Vairāk nekā 14 000 nelegālo migrantu pagājušās nedēļas laikā ieradušies Itālijā no Lībijas, turklāt lielu viņu daļu no Vidusjūras viļņiem nācies glābt itāliešu krasta apsardzei un starptautiskajā misijā iesaistītajiem Eiropas valstu karakuģiem. ANO un vairākas starptautiskās humānās organizācijas vēstījušas, ka 700 līdz 900 cilvēku varētu būt noslīkuši, avarējot viņu nedrošajiem peldlīdzekļiem.
Pēc migrācijas Balkānu maršruta slēgšanas apstiprinājušās bažas, ka nelegāļi Eiropā centīsies nokļūt, šķērsojot Vidusjūru, un aizvien biežāk dzirdams viedoklis, ka ar Lībiju vajadzētu panākt līdzīgu vienošanos kā ar Turciju.
Jaunais vecais maršruts
«Tas ir pārsteidzoši. Migrācijas līmenis gandrīz sasniedzis tādu pašu, kāds bija pirms gada, kad bēgļi masveidā ieradās Grieķijas salās,» BBC citē Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) pārstāvja Flavio di Džakomo sacīto. Iespējams, šis izteikums izrauts no konteksta, jo patiesībā nekā pārsteidzoša nav - jau martā, kad kļuva skaidrs, ka Turcija piekritusi stingrāk kontrolēt savas robežas, eksperti brīdināja par to, ka cilvēku kontrabandisti pievērsīsies citiem maršrutiem, starp kuriem viens no pārbaudītākajiem ir tieši ceļš no Lībijas uz Itāliju. Pārvadātājiem nākas nodrošināt vien to, lai vecās gumijas laivas vai zvejnieku kuģīši ar migrantiem izkļūtu no Lībijas teritoriālajiem ūdeņiem. Pēc tam par nelegāļiem parūpēsies vai nu Itālijas krasta apsardzes, vai ES robežapsardzes dienesta Frontex, vai ES kopējā misijā Operation Sophia iesaistītie jūrnieki, kuru uzdevums ir iebraucēju droša nogādāšana Lampedūzā, Sicīlijā vai kādā citā Itālijas dienvidu piekrastes ostā.
Aplēses par to, cik cilvēku varētu šogad mēģināt šķērsot Vidusjūru, atšķiras, taču, kā norāda AFP, runa ir par ievērojamu skaitu migrantu. Eiropas Savienības augstā komisāre Federika Mogerīni prognozējusi, ka tādu varētu būt aptuveni 500 000, bet Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns uzskata, ka no Lībijas Eiropā ieradīsies ap 800 000 cilvēku. Avoti Lībijā ziņo, ka šajā valstī jau atrodas vairāki simti tūkstošu ārzemnieku (gan no Āfrikas valstīm, gan Sīrijas, Irākas un Afganistānas), kuri alkst nokļūt Eiropā, prāvs bēgļu skaits ir arī Lībijas kaimiņvalstīs, turklāt Kenija nesen pavēstījusi, ka slēgs divas milzīgas bēgļu nometnes, kurās atrodas ap 600 000 cilvēku - arī daļa no viņiem var nolemt virzīties uz Lībiju, lai pēc tam sasniegtu Eiropu.
Turcijas scenārijs maz iespējams
«Vidusjūras ūdeņi kļuvuši siltāki un mierīgāki, un šie klimatiskie apstākļi sekmē migrantu plūsmas palielināšanos,» raksta ziņu aģentūra AP. Itālija vēsta, ka tās kuģi, kas kursē Vidusjūrā, tikai pagājušajā ceturtdienā vien bijuši iesaistīti 22 migrantu glābšanas misijās un valsts dienvidu ostās nogādājuši aptuveni 4000 cilvēku. Tikmēr ANO Augstā bēgļu lietu komisija (UNHCR) un organizācija Save The Children vakar vēstīja, ka pāris dienu laikā nogrimuši vismaz trīs prāvi kuģīši, kas pārvadājuši migrantus, un kopējais upuru skaits varot sasniegt pat 900 cilvēku. Saskaņā ar starptautisko organizāciju aplēsēm 2014. un 2015. gadā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, bojā gājuši aptuveni 7000 cilvēku.
Pievēršot starptautiskās sabiedrības uzmanību šīm traģēdijām, organizācijas gan atturējušās paust kādus ieteikumus, kas darāms, lai tādas novērstu - ir skaidrs, ka Eiropas valstu jūrniekiem pārmest neiejūtīgu attieksmi pret nelaimē nokļuvušajiem migrantiem, kuri noticējuši cilvēku kontrabandistu solījumiem, nav iespējams.
