Par Nobela fizikas prēmijas laureātiem vakar pasludināti divi zinātnieki, kuri reģistrējuši neitrīno oscilācijas jeb pārejas no viena stāvokļa otrā, tādējādi pierādot, ka šīm neitrālajām elementārdaļiņām ir masa. Viņu atklājums tiek slavēts kā kārtējais solis Visuma uzbūves izprašanā, taču ir arī kritiķi, kuri uzskata, ka prēmija piešķirta nepamatoti, jo ierindas cilvēkiem no tā, vai neitrīno ir vai nav masas, neesot «ne silts, ne auksts». Tas licis atcerēties iepriekšējos skandālus, kas bijuši saistīti ar Nobela prēmijas laureātu izvēli.
Tikmēr Nobela nedēļa turpinās, šodien tiks izziņoti prēmijas laureāti ķīmijā, rīt paziņos literatūras prēmijas ieguvēju, bet piektdien gaidāma kulminācija – tiks paziņots prestižās Miera prēmijas ieguvējs.
Neitrīno ir masa
Japānim Takaaki Kadžitam un kanādietim Arturam Makdonaldam, kā arī viņu kolēģiem vakar bija svētki – Nobela prēmija fizikā viņiem piešķirta par atklājumu, kas pierāda, ka neitrīno spēj pāriet no viena stāvokļa otrā, un tas apliecina, ka šīm elementārdaļiņām ir masa. «Tas ir atklājums, ka liks veikt labojumus fizikas mācību grāmatās, tāpēc uzskatāms par izcilu,» abu zinātnieku paveikto sarunā ar Reuters rezumējis Stokholmas universitātes fizikas profesors Barbro Asmans. Pētījums ļaus arī precizēt tā dēvēto Standarta modeli un, iespējams, palīdzēs atrast izskaidrojumu lielajam tumšās enerģijas un tumšās masas īpatsvaram Visumā.
BBC atgādina, ka neitrīno rodas kodolreakciju un kodolsabrukšanas rezultātā. Šīs niecīgās elementārdaļiņas ir slavenas ar to, ka tās ir ļoti grūti fiksēt – neitrīno dažādiem materiāliem mēdz burtiski izšauties cauri, neatstājot nekādas pēdas. Jau salīdzinoši sen bija noskaidrots, ka pastāv vismaz trīs veidu neitrīno – elektronu, mionu un tau. Taču tieši T. Kadžitam un A. Makdonaldam izdevies pierādīt, ka neitrīno regulāri maina savu tipu, pārejot no vienas fāzes otrā. Šīs pārvērtības, kas tiek sauktas par oscilāciju, nozīmē, ka sīkajām elementārdaļiņām piemīt kaut niecīga, bet tomēr masa, un tas savukārt maina izpratni par Visuma uzbūvi. Tiek prognozēts, ka ar laiku, izmantojot neitrīnoskopiju, būs iespējams precīzāk noteikt Zemes iežu sastāvu, izpētīt vulkānu izvirdumu un ledāju kušanas vēsturi un pat novērot, vai atomelektrostacijas darbojas ieplānotajā režīmā.
Miera prēmiju skandāli
Nerimstoties minējumiem par to, kam šogad tiks piešķirta Miera prēmija, AP atgādina, ka tieši šī kategorija visbiežāk novedusi pie skandāliem un skaļas šķēpu laušanas. Šajā ziņā svaigākais piemērs ir 2009. gadā ASV prezidentam Barakam Obamam piešķirtā Miera prēmija. Tās saņemšanas brīdī prezidents Baltajā namā nebija nostrādājis pat gadu, un vēlāk lēmēji bijuši spiesti atzīt, ka apbalvojums viņam faktiski piešķirts avansā un novērtējot to, ka amerikāņi pirmo reizi vēsturē ievēlējuši tumšādainu prezidentu. Vairāk nekā sešu gadu laikā B. Obama tā arī nav spējis izpildīt vienu no skaļākajiem saviem priekšvēlēšanu solījumiem un slēgt Gvantanamo cietumu. Formāli gan izbeigta karadarbība Afganistānā un Irākā, taču pirmajā no šīm valstīm ASV spēki joprojām iesaistās militārās operācijās, kas prasa civiliedzīvotāju upurus (spilgts piemērs – pagājušonedēļ notikusī Kunduzas slimnīcas bombardēšana), bet otrajā pēc amerikāņu aiziešanas valda haoss un savas pozīcijas stiprina teroristu grupējums Islāma valsts.
