Šīs nedēļas sākumā teroristu grupējuma Islāma valsts kaujinieki atkal likuši bezspēcīgā niknumā savilkt dūres ne tikai vēsturniekiem un arheologiem, bet arī daudziem citiem saprātīgi domājošiem cilvēkiem visā pasaulē – demonstratīvi un bezjēdzīgi iznīcināts viens no senpilsētas Palmīras slavenākajiem tempļiem.
Interneta plašumus pārpludinājušie humānisti, protams, nav palaiduši garām iespēju aizrādīt, ka uz daudzo cilvēku upuru fona kārtējās senās akmens čupas uzspridzināšana nav nekas briesmīgs, taču šie briesmu darbi iet roku rokā – pirms tempļa iznīcināšanas kaujinieki spīdzināja un pēc tam publiski ar nāvi sodīja vienu no slavenākajiem Palmīras arheologiem un senlietu glabātājiem, 82 gadus veco Haledu al Assaadu.
Videomateriālus, kuros redzama Bālšiminas tempļa uzspridzināšana, šīs nedēļas sākumā demonstrēja teju vai visi televīzijas kanāli, un ANO izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas UNESCO vadītāja Irina Bokova nekavējās šo barbarisma aktu pasludināt par kārtējo Islāma valsts pastrādāto kara noziegumu – gluži tāpat kā Mosulas muzeja un bibliotēkas iznīcināšanu, vairāku Irākas teritorijā esošu senpilsētu sagraušanu un kapavietu apgānīšanu. Jaunu kalifātu pasludinājušās Islāma valsts kaujinieki Palmīru iekaroja šā gada maijā, un jau tad UNESCO, gluži tāpat kā pasaules vadošie arheologi un senlietu speciālisti, brīdināja, ka nekas labs nav gaidāms. Beidzamajā gada laikā islāmistu karotāji iznīcinājuši neskaitāmas senlietas gan Irākas, gan Sīrijas teritorijā, bet daļu artefaktu nolaupījuši un mēģinājuši pārdot melnajā tirgū, lai finansētu savas militārās operācijas, atgādina CNN.
Radikāļi aizbildinās ar to, ka cīnās pret elku dievību pielūgšanu, likvidējot tās simbolus. Taču Bostonas universitātes arheoloģijas profesors Maikls Danti sarunā ar National Geographic uzvēris – senlietas, kas saglabājušās no laikiem, kad islāma ticība vēl nebija pazīstama, nebūt nav kaujinieku galvenais mērķis. Viņu prioritāte ir iznīcināt tās relikvijas, kas ir svētas citiem musulmaņu atzariem, piemēram, šiītiem vai sūfijiem – tiem, kuri nepiekrīt salafītu Korāna traktējumam. Pēc M. Danti domām, to apliecina Islāma valsts videomateriāli – arābu valodā tiek komentēti tie vandalisma akti, kas domāti iekšējai lietošanai – vai tā būtu kārtējā šiītu svētvietas spridzināšana vai slavena sūfija kapavietas iznīcināšana. Savukārt pasaulei signāli tiek sūtīti angliski ieskaņotos videomateriālos, kuros redzams, kā tiek iznīcināts, piemēram, seno asīriešu kultūras atstātais vēstures mantojums. M. Danti, kurš vada organizāciju Sīrijas mantojuma iniciatīva (SHI), uzsvēris, ka musulmaņiem veltīto videoierakstu esot daudz vairāk un lielākā cietēja no Islāma valsts piekoptā barbarisma ir tieši islāma kultūra.
CNN citē Konfūciju, kurš esot sacījis: «Tas, kurš, vēršoties pagātnē, spēj atrast jauno, ir cienīgs būt par skolotāju.» Tad lūk, Islāma valsts pagātnē un vēsturē absolūti nevēlas vērsties. Gluži tāpat kā savulaik Ziemeļkorejas komunistiskie revolucionāri, tā jaunā kalifāta dibināšanas gadu uzskata par jauna laikmeta sākumu, jaunās ēras nulles gadu. Nekas, kas noticis pirms tam, šiem fanātiķiem nav svarīgs, un rodas iespaids, ka viņi labprāt iznīcinātu visu vēstures mantojumu, un vienīgais iemesls, kādēļ tas nav noticis, domājams, ir tikai ierobežotie resursi.
Atgriežoties pie Palmīras likteņa, uz interesantu aspektu, kas gan mūsdienu notikumu kontekstā nav vērtējams viennozīmīgi, savā rakstā The Guardian slejās norāda Kembridžas universitātes profesors Tims Vitmāršs. «Palmīra savulaik izcēlās ar toleranci un multikulturālismu – vērtībām, ko Islāma valsts ienīst. Senā Sīrijas pilsēta uzplauka, pateicoties tam, ka integrēja imigrantus un pieļāva daudzu dievu pielūgšanu – tas ir pilnīgs pretstats Islāma valsts monokulturālajai mežonībai,» raksta profesors. Vairāki viņa kolēģi gan norādījuši uz būtisku līdzību starp seno Palmīru un Islāma valsti – proti, gan vienai, gan otrai nav bijusi būtiska savu pavalstnieku tautība un nacionalitāte. Taču iemesli ir atšķirīgi. Palmīrā par svarīgāko uzskatīta ekonomiskā lojalitāte, bet Islāma valsts gadījumā jārunā par reliģiozo, ideoloģisko lojalitāti.