Daudzu ES valstu politiķi uzskata, ka vienīgā iespēja, kā gana humāni atrisināt problēmu, ir panākt ar Lībiju līdzīgu vienošanos, kāda šopavasar tika noslēgta ar Turciju un ļāvusi pārtraukt migrācijas plūsmu pa Balkānu maršrutu. Tomēr atšķirībā no Turcijas, kurai ir viens, izteikti autoritārs līderis, Lībijā starptautiski atzītā valdība ir ļoti vāja un nekontrolē daudzas piekrastes apdzīvotās vietas. Pagājušonedēļ notikušās sanāksmes laikā ES valstu ārlietu ministri gan nolēmuši, ka šai valdībai nepieciešams sniegt finansiālo palīdzību kara flotes un krasta apsardzes izveidošanā, cerot, ka šīs struktūras spēs ierobežot cilvēku kontrabandistu aktivitātes.
Savukārt Itālija šomēnes paziņojusi par vēlmi reanimēt vienošanos, ko 2008. gadā noslēdza toreizējais Itālijas premjers Silvio Berluskoni un Lībijas līderis Muammars Kadāfi, - tā paredzēja, ka Lībija apmaiņā pret 200 miljonu dolāru lielām ikgadējām investīcijām stingrāk kontrolēs savu piekrasti un cīnīsies pret cilvēku kontrabandistiem. Jāatgādina, ka M. Kadāfi savu vienošanās daļu pildīja, taču, neraugoties uz to, Itālija bija starp tām Rietumeiropas valstīm, kas atbalstīja viņa gāšanu. Tās rezultātā Lībija jau vairākus gadus ir ierauta haosā un kļuvusi par vienu no starptautiskā teroristu grupējuma Islāma valsts galvenajiem atbalsta punktiem. Kā norāda Deutsche Welle, šīs iekšpolitiskās situācijas dēļ līdzīgas vienošanās slēgšana kā ar Turciju nav iespējama kaut vai tādēļ, ka Lībiju nevar uzskatīt par valsti, kurā migrantiem nedraudētu briesmas, tādēļ Eiropu jau sasniegušos patvēruma meklētājus tajā atpakaļ nevar nogādāt humānu apsvērumu dēļ.
Kā stabilizēt Lībiju?
«Lai novērstu draudošos riskus, nepieciešama stabilizācija Lībijā,» šomēnes notikušā starptautiskā konferencē paziņojis Itālijas ārlietu ministrs Paolo Džentiloni. Droši vien Eiropā neatradīsies neviens politiķis, kurš apšaubītu viņa sacīto, taču viedokļi par to, kā rīkoties, ir diezgan atšķirīgi un liela daļa ES valstu uzskata, ka vajadzētu iztikt tikai ar finansiālu ieguldījumu, atturoties no tiešas iejaukšanās Lībijā notiekošajā. Šāda nostāja, kā vēsta AFP, dominē Francijā un Vācijā - valstīs, kas 2011. gadā aktīvi atbalstīja revolūciju pret M. Kadāfi režīmu, kas Eiropu neapdraudēja. Tolaik to atbalstīja arī Itālija - bijusī Lībijas koloniālā metropole, kas arī tagad nevēlas izvairīties no atbildības, apgalvojot, ka ir gatava sniegt palīdzību Lībijas valdības spēkiem šīs valsts teritorijā.
Līdzīgi ir noskaņotas arī ASV un Lielbritānija, kas jau nosūtījušas savus militāros speciālistus uz Lībiju un principā atbalsta NATO kontingenta iesaistīšanos, lai stabilizētu situāciju šajā valstī. Taču šādai operācijai pavisam noteikti būtu nepieciešams ANO Drošības padomes atbalsts, kura iegūšana, ņemot vērā Rietumu saspringtās attiecības ar Krieviju, nebūs vienkārša. Savukārt Eiropas Ārpolitisko sakaru padomes (ECFR) eksperts Lībijas jautājumos Matia Toaldo intervijā AFP norādījis uz kādu vēl būtiskāku problēmu - starptautiski atzītās Fajeza al Saradža valdības vājumu. Viņš uzsver, ka lielākajā daļā Lībijas, it sevišķi valsts austrumos, kas joprojām atrodas konkurējošu grupējumu kontrolē, šis 56 gadus vecais politiķis ir faktiski nepazīstams un viņam nav absolūti nekādas autoritātes. Pat reģionos, kurus viņa valdība kontrolē, ir ne mazums iedzīvotāju, kuri uzskata F. al Saradžu par Rietumu ielikteni. Pirms pieciem gadiem šie ļaudis jūsmoja par ASV un Francijas aviācijas sniegto atbalstu opozīcijai, taču tagad viņiem nācies secināt, ka pēc M. Kadāfi gāšanas atbalstītāji pametuši Lībiju likteņa varā, un vēl vienu iejaukšanos valsts iekšējās lietās no Rietumvalstu puses viņi vairs nevēlas.