Iepriekš Miera prēmijas laureātu izvēles bijušas vēl pretrunīgāk vērtētas un reizēm novedušas pie atsevišķu Nobela komitejas locekļu demonstratīvas demisijas. Tā, piemēram, notika 1994. gadā, kad Miera prēmiju piešķīra Izraēlas politiķiem Ichākam Rabīnam un Šimonam Peresam, kā arī palestīniešu līderim Jasiram Arafātam – par progresa panākšanu Tuvo Austrumu miera sarunās. AP atgādina, ka Kāre Kristiansena toreiz demisionēja, protestējot pret prēmijas piešķiršanu J. Arafātam, kura vadītā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PLO) lielā daļā pasaules bija pasludināta par teroristu grupējumu. Taču pats ļaunākais ir tas, ka toreizējās Oslo miera vienošanās tā arī palikušas tikai uz papīra un, no mūsdienu skatu punkta raugoties, liekas, ka 1994. gada prēmija piešķirta vien par labiem nodomiem.
1994. gada izvēle apliecināja to, ka Nobela komiteja nemācās no savām kļūdām – arī 1973. gada Miera prēmija tika piešķirta par vienošanos, kas īsti spēkā tā arī nestājās. Toreiz par balvas ieguvējiem tika pasludināti ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers un Ziemeļvjetnamas līderis Le Duk To, kuri Parīzē bija panākuši vienošanos par pamieru un ASV spēku izvešanu no Vjetnamas. Šķiet, ka abas puses jau tobrīd apzinājās, ka vienošanās ir lemta neveiksmei – Le Duk To demonstratīvi atteicās no prēmijas (bez viņa to pats noraidījis vien Žans Pols Satrs un pēc padomju valdības spiediena – Boriss Pasternaks), bet H. Kisindžers tās saņemšanai deleģēja ASV vēstnieku Norvēģijā. Tālākā notikumu attīstība apliecināja, ka vienošanās nav ilgtspējīga. Lai gan amerikāņu karavīri patiešām atstāja Vjetnamu, ne par kādu Ziemeļvjetnamas un Dienvidvjetnamas mierīgu līdzāspastāvēšanu nebija ne runas, un pēc vēl trīs gadu karadarbības komunistiskais ziemeļnieku režīms pārņēma pilnīgu kontroli pār valsti.
Pavisam citu iemeslu dēļ skandalozu nokrāsu ieguva 1935. gada Nobela komitejas lēmums. Toreiz Miera prēmija tika piešķirta vācu pacifistiski noskaņotajam publicistam Karlam fon Osieckim, kuru nacistiskais režīms bija ieslodzījis cietumā, jo K. fon Osieckis bija publiskojis informāciju par Vācijas bruņošanās programmu. Pašai prēmijas definīcijai šis laureāts, protams, bija ideāli atbilstošs, taču Norvēģijā un citviet Eiropā tolaik valdīja uzskats, ka nacistisko Vāciju lieki provocēt, jaucoties tās iekšējās lietās, nav vēlams. AP raksta, ka divi no Nobela komitejas locekļiem, protestējot pret lēmumu, atkāpās, bet Norvēģijas karaļnama pārstāvji atteicās apmeklēt prēmijas pasniegšanas ceremoniju, uz kuru K. fon Osiecki Vācija, protams, neatlaida. Tolaik prēmijas pasniedza par iepriekšējā gada sasniegumiem, un jau pāris mēnešus pēc ceremonijas, 1937. gada 31. janvārī, Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers izdeva dekrētu, aizliedzot Vācijas pilsoņiem pieņemt jebkādas Nobela prēmijas. Šo sankciju dēļ vēlāk cieta Rihards Kūns (1938. gada prēmija ķīmijā), Ādolfs Butenandts (1939. gada prēmija ķīmijā) un Gerhards Domagks (1939. gada prēmija medicīnā). Apbalvojuma rakstus un medaļas viņi gan saņēma pēc Otrā pasaules kara, taču tā arī palika bez naudas prēmijām.
Pretrunīgā zinātne
Ne reizi vien skandālus izraisījuši arī Nobela komitejas lēmumi par prēmijām zinātnes nozarēs. AFP norāda, ka parasti tie bijuši saistīti ar to, ka balvu par kādu atklājumu saņēmuši ne visi, kam tā pienāktos (Alfrēda Nobela testamentā noteikts, ka prēmiju var piešķirt ne vairāk kā trim zinātniekiem katrā nozarē), ar strīdiem par pirmatklājējiem, kā arī to, ka dažādu apstākļu sakritības rezultātā bez Nobela prēmijām palikuši patiešām ievērojami zinātnieki un savas jomas autoritātes – piemēram, krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs.
