Astoņus gadus vecais amerikānis Zaions Hārvijs kļuvis par jaunāko cilvēku pasaulē, kuram transplantētas abas roku delnas un apakšdelmi – pirms sešiem gadiem viņam bīstamas infekcijas dēļ rokas nācās amputēt. Unikālā operācija veikta Filadelfijas bērnu slimnīcā, kur mazais pacients pašlaik iziet rehabilitācijas kursu un jau sapņo par to, kā varēs spēlēt amerikāņu futbolu un rotaļāties ar jaunāko māsiņu. Ārstiem ir lielas cerības, ka Zaiona organisms neatgrūdīs nule kā iegūtās rokas, jo zēnam iepriekš veiksmīgi veikta arī nieres transplantācija.
Vairāk nekā desmit stundu ilgušo operāciju veikusi 40 mediķu komanda, taču Zaions un viņa tuvinieki ir pateicību parādā ne tikai ārstiem, bet arī tai ģimenei, kas sava pāragri mirušā dēla rokas atļāva izmantot transplantācijai. Donora ģimene gan nav vēlējusies, lai tās identitāte kļūtu zināma.
Operācija 10 stundu garumā
«Man jums ir labas ziņas. Jūsu mazajam puikam tagad atkal ir divas rokas,» ar šādiem vārdiem Zaiona māmiņu Petiju Reju pēc operācijas iepriecinājis mediķu komandas vadītājs Skots Levins. Šonedēļ sarunās ar žurnālistiem viņš uzsvēris, ka operācijas panākumus nodrošinājusi mediķu ilgā prakse un pieredze, kā arī gandrīz pusotru gadu ilgusī konkrētās operācijas plānošana un sagatavošana. AFP atgādina, ka pirmo reizi pasaulē pieaugušam cilvēkam abas rokas tika transplantētas 2000. gadā Francijas pilsētā Lionā, bet Filadelfijas mediķi pirmo šāda veida operāciju veica vien 2011. gadā.
«Tas bija pamats, uz kura mēs balstījāmies, lai izstrādātu ļoti sarežģīto tehniku un koordinētu darbību – tas nepieciešams tik kompleksai operācijai, it sevišķi, ja tā tiek veikta bērnam,» skaidrojis S. Levins. Interesanti, ka roku transplantācija Zaionam veikta vēl jūlija sākumā, taču tikai šonedēļ tika sasaukta īpaša preses konference, lai par to paziņotu, – pašlaik ārsti uzskata, ka pacients jau gandrīz pilnībā atguvies un viņa veselībai nekas nekait. Vai ārsti bija domājuši arī par to, ka operācija varētu neizdoties? S. Levins sarunā ar CNN stāstījis, ka pirms operācijas uzsvēris saviem kolēģiem, ka viņi ir lieliski sagatavojušies darbam. «Mūs var piemeklēt neveiksme vai kādas problēmas, taču tagad par to nedomāsim,» viņš sacījis. CNN raksta, ka operācijā bijuši iesaistīti 40 mediķu – 12 ķirurgu, astoņas medicīnas māsas, trīs anesteziologi un citi speciālisti. S. Levins atklājis, ka visi mediķi bija sadalīti četrās komandās pa desmit cilvēkiem un katra no šīm speciālistu grupām atbildējusi par vienu donora roku vai Z. Hārvija rokas amputēto daļu. Pats svarīgākais operācijas laikā bijis darboties sinhroni un saskaņoti. «Sākumā ārsti, izmantojot tērauda plāksnes un skrūves, sastiprināja kopā apakšdelma kaulus. Pēc tam tika savienotas artērijas un vēnas, bet, kad pa jaunajiem locekļiem stabili sāka plūst asinis, ārsti skrupulozi savienoja visus muskuļus, cīpslas un nervus, lai Zaiona jaunās rokas darbotos nevainojami,» operācijas gaitu apraksta AFP.
