Šodien aprit 100 gadi kopš toreizējās Austroungārijas kara pieteikuma Serbijai, kas izraisīja Pirmo pasaules karu.
1914.gada 28.jūlijā patriotiski noskaņoto ļaužu pūļi, ar nepacietību gaidot jaunākās ziņas, Vīnē stundām drūzmējās pie laikrakstu redakcijām, līdz beidzot vakarā atklātībai tika nodots imperatora Franča Jozefa paziņojums "Manai tautai!" par kara pieteikumu Serbijai.
Mēnesi pēc Austroungārijas troņmantnieka erchercoga Franča Ferdinanda slepkavības Sarajevā šie nekaunīgie iznireļi serbi saņems sen pelnīto sodu, tolaik domāja pūlī esošie ļaudis.
Laikrakstu speciālizdevumi raušus tika izrauti no avīžzēnu rokām, un līdz pat vēlai naktij Vīnes ielās neizklīda tūkstošiem lielie pūļi, kas skandēja patriotiskas dziesmas un uzklausīja triumfālas uzrunas.
"Varbūt ļaudis arī nedomāja, ka ar to būs cauri līdz Ziemsvētkiem, taču valdīja pārliecība, ka tas būs paveikts līdz 1915.gada vidum," sarunā ar aģentūru AFP atzīst vēsturnieks un Austrijas Kara muzeja (HGM) direktors Kristiāns Ortners. "Taču Vīne iesaistījās spēlē uz ļoti augstām likmēm."
Īsa un tikai Balkānu reģionam piesaistīta kara vietā, kā Vīne bija iecerējusi, tas izrādījās sākums Pirmajam pasaules karam, kurš ilga četrus gadus, ierāva tajā visas toreizējās pasaules lielvalstis un prasīja deviņu miljonu karavīru dzīvības.
Jau nākamajā dienā pēc Austroungārijas kara pieteikuma mobilizāciju izsludināja Serbijas sabiedrotā Krievija, kam 1.augustā sekoja Vācijas kara pieteikums Krievijai, bet divas dienas vēlāk - Francijai. 4.augustā, kad Vācija iebruka Beļģijā, Berlīnei karu pieteica Lielbritānija.
"Vīne rēķinājās, ka karā, iespējams, iesaistīsies Krievija, taču (..) tika uzskatīts, ka tās sabiedrotā Vācija vai nu ar draudiem, vai iesaistoties karā varēs Krieviju apturēt," norāda Ortners.
Vācijas ķeizars Vilhelms II, Lielbritānijas karalienes Viktorijas mazdēls, vēl jūlija sākumā bija "pasniedzis" Austroungārijai tā dēvēto "carte blanche", apliecinot 83 gadus vecajam Francim Jozefam, ka viņš "šajā gadījumā, tāpat kā visos citos", var paļauties uz pilnīgu Vācijas atbalstu.
"Berlīne neapjēdza, kur tā iesaistās. (..) Viņi domāja, ka tā ir tikai vēl viena Balkānu krīze, kādas jau vairākkārt bija pieredzētas. Tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka Krievija mobilizējas, tie apjēdza, cik situācija ir dramatiska," uzsver HGM direktors.
Līdz 1914.gadam Vīne bija varena impērijas metropole, kurā mita divi miljoni cilvēku, pilsēta, kas zaigoja gaismās un lepojās ar jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem. Tās kristālā mirdzošajās kafejnīcās mājvietu rada gan intelektuāļi, gan zinātnieki, gan avangarda mākslinieki, gan mūziķi.
"Tas bija drošības zelta laikmets," vēlāk atminējās austriešu rakstnieks Stefans Cveigs. "Atgriešanās pie barbarisma, pie kara starp Eiropas tautām šķita tikpat neticama kā raganas un spoki."
Taču impērijā, kas tolaik apvienoja 50 miljonus ducī valodu runājošu pavalstnieku, jau parādījās plaisas, un vēl pirms atentāta pret Franci Ferdinandu izskanēja bažas, ka līdz ar vecā imperatora nāvi varētu mirt arī impērija.
Taču globālais konflikts, kuru izraisīja vecišķais Francis Jozefs, kas pats no dzīves šķīrās jau 1916.gadā, Austroungārijai nesa tādu triecienu, kādu neviens netika gaidījis.
Jau iebrukums Serbijā izrādījās katastrofa, un apturēt krievus Austroungārijai izdevās vienīgi ar vāciešu atbalstu. Taču 1915.gadā, karā iesaistoties Itālijai, austriešiem nācās cīnīties jau trīs frontēs, kam impērija nepavisam nebija gatava.
Kad 1918.gadā karš beidzās ar tā dēvēto Centrālo lielvalstu sakāvi, vairāk nekā miljons Austroungārijas karavīru bija miruši un impērija sagruva kā kāršu namiņš. No tās atlika vien vāciski runājošā Austrijas daļa, ko arī pārmāca haoss un bads, jo teritorijas, kas savulaik kalpoja par impērijas maizes klēti, bija zaudētas.
"Tika likvidēta vesela ekonomiskā zona. Pēkšņi tirgi atradās aiz robežām. Nebija vairs pieejas jūrai," norāda Ortners. "Vīnē tagad tikai priekš mazās Austrijas, piemēram, bija sešas lokomotīvju fabrikas."
Kamēr citviet karavīrus mājās sveica kā varoņus, Austrijā viņus sagaidīja vēsa uzņemšana. Virsniekiem tika norauti uzpleči, bet to zobeni, virsniecības goda simbols, salauzti pašu acu priekšā.
"Tas savukārt sēja sēklu vēl tumšākai [Austrijas vēstures] nodaļai - nacismam un Otrajam pasaules karam, kura šausmas pirmā kara pieredzi zināmā mērā atstāja ēnā," atzīst Ortners.