Taču vairāk nekā 100 gadu ilgajā vēsturē Nobela komiteja pieņēmusi arī tādus lēmumus, par kuriem pašlaik vajadzētu nokaunēties. Piemēram, 1926. gada medicīnas prēmija tika piešķirta Johannesam Fibigeram, kurš apgalvoja, ka vēzi izraisa neliels parazīts Spiroptera carnicoma. Savā pētījumā zinātnieks atsaucās uz eksperimentiem, kas bija veikti ar žurkām – viņš bija konstatējis, ka parazīta klātbūtne veicina grauzēju kuņģa audzēju attīstību, tāpēc pasludināja šo parazītu par kancerogēnu jeb vēzi izraisošu. Nobela komitejas izvēle, kas mūsdienās liekas absurda, izraisīja lielu neizpratni arī pagājušā gadsimta pirmajā pusē – J. Fibigers savu pētījumu bija veicis 1913. gadā, bet jau pēc pāris gadiem vairāki citi zinātnieki bija paspējuši nepārprotami pierādīt, ka parazīti neizraisa vēzi, lai gan var veicināt tā attīstību.
Greizi Nobela komisija nošāva arī 1938. gadā, kad balva fizikā tika piešķirta neapšaubāmi izcilajam itālietim Enriko Fermi, taču – par to, ko viņš nemaz nebija paveicis.
E. Fermi (un arī Nobela komiteja) uzskatīja, ka viņam izdevies atklāt jaunus radioaktīvos ķīmiskos elementus, tā saucamos transurāna elementus, taču jau pāris mēnešus pēc balvas pasniegšanas noskaidrojās, ka patiesībā ar kodolu šķelšanās metodi E. Fermi bija ieguvis vien dažādus urāna izotopus.
Lai gan tieši E. Fermi bija viens no pirmajiem, kurš eksperimentēja ar kodolu šķelšanos, Nobela prēmiju par to (turklāt nevis fizikā, bet ķīmijā) saņēma vācu zinātnieks Otto Hāns, kurš savus eksperimentus arī bija veicis 1938. gadā. Šī Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas izvēle izraisīja lielas diskusijas, jo prēmijas ieguvējs tika pasludināts 1945. gada novembrī, vien dažus mēnešus pēc atomieroču nomešanas uz Hirosimu un Nagasaki. Tiesa, O. Hāns nepiedalījās Vācijas militārās programmas realizēšanā, kara beigas sagaidīja kā karagūsteknis Anglijā un izteicies, ka esot tikai ļoti priecīgs par to, ka nacistiskajai Vācijai tā arī neizdevās izstrādāt kodolieročus.
Šāda nostāja būtiski kontrastē ar cita Nobela ķīmijas prēmijas laureāta Friča Hābera uzskatiem.
1918. gadā viņam prēmiju piešķīra par minerālmēslojuma ražošanā izmantojamā amonjaka sintēzi, taču nevienam nebija īpašs noslēpums, ka tieši F. Hābera vadībā Pirmā pasaules kara laikā tika izstrādāti Vācijas lietotie ķīmiskie ieroči un viņš pats bijis klāt bēdīgi slavenajā Ipras kaujā, lai novērotu, kādu ietekmi tie atstāj uz ienaidniekiem. Interesanti, ka 1912. gadā Nobela prēmiju ķīmijā saņēma vēl viens indīgo gāzu izstrādātājs Viktors Grinjārs.
Mūsdienu sabiedrībai ne mazāk kļūdaini varētu šķist vēl pāris lēmumi. 1949. gadā Nobela prēmija medicīnā tika piešķirta portugāļu neirologam Egašam Monicam, kurš garīgu slimību ārstēšanai mudināja plaši izmantot lobotomijas metodi. Pēc publikācijas The New England Journal of Medicine un prēmijas saņemšanas šī metode, kas mūsdienās daudzās pasaules valstīs aizliegta kā nežēlīga, ieguva lielu popularitāti, un ASV vien pāris gadu laikā tika veikts vairāk nekā 5000 lobotomijas operāciju. Ne mazāk mulsinoši ir Nobela medicīnas prēmiju laureātu vidū redzēt šveicieša Paula Millera vārdu, jo tieši šis cilvēks izgudroja nāvējošo pesticīdu DDT. 1948. gadā prēmija viņam tika piešķirta, jo tika uzskatīts, ka ar pesticīda palīdzību izdosies iznīdēt malāriju pārnēsājošos insektus, taču jau drīz vien noskaidrojās, ka DDT rada draudus gan visai dzīvajai dabai, gan cilvēkiem, tāpēc kopš septiņdesmitajiem gadiem tā lietošanu pasaulē sāka aizliegt.