Intervijā televīzijas kanālam NBC mediķu grupas vadītājs uzsvēris, ka šāda operācija, protams, ir krietni sarežģītāka nekā analoģiska pieaugušajam veikta operācija. Pirmkārt, jau tādēļ, ka bērna kauli ir sīkāki un smalkāki, kas prasa lielāku uzmanību no ārstiem, bet, otrkārt, – tāpēc, ka astoņus gadus vecam zēnam ir par augšanas plāksnēm dēvētas anatomiskas īpatnības, kas palīdz roku augšanai. «Mums bija jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem, lai nesavainotu šīs specifiskās zonas – citādi zēnam, pašam augot, viņa rokas paliktu tikpat lielas kā pašlaik,» skaidrojis S. Levins.
«Pēc vairāku stundu ilga darba, kad narkozē esošais Zaions joprojām gulēja uz operāciju galda, dakteris Levins saviem kolēģiem norādīja uz pirmo pazīmi, kas liecināja par operācijas izdošanos. Viena no zēna jaunajām rokām iekrāsojās rozā krāsā, kad ķirurgs paspieda delnu, nospieduma vieta uz brīdi palika balta, bet tad atkal kļuva rozā. Tas nozīmēja, ka kapilāri ir piepildīti ar asinīm un ārstiem izdevies transplantētajā rokā nodrošināt asinsriti,» raksta CNN interneta mājaslapa.
Piemērots pacients
Filadelfijas bērnu slimnīcas roku transplantācijas programmas līdzdirektors Bendžamins Čangs intervijā AFP sacījis, ka Z. Hārvijs bijis ļoti piemērots pacients šāda veida operācijai. Zēna dzīvību agrā bērnībā gandrīz atņēmusi bīstama infekcijas slimība, kuras dēļ divus gadus vecajam Zaionam nācies amputēt rokas gandrīz līdz elkoņiem un kāju pēdas, bet četru gadu vecumā viņam veikta nieres pārstādīšanas operācija – nieri savam dēlam ziedojusi viņa māte. Kopš tā laika Zaions regulāri lietojis medikamentus, kas nomāc organisma imūnsistēmu un ļauj tai pieņemt donora orgānu. Atšķirībā no daudziem citiem pacientiem viņam šajā ziņā nekādas komplikācijas nav radušās. «Tas, ka zēna organisms jau bija pieņēmis vienu svešu, donora, orgānu, deva lielākas cerības, ka tas neatgrūdīs arī jaunās rokas,» mediķu domugājienu skaidrojis profesors B. Čangs.
Pēc S. Levina domām, ne mazāk svarīga bijusi arī pacienta psiholoģija un attieksme pret dzīvi. «Pa visu šo laiko, ko es viņu pazīstu, neesmu redzējis nevienu asaru, viņš nekad nav sūdzējies par kaut ko, nekad nav rādījis nelaimīgu seju. Viņš vienmēr ir noskaņots uz pozitīvas nots, un tas ir apbrīnojami,» Zaionu raksturojis ārsts. Gan zēns, gan viņa māte atcerējušies, ka viņš nekavējoties piekritis operācijai, par kuras panākumiem pilnas pārliecības, protams, nav varējis būt. Vēl vairāk – Zaions stāstījis, ka reizēm pat esot sapņojis par to, lai pavīdētu iespēja šādu operāciju veikt un atgūt rokas, bet tagad sapnis pārvērties par īstenību. No tā, ka operācija varētu būt neveiksmīga, viņš īpaši baidījies neesot un kādu dienu mātei sacījis: «Nekas briesmīgs nenotiks arī tādā gadījumā, ja viss noies greizi. Galu galā man taču ir ģimene.» Savu iespaidu, protams, atstājis arī tas, ka zēnam jau veikta viena transplantācija, un, lai gan atmiņas par iepriekšējo operāciju bijušas samērā miglainas, viņš diezgan skaidri apzinājies, kas gaidāms uz operāciju galda.
