Šodien Kubas galvaspilsētā Havanā pirmo reizi vēsturē oficiāli tikās Romas katoļu baznīcas pāvests un Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs. Pāvestam Franciskam un patriarham Kirilam bija ieplānota aptuveni divu stundu ilgu saruna, kurā lielākā uzmanība tika pievērsta kristiešu vajāšanām Āfrikā un Tuvajos Austrumos, kā arī pasaules pakāpeniskai sekularizācijai, kas dara bažīgas abas baznīcas. Kristietības rietumu un austrumu atzaru attiecības joprojām ietekmē 1054. gadā notikusī kristīgās baznīcas šķelšanās jeb Lielā Shizma.
No līdzšinējiem paziņojumiem izriet, ka teoloģiskos disputos baznīcu galvas ieslīgt negrasās, tāpēc runāt par to, ka rietumu un austrumu kristīgās baznīcas pēc vairāk nekā 950 gadu ilga pārtraukuma kaut kad pārskatāmā nākotnē varētu atkalapvienoties, pašlaik ir krietni pāragri. Taču šī tikšanās ir nopietns pavērsiena punkts. «Desmitiem gadu ilgusī diplomātija starp Krievijas pareizticīgo baznīcu un Vatikānu, kurai pamati tika likti vēl Jāņa Pāvila II laikos, beidzot sāk dot augļus,» norāda The Christian Science Monitor.
Lielā Shizma
1054. gada 16. jūlijs iegājis pasaules kristietības vēsturē kā Lielās Shizmas diena – viens otra ekskomunikāciju jeb izslēgšanu no baznīcas pasludināja toreizējais Romas pāvests Leons IX (ja precīzāk, viņa pilnvarotas sūtnis, jo pāvests tobrīd jau bija miris) un Konstantinopoles patriarhs Mihaels Cerulariuss. Notika kristīgās baznīcas sašķelšanās rietumu un austrumu atzaros jeb katolicismā un pareizticībā, norāda AFP. Tā atgādina, ka katrs no šiem atzariem joprojām sevi uzskata par vienīgajiem un īstenajiem Jēzus Kristus apustuļu dibinātās agrīnās baznīcas jeb senbaznīcas mantiniekiem.
Vēsturnieki uzsver, ka 1054. gada notikumi bija loģiskas sekas konfliktiem un domstarpībām, kas bija brieduši ne tikai gadu desmitiem, bet pat simteņiem ilgi. Izdevums All About History atgādina, ka Romas impērijas austrumu un rietumu daļās kristietība attīstījās atšķirīgi. Austrumu teoloģija vairāk sakņojās seno grieķu filozofijā, kamēr rietumi bija ļoti ietekmējušies no romiešu tiesību aktiem. Austrumos dievkalpojumi noritēja grieķu valodā, bet rietumos – latīņu. Pakāpeniski sākas strīdi par dažādiem kristīgās mācības traktējumiem – austrumu atzara piekritējiem nebija pieņemams rietumu ieviestais, no Spānijas nākušais ticības apliecinājuma papildinājums, kurā pieminēts ne tikai Dievs Tēvs, bet arī Dievs Dēls, tāpat austrumnieki nepiekrita obligātam garīdznieku celibātam, bija arī citas paražas un rituāli, par kuriem nebija iespējams atrast kopīgu valodu. Piemēram, austrumu baznīcas sekotāji dievkalpojumu laikā nemetas ceļos, bet savu bijību pret svētajiem pauž ar svētbilžu jeb ikonu, nevis skulptūru palīdzību.
«Lielā Shizma bija gan garīgs, gan praktisks konflikts,» norāda BBC, piebilstot, ka papildus visam, protams, notika arī cīņa par varu. Agrīnajā baznīcā faktiski vienādas pilnvaras bija Jeruzālemes, Antiohijas, Aleksandrijas un Romas bīskapiem. Pēc tam, kad IV gadsimtā tika izveidota Austrumromas impērija, bet plašas teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca arābu kontrolē, aizvien lielāku, mūsdienu valodā sakot, ģeopolitisko lomu, sāka ieņemt Konstantinopole. Taču Romas pāvesti vēlējās uzspiest savu kārtību, piemēram, Itālijas dienvidos slēdzot tās grieķu baznīcas, kuras atteicās pāriet uz latīņu rituāliem, tādējādi izprovocējot līdzīgu atbildes soli no patriarhu puses attiecībā uz Konstantinopoles latīņu baznīcām. Pēc tam, kad 1204. gadā romiešu krustneši iekaroja Konstantinopoli, izredzes uz abu baznīcu samierināšanos būtiski saruka. Lionas koncilā 1274. gadā un Ferāras–Florences koncilā 1439. gadā Vatikāns gan mēģināja uzstāt uz kristīgās baznīcas atkalapvienošanos (protams, ar saviem nosacījumiem), taču neveiksmīgi.
