Domu uzrakstīt par salakām "Mājā" rosināja "Neatkarīgajā" publicētā ziņa, ka zemledus makšķernieki no kaimiņvalsts piemēslo salaku ķeršanas vietas Ventspils pusē un gadās arī pa kautiņam starp vietējiem un atbraucējiem.
Vai tiešām šīs nelielās zivtiņas ir tādu kaislību vērtas, un – kas no vēderprieka viedokļa ir pats galvenais – kā tās gatavot, ja gadās nopirkt vai noķert?
Ar svaigu gurķu aromātu
Ja zivis diez ko negaršo un cilvēks to sortimentā neorientējas, tad salakas, tāpat kā visas nelielās zivtiņas, šķiet līdzīgas reņģēm un ir jāieskatās, lai pamanītu atšķirību.
Patiesie salaku cienītāji par tādu nevērību ir sašutuši, jo salakas, lai arī sīkas, ir piederīgas lašveidīgajām zivīm, ir maigas, savā ziņā pat gleznainas. Viņi uzsver, ka salakām piemīt ne ar ko nesajaucams svaigu gurķu aromāts. Dažiem tas šķiet patīkams, citiem – ne pārāk, un viens otrs pat ieteic salakas pirms cepšanas nomērcēt ūdenī. Tomēr vairums uzskata, ka no zivju mērcēšanas vai pat tikai liekas skalošanas vajadzētu izvairīties, lai nepasliktinātu garšu. Tiem, kas neprot novērtēt īpašo aromātu un garšas maigumu, ir vērts ēst salakas tādu pašu iemeslu dēļ kā citas zivis – lai uzņemtu olbaltumvielas, nepiesātinātās taukskābes, taukos šķīstošos vitamīnus, kāliju, fosforu u.c.
Sastopamas visā pasaulē
Mūsu salakas savus brieduma gadus aizvada jūras ūdenī, bet nārstot dodas upēs. Kaut arī sīkas, tās ir plēsīgas, ēd zooplanktonu, citu zivju ikrus un pavisam mazas zivtiņas. Bieži arī pašas kļūst par barību lielākām zivīm. Ir arī ezeru salakas, vēl mazākas, sauktas par sņitkām vai sniedzēm. Kurzemnieki salakas dēvē par stintēm, taču tas nav sulīgs apvidvārds, kā varētu likties, bet gan no vācu valodas pārņemts nosaukums (stint), tātad patiesībā barbarisms. Krievi, kā zināms, vārdu salaka attiecina uz reņģēm, bet jūras salakas sauc korjuška, savukārt ezeru salaka ir sņetok.
Krievijas ziemeļrietumu daļā salakas ir īpašā cieņā. Sevišķi lieli salaku lietpratēji meklējami Pēterburgā, kur reizi gadā notiekot pat īpaši svētki – Salaku diena. Baltās jūras piekrastē salaku makšķerēšana esot tradicionāla sieviešu un bērnu nodarbe. Internetā atrodamās ziņas liek domāt, ka arī citur pasaulē salakām netrūkst cienītāju, piemēram, ASV vai Dienvidkorejā. Salakas angliskais vārds ir smelt. Arī daži latvieši, kas mūžu aizvadījuši Amerikā, saka – smeltes.
Dillēs, miltos, piparos
Mums gribas izceptai salakai uzkaisīt kādu šķipsniņu diļļu un loku, bet kādā citā zemē tikpat dabiski šķiet apviļāt šo zivtiņu kukurūzas miltos un pasniegt ar pikantu piparu piedevu vai arī aplaistīt ar citronu vai apelsīnu sulu, vēl cits labprātāk sautē salakas vīnā. Īstie fani apgalvo, ka nekādas piedevas nav vajadzīgas. Daži atzīst, ka vislabākās esot tieši vismazākās salakas, kuras nedaudz apsāla, sakarsē dziļā pannā kārtīgu eļļas daudzumu un zivtiņas tajā sacep brūnas un kraukšķīgas, tā ka var ēst ar visu galvu, iekšām un spurām. Veselīgāks gatavošanas veids gan ir tvaikošana, vārīšana vai grilēšana, tomēr par gaumi nestrīdas. Reizēm tirdzniecībā pieejamas arī karsti kūpinātas un kaltētas salakas, bet reizēm arī nav nekādu.
***
NODERĪGI!
Svaigām salakām žaunas iekšpusē ir koši sarkanas.
Salakas ir viegli tīrīt: nogriež galvu, uzšķērž, iztīra. Šim nolūkam izmanto nazi, speciālas grieznes vai vienkārši asas šķēres.
Pavisam sīkas salakas var veselas sacept dziļā tauku peldē.
Vispopulārākais salaku gatavošanas veids ir cepšana, iepriekš uzkaisot nedaudz sāls un apviļājot miltos. Dažādas garšvielas var uzkaisīt arī tūlīt pēc izcepšanas.
Salaku cepšanai var izmantot augu eļļu, sviestu vai taukus. Cepot sviestā, īpaši jāuzmanās, lai tas nepiedeg.
Lai būtu vieglāk salakas vienmērīgi apviļāt, miltus ieber plastmasas maisiņā, ieliek salakas un maisiņu enerģiski sakrata.
Pēc izcepšanas salakas nosusina papīra dvielītī, lai atbrīvotu no liekās taukvielas.
Salakas var arī grilēt, marinēt, izmantot sacepumiem un zupām.
Salakas piemērotas arī saldēšanai. Vislabāk šim nolūkam izmantot iztīrītus, nosusinātus liemeņus, jo tie svaigāki – jo labāk.