Science Daily raksta, ka Filadelfijas mediķi operācijai bijuši gatavi jau aprīlī, kad Z. Hārvijs oficiāli iekļauts operējamo pacientu sarakstā, turklāt, ņemot vērā to, ka runa bijusi par unikālu operāciju, nolemts no ģimenes nepieprasīt papildu samaksu, aprobežojoties ar tiem līdzekļiem, kurus sedz medicīniskā apdrošināšana. Taču tas automātiski nenozīmēja, ka Zaions var gulties uz operāciju galda, jo sākumā bija jāsagaida piemērots donors. Šajā ziņā zēnam ļoti palīdzējusi organizācija Gift of Life, kas iesaistījusies donora meklējumos un šo problēmu atrisinājusi samērā īsā laikā – jāatgādina, ka reizēm pacientiem, kuri jau ir gatavi operācijai, donorus nākas gaidīt ne tikai mēnešiem, bet arī gadiem ilgi. «Tāpat kā jebkura cita transplantoloģijas operācija, arī šī nevarēja notikt bez donora ģimenes augstsirdības. Mēs viņiem ļoti pateicamies par nesavtību, par to dāvanu, kas padarīja operāciju iespējamu,» sacījis Gift of Life viceprezidents Ričards Hass. Lai gan amerikāņu televīzijas kompānijas ļoti centušās noskaidrot ģimeni, kas piekritusi, ka viņu bojāgājušais dēls kļūst par donoru, tas nav izdevies. Šie cilvēki nevēlas sevi afišēt, kas arī saprotams, jo jebkuras sarunas viņiem atgādinās par traģēdiju, ko nesen nācies piedzīvot.
Mērķis – uzspēlēt amerikāņu futbolu
«Sākumā es jutos mazliet dīvaini, bet tagad viss jau ir labi,» Filadelfijas bērnu slimnīcā notikušās preses konferences laikā sacījis Zaions, kurš bija mazliet samulsis par viņam pievērsto lielo uzmanību. Science Daily raksta, ka pirmo nedēļu pēc operācijas viņš pavadījis slimnīcas intensīvās aprūpes nodaļā, bet nu jau vairākas nedēļas atrodas stacionārā, kur tiek veikta rehabilitācija. Vairākas reizes dienā zēnam jāpiedalās dažādās nodarbībās, kuru mērķis ir panākt, lai viņš pilnībā spētu kontrolēt savas jauniegūtās rokas. S. Levins stāstījis, ka slimnīcā puikam nāksies pavadīt vēl vairākas nedēļas, bet pēc tam viņš varēs doties uz mājām Mērilendas štatā, kur, protams, nonāks vietējo mediķu uzraudzībā.
Kad zēnam jautāts, kāds ir viņa liekākais sapnis, viņš sākumā nosaucis vēlmi uzspēlēt amerikāņu futbolu un pirmo reizi mūžā tālu, tālu aizsviest bumbu ar jauniegūtajām rokām. Tāpat viņam jau sen nepārvarami gribējies parotaļāties bērnu atrakcijās un veikt dažādus akrobātiskus vingrinājumus pie stieņa – līdz šim tas nav bijis iespējams, turklāt vienaudži nereti par Zaionu ņirgājušies, jo viņš nav spējis paveikt to, ko spēj viņi. Mazliet padomājis, Zaions atklājis vēl vienu lietu, ko grasās paveikt, līdzko pilnībā atgūsies pēc operācijas. «Es iedomājos, kā saķeršu savu mazo māsiņu Zoju, pacelšu viņu gaisā, un mēs kopā griezīsimies,» viņš sapņaini teicis, uz ko S. Levins piebildis, ka līdz šim brīdim jāgaida pavisam nedaudz.
Zēna māmiņa P. Reja vēl pirms operācijas stāstījusi, ka šis vienkārši ir kārtējais šķērslis dēla dzīvē, kas viņam bijis jāpārvar. Viņa ne brīdi nav šaubījusies, ka operācija būs veiksmīga, uzsverot, ka Zaions allaž spējis tikt galā ar pārbaudījumiem, ko viņam uzlikusi dzīve. To pašu atzinuši arī ārsti, norādot, ka zēns iemanījies lieliski piemēroties apstākļiem un viņa dzīves aktivitāti varētu apskaust ar labāku veselību apveltītie vienaudži, kuri pavada dienas pie datoriem. Lai gan pēdu vietā Zaionam ir protēzes, viņš nereti spēlējis telpu futbolu, bet ar amputēto roku stumbeņiem iemācījies apieties ar dažādām rotaļlietām un ierīcēm un pat mazliet strinkšķinājis mandolīnu. Tagad viņam dzīvē pavērsies daudz jaunu iespēju, un nav lielu šaubu, ka apņēmīgais zēns tās izmantos.