Beidzamo mēnešu laikā Palmīrā iznīcinātas vairākas senas kapavietas un statujas, neoficiāla informācija liecina, ka daudzi vēstures pieminekļi jau ir mīnēti, vēsta CNN. Pagaidām neskartas ir vēl daļa no milzīgajām kolonādēm, kas stiepjas vairāk nekā kilometra garumā, un lielais dieva Bela templis. Par Tuksneša pērli (reizēm Tuksneša līgavu) dēvētā Palmīra, kas uzbūvēta auglīgā oāzē aptuveni 210 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Damaskas un arābu valodā tiek saukta par Dateļu pilsētu (Tadmoru), pirmo reizi vēstures hronikās pieminēta jau XIX gadsimtā pirms mūsu ēras. Tās nosaukums atrodams uz senām māla plāksnītēm, un jau tolaik šī apdzīvotā vieta bija nozīmīgs tranzīta punkts karavānām, kas ceļoja pa Zīda ceļu vai no Vidusjūras piekrastes uz Persijas līča piekrasti. Lielāko uzplaukumu Palmīra piedzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad nokļuva Romas impērijas pakļautībā. 129. gadā imperators Adriāns tai piešķīra brīvpilsētas statusu, kas deva iespēju vēl plašāk attīstīt tirdzniecību. Mūsu ēras trešajā gadsimtā valdniece Zenobija, izmantojot kārtējo Romas impērijas vājuma periodu, ne tikai pasludināja Palmīras neatkarību, bet arī atkaroja no romiešiem plašas teritorijas, līdz pat mūsdienu Ēģiptes robežām, taču imperatoram Aurēlijam vēlāk tās izdevās atgūt, pieliekot punktu Palmīras varenībai.
VANDALISMA HRONOLOĢIJA
2014. gada jūlijs – Mosula, Irāka
2014. gada vasarā Islāma valsts kaujiniekiem izdevās savā kontrolē pārņemt Irākas otru lielāko pilsētu Mosulu. Jau dažas dienas pēc tas iekarošanas internetā tika ievietots video, kurā redzama pravieša Jonas kapavietas iznīcināšana. Šis pravietis dzīvoja 8. gadsimtā pirms mūsu ēras, Bībelē aprakstīts, kā reiz viņu aprijusi «liela zivs». Kapavieta atradās vienā nu sunnītu mošejām, kurai bija dots Junusa (tā arābi sauc Jonu) vārds, to par svētvietu uzskatīja gan musulmaņi, gan kristieši. Tiesa, daļa zinātnieku uzskata, ka stāsts par Jonu ir tikai leģenda, nemaz nerunājot par to, ka kādam varētu būt zināma precīza viņa apbedījuma vieta.
2014. gada septembris – Tikrīta, Irāka
Tikrītas pilsētā tika iznīcināta viena no pasaules senākajām kristiešu baznīcām – aptuveni 700. gadā būvētā Asīriešu Zaļā baznīca. Šajā ēkā atradās vairāku sīriešu pareizticīgo garīdznieku kapavietas. Pirmo reizi baznīca tika izlaupīta un sagrauta 1089. gadā pēc vietējā musulmaņu valdnieka pavēles. 1112. gadā to atjaunoja, bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc toreizējā Irākas prezidenta Sadāma Huseina rīkojuma tika veikta baznīcas restaurācija.
2015. gada februāris – Mosula, Irāka
Mēneša sākumā džihādistu izplatītā videomateriālā bija redzams, kā kaujinieki izmanto veserus, lai iznīcinātu Mosulas muzeja eksponātus – statujas un citus priekšmetus. Irākas muzeju ģenerāldirektors Kaiss Husains Rašids informējis, ka muzejā (tas bija otrs lielākais Irākā) atradušies 173 unikāli mākslas darbi, kas lielākoties radīti asīriešu periodā. Muzejā glabājušās gan lielas statujas, kas savulaik uzietas Hātras senpilsētā, gan antīki mākslas darbi, kas atrasti izrakumos Nīnivē. Savukārt mēneša nogalē kļuva zināms, ka kaujinieki sadedzinājuši tūkstošiem grāmatu un retu manuskriptu, kas glabājās Mosulas bibliotēkā. UNESCO paziņojusi, ka iznīcināti unikāli XVIII gadsimta manuskripti un Osmaņu impērijas laiku grāmatas. «Tas ir viens no cilvēces vēsturē briesmīgākajiem bibliotēku kolekciju iznīcināšanas aktiem,» sacījusi UNESCO vadītāja Irina Bokova, piebilstot, ka, pēc viņa viņas rīcībā esošās informācijas, grāmatu dedzināšana ilgusi vairākas nedēļas.