Trešā Roma – Maskava
1453. gadā, kad Osmaņu impērijas sultānam Mehmedam II izdevās iekarot Konstantinopoli, beidza eksistēt Austrumromas jeb Bizantijas impērija. Lai gan Osmaņu impērija bija pasludinājusi reliģiskās brīvības, un Konstantinopoles patriarhāts turpināja savu pastāvēšanu, tieši sultanāts uzņēmās patriarhu iecelšanu, un par pareizticības centru jau drīz vien sāka uzskatīt Maskavu.
Vienīgi Krievijas, kā arī Valahijas un Moldāvijas pareizticīgo baznīcas tolaik atradās teritorijās, kuras nebija Osmaņu impērijas kontrolē, un nav pārsteigums, ka jau drīz vien Maskavu sāka dēvēt par Trešo Romu. All About History raksta, ka kristietība toreizējā Kijevas Krievzemē ienāca mūsu ēras 988. gadā, kad to pieņēma Kijevas kņazs Vladimirs. 1448. gadā Krievijas pareizticīgie pasludināja autokefālas jeb neatkarīgas baznīcas izveidi, tomēr Konstantinopole ar to oficiāli samierinājās vien 1589. gadā, kad par pirmo Maskavas un visas Krievzemes patriarhu tika iecelts Ījabs.
1666. gadā notika pirmā šīs baznīcas šķelšanās, vecticībniekiem nepiekrītot patriarha Nikona ieviestajām reformām. Bet 1721. gadā rietumnieciski noskaņotais cars Pēteris I vispār likvidēja patriarhātu, faktiski pārvēršot baznīcu par valdības nodaļu, kuru vadīja Svētā sinode – tajā bija pārstāvēti cara labvēlību izpelnījušies augstākā ranga garīdznieki un laicīgās varas pārstāvji, kurus iecēla patvaldnieks.
Tikai pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kas noveda pie cara gāšanas, tika atjaunots patriarhāts, taču tam nebija ilgs mūžs – jau oktobrī sekoja boļševiku apvērsums, 1918. gadā tika pieņemts lēmums par valsts un baznīcas nodalīšanu, bet divdesmitajos gados sākās atklāta ateisma kampaņa un represijas pret baznīcu. Zināmas reliģiskās brīvības padomju tauta saņēma vien 1943. gadā, kad Josifa Staļina līdzgaitnieki viņu pārliecināja, ka tas var palīdzēt sakaut nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā, taču pēc kara viss atgriezās vecajās sliedēs, un reliģiozi noskaņoti cilvēki parasti tika uzskatīti par padomju varas ienaidniekiem. BBC uzsver, ka XX gadsimta otrajā pusē lielākā daļa pareizticīgo baznīcas garīdznieku, kuriem ļāva netraucēti strādāt un uzkalpoties līdz augstiem amatiem, visticamāk, bija tā vai citādi saistīti ar PSRS Valsts drošības komiteju. Tas attiecas arī uz pašreizējo patriarhu, kurš jau 25 gadu vecumā tika deleģēts darbam Ženēvā – pilsētā, kas septiņdesmito gadu sākumā tika uzskatīta par vienu no pasaules lielākajiem spiegu midzeņiem.
Tiesa, pēc Staļina, kas reiz esot izsmejoši apjautājies, cik tad Vatikānam ir divīziju, valdīšanas laikiem arī Padomju Savienībā bija atšķirīgi uzskati par kontaktu dibināšanu ar Romas katoļu baznīcu. Jo vairāk pēc tam, kad 1965. gadā pāvests Pāvils VI un Konstantinopoles patriarhs Atenagors I tikās un oficiāli atcēla ekskomunikācijas. Piemēram, Kirila darbaudzinātājs metropolīts Nikodims savulaik diezgan aktīvi meklējis kontaktus ar Romas hierarhiem.
Neitrālā teritorijā
Padomju laikos tikšanās starp patriarhu un pāvestu bija maz iespējama, it sevišķi pēc tam, kad 1978. gadā par Romas katoļu baznīcas galvu tika ievēlēts antikomunistiski noskaņotais poļu garīdznieks Karols Voitila, kas pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu. Taču pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā šķita, ka šāda tikšanās ir vairs tikai laika jautājums. AP atgādina, ka pareizticīgo pasaulē Konstantinopoles patriarhs, ar kuru Roma jau samierinājusies, tradicionāli tiek uzskatīts par pirmo starp vienlīdzīgajiem, taču tieši Maskavas patriarhija ir ietekmīgākā no visām austrumu baznīcām. Lēš, ka pašlaik pasaulē ir aptuveni 250 līdz 300 miljoni pareizticīgo, no kuriem 165 miljoni ir tieši Maskavas patriarhāta sekotāji. Tieši tādēļ Vatikānam attiecību uzlabošana šķitusi tik svarīga, un tikšanos starp pāvestu un patriarhu mēģināts sarīkot gan Jāņa Pāvila II, gan neilgajā Benedikta XVI pontifikāta laikā, taču Krievijas puse beidzamajā brīdī allaž izvairījusies no šāda dialoga. Kā aizbildinājums parasti skanējuši pārmetumi par katoļu baznīcas prozelītisko darbību teritorijās, kuras Krievijas pareizticīgo baznīca uzskata par savējām. Visvairāk tas attiecas uz Ukrainu, kur kopš PSRS sabrukuma aizvien lielāku ietekmi gūst uniātu jeb grieķu katoļu baznīca. Tās rituāli notiek saskaņā ar austrumu baznīcu tradīcijām, bet par savu galvu uniāti uzskata Romas pāvestu.
