No četriem kandidātiem, kuri pretendē uz Baltkrievijas prezidenta amatu, izredzes uzvarēt svētdien paredzētajās vēlēšanās ir tikai vienam – Aleksandram Lukašenko, kurš mūsu kaimiņvalsti vada jau 21 gadu. Taču pirmo reizi beidzamajā desmitgadē par Eiropas pēdējo diktatoru nereti dēvētais A. Lukašenko var cerēt, ka vēlēšanas par leģitīmām atzīs rietumvalstis. Lai gan ne par kādu politisko liberalizāciju ekonomisko problēmu nomāktajā Baltkrievijā runas nav, viņš ne tikai atbrīvojis vairākus politieslodzītos, bet arī demonstratīvi uzsvēris, ka Minska neatbalsta Krievijas agresīvo politiku.
Baltkrievijas proeiropeiskā opozīcija vēlēšanas aicinājusi boikotēt, pat neraugoties uz to, ka starp kandidātiem ir arī kampaņas Runā patiesību aktīviste Tatjana Korotkeviča, kura mudinājusi uz plašām reformām un liberalizāciju. Tomēr gan viņai, gan Liberāldemokrātiskās partijas vadītājam Sergejam Gaidukovičam, gan prokrieviskajam kazaku līderim Nikolajam Ulahovičam spēkoties ar A. Lukašenko ir bezcerīgi. Lai gan šoreiz atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām arī citiem kandidātiem ir dotas aģitācijas iespējas un milicija neizdzenā opozīcijas mītiņus, Baltkrievijas oficiālie mediji ar valsts televīziju priekšgalā nepārprotami liek saprast – bez A. Lukašenko nekādas neatkarīgas valsts šodien nebūtu. Valsts raugās, lai nepieaugtu cenas, tiek izmisīgi dzēsti vairākus mēnešus uzkrātie algu parādi, un teju vai vienīgā intriga ir, cik balsu iegūs A. Lukašenko vai, kā saka opozīcija, cik viņam saskaitīs. Ļoti iespējams, ka atbilde uz šo jautājumu meklējama oficiālās ziņu aģentūras BelTA šonedēļ izplatītajos socioloģiskās aptaujas datos – saskaņā ar tiem A. Lukašenko uzticas 79,5% valsts iedzīvotāju, turklāt 45,3% bez jebkādām ierunām. Viņus nemulsina ne tas, ka kopš 2011. gada jau divreiz devalvēta valsts valūta, ne tas, ka savulaik solīto 1000 dolāru vietā pašlaik vidējā alga ir vien 420 dolāru, ne tas, ka aizvien skaidrāk redzams, ka nekonkurētspējīga pasaules tirgos kļuvusi pat Baltkrievijas galvenā eksporta produkcija – traktori un kravas automašīnas.
Baltkrievija tradicionāli tiek uzskatīta par Kremļa ciešāko sabiedroto, taču kopš Krievijas un rietumvalstu attiecību pasliktināšanās A. Lukašenko centies distancēties no Maskavas, atgādina Reuters. Klasisks piemērs ir šajās dienās uzliesmojusī diskusija par Krievijas aviobāzes ierīkošanu kaimiņvalstī. Septembra vidū Krievijas prezidents Vladimirs Putins, paziņojot, ka principiāla vienošanās par to ir panākta, uzdeva valdībai noslēgt attiecīgu līgumu. Taču otrdien A. Lukašenko paziņoja, ka «neko nezina» par šādiem plāniem, pats personīgi uzskatot, ka Krievijas gaisa kara spēku bāze Baltkrievijā neesot vajadzīga, un opozīcijas «vaimanas» par to viņu «pārsteidzot, saniknojot un kaitinot». Viens no opozīcijas līderiem Mikola Statkevičs sarunā ar radio Brīvība atgādinājis, ka vēl 2013. gadā Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pēc viesošanās kaimiņzemē pavēstīja par bāzes ierīkošanas plāniem, bet pagājušā gada rudenī Krievijas Gaisa kara spēku pavēlnieks Viktors Bondarevs informēja, ka bāze atradīsies Bobruiskas militārajā lidlaukā. Pēc M. Statkeviča domām, prezidents apzināti maldina sabiedrību, nevēloties, lai pirms vēlēšanām, kuru iznākums jau tāpat ir skaidrs, cilvēkiem tiktu dots kāds iemesls neapmierinātībai. «Paies tā sauktās vēlēšanas, un noskaidrosies, ka runa par bāzi ir bijusi un lēmums tiek pieņemts. Nav tikai zināms, ko viņš par to saņems,» prognozējis M. Statkevičs. Taču tikpat iespējams, ka A. Lukašenko pašlaik zondē, kādu pretimnākšanu no rietumvalstu puses (sankciju atcelšanu, jaunus kredītus) iespējams saņemt, atsakoties no Krievijas aviobāzes uzņemšanas.
Baltkrievija nav atzinusi Krimas aneksiju, kritizējusi Austrumukrainas separātistus un mēģinājusi Ukrainas konfliktā ieņemt objektīva starpnieka pozīciju, šādā veidā kļūstot noderīga rietumvalstīm. Tieši Minskā panāktas vienošanās par pamieru Austrumukrainā, un Baltkrievijas galvaspilsētu apmeklējuši Eiropas politikas smagsvari Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands, – pirms Ukrainas krīzes ES valstu līderu ierašanos Eiropas ignorētajā Baltkrievijā bija grūti iztēloties. Krievijas agresija pret Ukrainu nesusi A. Lukašenko ne tikai politiskas dividendes. Rietumu sankcijas un Krievijas ieviestās pretsankcijas deva Baltkrievijai iespēju labi nopelnīt, pārsaiņojot ES ražotās pārtikas preces un eksportējot tās uz Krieviju jau kā Baltkrievijas ražojumu. Lielajā kaimiņvalstī smēja par Baltkrievijā ķertajām garnelēm un audzētajiem kivi, taču galu galā tika ieviesta ciešāka pārtikas izcelsmes kontrole, turklāt, mazinoties naftas cenām, krītoties rubļa vērtībai un sarūkot Krievijas iedzīvotāju pirktspējai, no ES ievestās pārtikas eksportēšana uz Krieviju kļuvusi mazāk rentabla.
