu aparāta darba efektivitāti, t.i., par šīs efektivitātes trūkumu. Cik, lūdzu, naudas Latvija atgūs un cik ilgā laikā atgūs no tiem 973 200 eiro, kurus pērnā gada 22. decembrī tobrīd jau atkāpusies Laimdotas Straujumas valdība gluži kā testamentā novēlēja šā gada 16 + 1 sarunu organizēšanai? Tie noteikti nav visi izdevumi par Latvijas politiķu un ierēdņu ceļojumiem uz Ķīnu un Ķīnai veltīta laika tērēšanu tepat Latvijā. Pagaidām nav lielas atšķirības, vai nauda tiek tērēta Ķīnas preču tranzīta piesaistīšanai vai Latvijas preču eksporta uz Ķīnu veicināšanai. Abos gadījumos Latvija pagaidām piemaksā par procesu uzturēšanu, cerot atpelnīt ieguldījumus tad, kad process izvērsīsies pietiekamā apjomā.
Procesa izvēršanās joprojām izskatās ticama, ņemot vērā to, cik lielus resursus tam veltī Latvija, un to, ka vismaz Ķīnas preču tranzīta sadaļā iniciatore ir Ķīna, nevis Latvija. Tomēr būtu laiks arī publiski atzīmēt tos apstākļus, kas padara šo procesu par ļoti maz iespējamu, ja vispār iespējamu. Daudzus no šiem apstākļiem pavisam nesen uzskaitīja Transporta un sakaru institūta profesors Igors Kabaškins uzņēmuma Latvijas dzelzceļš organizētajā konferencē Globālās transporta kustības vīzija. Nākotnes izaicinājumi. Tur viņš runāja aplinkus, it kā Latvijas un Ķīnas sarunu līdzšinējo virzīšanos no viena nekonkrēta solījuma uz nākamo solījumu varētu izskaidrot ar Latvijas amatpersonu nespēju saprast, kāpēc Ķīna vispār runā ar mums un vēl daudzām mazām valstiņām Eiropas austrumu malā. Īstenībā Latvijas amatpersonas saprot pilnīgi visu, taču tikpat saprotami ir arī iemesli, kāpēc tās izliekas nesaprotam, ka runas par Ķīnas preču plūsmu ir tikai iegansts pašu ķīniešu plūsmai uz Latviju. Valsts amatpersonas neuzskata par iespējamu publiski atzīt to, ko teica I. Kabaškins, ka «Ķīnai ir daudz naudas, par ko tā ir gatava būvēt Latvijas teritorijā savas ražotnes, ievest savus speciālistus un ražot Ķīnas produkciju Eiropas teritorijā. Šāda sadarbība starp Ķīnu un Austrumeiropu jau ir. Piemēram, Baltkrievijā, Minskā, ķīnieši ceļ veselu ķīnpilsētu, kurā dažādi uzņēmumi ražo visdažādākās preces netālu no tirdzniecības vietām.» Vēl asāki ir viņa izteicieni, ko latviskojusi Krievijas ziņu aģentūra Sputņik: «Vai šāda pilsēta ir iespējama arī Latvijā? No vienas puses, pamestu zemes gabalu pie mums tagad ir daudz un mūsdienīga ražošana valstij ir nepieciešama kā gaiss, bet, no otras, ksenofobija mūsu valstī ir ļoti izplatīta parādība, ko nereti atbalsta arī valsts. Ķīnofobija latviešiem piemīt tikpat lielā mērā kā arabofobija un noteikti ir spēcīgāka par rusofobiju. Tieši tāpēc vēl pastāv jautājums, vai ķīnieši maz vēlēsies doties šurp uz mūsu «viesmīlīgo» valsti.»
Šajā gadījumā I. Kabaškins uzrādīja tikai vienu no diviem dzirnakmeņiem, kuri maļ Latvijas politiķus. Viņiem tik tiešām tagad jāpielāgojas lielā mērā viņu pašu uzpūstajam naidam pret citu tautību cilvēku ieceļošanu Latvijā. Tomēr nebūt ne sabiedrības noskaņojuma dēļ Saeima 2014. gada 8. maijā praktiski aizliedza ārzemniekiem pirkt nekustamos īpašumus Latvijā un saņemt par to visā Šengenas zonā derīgās uzturēšanās atļaujas. Jā, atsevišķi politiķi to bija prasījuši un atsaucību guvuši, taču nebūt ne tik lielu atsaucibu, lai sabiedrības dēļ visi 79 tobrīd klātesošie 11. Saeimas deputāti aizliegtu valstī ieplūst miljardos eiro izsakāmai naudas summai. Tās iztrūkuma izraisītās nepatikšanas viņi nevarēja neparedzēt., bet tik un tā Saskaņa aizkustinošā vienprātībā ar Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK apliecināja Latvijas paklausību Eiropas Savienībai, NATO blokam un Starptautiskajam Valūtas fondam. Šie pasaules līmeņa varas centri pašā saknē apcirta iespēju diskusijām ar Ķīnu par skaitliski kaut cik pamanāmai ķīniešu kopienai Latvijā piederīgu cilvēku īpašumtiesību vai vēl kādu tiesību ievērošanu.
Latvijas valdība nešķiet gatava ne lauzt vietējās sabiedrības noskaņojumu un Latvijas starptautiskās saistības, ne apraut sarunu procesu ar Ķīnu. «Šajā kontekstā Ministru prezidents ir uzdevis Satiksmes ministrijai izstrādāt Ķīnas komersantiem reālus, ekonomiski pamatotus piedāvājumus gan attiecībā uz dzelzceļa konteinerkravu pārvadājumiem un aviosabiedrības airBaltic stratēģiskā investora piesaisti, gan arī attiecībā uz tiešā avioreisa izveidošanu starp Latviju un Ķīnu un investīciju piesaisti ostu infrastruktūrā,» pavēstīja viņa preses pārstāvis Andrejs Vaivars.