Līdz pat 2014. gadam tas bija galvenais iemesls, kādēļ Ukrainu nevarēja uzskatīt par neitrālu teritoriju – tagad, protams, jāņem vērā Krimas aneksija un karš Donbasā, un fakts, ka patriarhs Kirils allaž atbalstījis prezidenta Vladimira Putina politiku. ES noteikto sankciju dēļ kā neitrālas vairs netika uzskatītas arī Austrija, Itālija vai Ungārija. Kuba šajā ziņā ir kompromiss – no vienas puses, tās iedzīvotāju vairums ir katoļi, bet, no otras puses, viņi joprojām augstu vērtē savulaik PSRS sniegto palīdzību un atceras arī to, ka pāvests Francisks kā vidutājs piedalījās Kubas un ASV sarunās par attiecību atjaunošanu.
ROMAS PĀVESTS FRANCISKS
Īstajā vārdā Horhe Mario Bergoljo
• Dzimis 1936. gada 17. decembrī Buenosairesā itāliešu imigrantu ģimenē
• 1958. gadā kļūst par mācekli Jezuītu ordenī (Societas Jesu)
• 1960. gadā dod jezuīta zvērestu
• No 1961. līdz 1963. gadam studē filozofiju Buenosairesas Sanmigela garīgajā seminārā
• No 1964. līdz 1966. gadam strādā par literatūras un psiholoģijas skolotāju – sākumā jezuītu vidusskolā Santafē, bet pēc tam prestižā vispārizglītojošā skolā Buenosairesā
• 1969. gada decembrī tiek iesvētīts par mācītāju
• No 1973. līdz 1979. gadam vada Argentīnas un Urugvajas jezuītu provinci
• No 1979. līdz 1985. gadam pilda rektora un teoloģijas pasniedzēja pienākumus Colegio Maximo
• 1986. gadā Vācijā iegūst teoloģijas zinātņu doktora grādu
• 1992. gadā tiek iecelts par Buenosairesas arhibīskapa palīgu
• 1998. gadā tiek iecelts par Buenosairesas arhibīskapu
• 2001. gadā kļūst par kardinālu
• 2005. gadā piedalās konklāvā, kurā par Romas pāvestu ievēlē Benediktu XVI. Saskaņā ar neoficiālu informāciju ieguvis otru lielāko balsu skaitu
• No 2005. līdz 2011. gadam vada Argentīnas bīskapu konferenci
• 2013. gada 13. martā pēc Benedikta XVI atkāpšanās tiek ievēlēts par Romas katoļu baznīcas pāvestu – 265. Svētā Pētera pēcteci. Francisks ir pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā, un pirmais jezuīts šajā amatā
MASKAVAS UN VISAS KRIEVZEMES PATRIARHS KIRILS
Īstajā vārdā Vladimirs Gundjajevs
• Dzimis 1946. gada 20. novembrī Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga)
• Mācītāji bijuši arī viņa tēvs un vectēvs, turklāt vectēvu pagājušā gadsimta divdesmitajos gados ieslodzīja, bet pēc tam izsūtīja
• Pēc astotās klases beigšanas piesakās darbā Ļeņingradas ģeoloģiskajā ekspedīcijā, kur no 1962. līdz 1965. gadam strādā par kartogrāfu, paralēli pabeidzot vakarskolu un iegūstot vidējo izglītību
• Pēc vakarskolas beigšanas iestājas Ļeņingradas garīgajā seminārā, bet pēc tam Ļeņingradas Teoloģijas akadēmijā, ko 1970. gadā beidz ar izcilību
• 1969. gadā dod mūka zvērestu
• 1970. gadā kļūst par Ļeņingradas un Novgorodas metropolīta Nikodima privātsekretāru
• 1971. gadā kļūst par arhimandrītu, īsi pēc tam tiek norīkots par Krievijas pareizticīgo baznīcas pārstāvi Pasaules baznīcu padomē (WCC) Ženēvā, kur nostrādā līdz 1974. gadam
• 1974. gadā iecelts par Ļeņingradas garīgā semināra un Teoloģijas akadēmijas rektoru, šajā amatā nostrādājot līdz pat 1984. gadam
• 1977. gadā kļūst par arhibīskapu
• 1978. gadā iecelts par Maskavas patriarhāta ārējo baznīcas sakaru nodaļas vadītāja vietnieku
• 1988. gadā iecelts par Smoļenskas un Kaļiņingradas arhibīskapu
• 1989. gadā kļūst par Maskavas patriarhāta ārējo baznīcas sakaru nodaļas vadītāju un Svētās sinodes pastāvīgo locekli
• 2008. gadā, divas dienas pēc patriarha Aleksija II nāves, ievēlēts par viņa pienākumu pildītāju
• 2009. gada 27. janvārī ievēlēts par Maskavas un visas Krievzemes patriarhu
Avots: The Christian Science Monitor, BBC, RIA – Novosti