2015. gada marts – Nimrūda, Irāka
Tigras krastos esošā Nimrūda IX gadsimtā pirms mūsu ēras bija Asīrijas karalistes pirmā galvaspilsēta. Tās drupas tika uzietas 1845. gadā, kopš tā laika tikuši veikti vērienīgi izrakumi, bet vēlāk arī restaurācijas darbi. Islāma valsts kaujinieki senpilsētas svētnīcas un statujas mēģinājuši sagraut ar buldozeriem, bet, kad tas nav izdevies, likuši lietā sprāgstvielas. Londonas universitātes koledžas arheoloģijas profesors Marks Altavīls norādījis, ka Nimrūdas senpilsēta, visticamāk, slēpj vēl dažādus noslēpumus, un pašlaik atliek vien priecāties par to, ka koloniālisma laikos daļa fresku un citu artefaktu pārvesti uz dažādu valstu muzejiem, jo pretējā gadījumā arī tie būtu iznīcināti.
2015. gada marts – Hātra, Irāka
Lai iznīcinātu 110 kilometrus uz dienvidrietumiem no Mosulas esošās Hātras (arābiski – El Hadras) senpilsētu, Islāma valsts kaujinieki izmantojuši sprāgstvielas un buldozerus. Jāpiebilst, ka pirms tam viņi šo UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto senvietu bija izmantojuši kā ieroču un munīcijas noliktavu, bet pērnā gada nogalē tajā ierīkoja savas treniņbāzes. Mosulas universitātes arheologs Hameds adž Džaburi atgādinājis, ka pilsētu aptuveni 300. gadā pirms mūsu ēras dibinājuši Maķedonijas Aleksandra sekotāji, tā slavena ar apļveida nocietinājumu sistēmām. Daži vēsturnieki uzskata, ka Hātra bijusi Partas impērijas sastāvā esoša arābu karaļnama galvaspilsēta.
2015. gada marts – Horsabada, Irāka
Nepilnu 20 kilometru attālumā no Mosulas esošā Horsabadas senpilsēta, kuras celtniecība sākās pirms vairāk nekā 2700 gadiem, kļuva par kārtējo kaujinieku upuri. «Mēs jau esam brīdinājuši iepriekš un brīdinām atkal, ka šīs bandas, kurām raksturīga slimīga ideoloģija, turpinās iznīcināt un zagt artefaktus, kamēr tām netiks dota stingra atbilde,» pēc Horsabadas iznīcināšanas paziņoja Irākas tūrisma un senlietu ministrija. Asīriešu ķēniņš Sargons II šo pilsētu nodibināja 717. gadā pirms mūsu ēras, turklāt tās celtniecības process tika ļoti labi dokumentēts, kas vēlāk atviegloja arheologu darbu. 705. gadā pirms mūsu ēras, kad Sargons II mira, būvniecība tika pārtraukta, jo viņa pēcteči uzskatīja, ka Horsabada nav piemērota impērijas galvaspilsētas statusam. XIX gadsimtā britu un franču arheologi no Horsabadas izveda zināmu daudzumu senlietu (tagad tās aplūkojamas Parīzes, Londonas un Čikāgas muzejos), taču daudzas citas vēstures liecības līdz pat nesenam laikam bija palikušas samērā plašajā teritorijā.
2015. gada jūnijs – Palmīra, Sīrija
Pirms mēneša ieņemtajā Palmīras pilsētā kaujinieki iznīcināja divus mauzolejus. Vienā bija apglabāts imāma Alī tiešais pēctecis Mohammads bin Alī, un šo mauzoleju par vienu no savām svarīgākajām svētvietām uzskatīja šiīti, savukārt otrā kapavietā atdusējās sūfiju zinātnieka Nizara abū Bahā Edines pīšļi. Mēneša nogalē tika uzspridzināta arī senā lauvas statuja pie Palmīras muzeja.
2015. gada augusts – Karjateina, Sīrija
Viena no Sīrijas katoļu galvenajām svētceļojumu vietām (parasti pulcēšanās tajā notika septembrī), Svētā Elijas klosteris Karjateinas pilsētā, tika nolīdzināta līdz ar zemi, izmantojot buldozerus. Klosteris un tajā esošā baznīca bija dibināti mūsu ēras 432. gadā. Klosterī dzīvojušo garīdznieku Žaku Morā islāmistu kaujinieki nolaupīja jau maijā, viņa atrašanās vieta pašlaik nav zināma.
Avots: CNN, Reuters, BBC
