Visnepiemērotākajā brīdī jūsu mazais eņģelītis krīt gar zemi, spiedz un raud aizvilkdamies tā, ka šķiet – tūlīt paliks bez elpas.
Ja tas notiek rotaļu laukumā vai veikalā, garāmgājēji noskatās šķībi un kāds piebilst – ir nu gan izlaists bērns, vecāki nemāk audzināt. Vēl kāds sola, ka mazo niķotāju paņemšot bubulis, bet bērns turpina plosīties, un mamma jūtas bezpalīdzīga vai arī saniknojas pati, sāk uz savu atvasi kliegt vai pat iepļaukā.
1–3 gadu vecumā dusmu lēkmes ir parasta lieta kā zēniem, tā meitenēm. Daži aprobežojas ar brēkšanu, spiegšanu un raudāšanu, citi piedevām sit un sper visam, kas pagadās ceļā, citi paliek bez elpas. Daļai bērnu šādas lēkmes notiek regulāri, daļai reti, taču pat mazulim, kurš apveltīts ar visjaukāko raksturu, dusmu uzplūdi reizēm var gadīties. Mediķi saka: tas pieder pie bērna normālas attīstības. Dusmu lēkmes nav jāuztver kā kaut kas ļoti slikts vai apkaunojošs.
Jūs nejustos labāk
Lai saprastu, kā mazais jūtas, iedomājieties, kā jūs paši justos, ja, piemēram, būtu iegādāts jauns ļoti moderns mobilais tālrunis, bet jūs netiktu skaidrībā, kā ar to rīkoties. Skatītos instrukcijā, mēģinātu gan tā, gan šitā, bet nekas neizdotos, un galu galā rastos vēlme šo tehnikas brīnumu aizlidināt pa gaisu... Mazulim ik dienu jāsastopas ar dzīves uzdevumiem, kas viņam ir tikpat grūti, kaut arī pieaugušajiem šķiet vienkārši. Un, kad kaut kas neizdodas, bērns ļauj vaļu dusmām.
Ir daži dusmu lēkmju cēloņi, kas pazīstami visiem vecākiem: bērns meklē uzmanību vai arī viņš ir noguris, izsalcis, slikti jūtas. Bieži niķošanās sākas tad, ja mazulis nevar dabūt to, ko vēlas – kādu lietu vai vecāku nedalītu uzmanību, vai arī pieaugušie nedara to, ko viņš vēlētos. Vilšanās ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa augošam bērnam, kurš pagaidām vēl tikai apgūst šo pasauli un cenšas izprast, kā tā iekārtota, kādi ir cilvēki, kā darbojas dažādas lietas un kādas likumsakarības tās saista. Otrajā dzīves gadā dusmu lēkmes īpaši raksturīgas arī tāpēc, ka bērns vēl tikai mācās runāt. Viņš saprot daudz vairāk nekā spēj izteikt, jo valodiņa vēl tik labi neklausa. Līdzīgi varētu justies svešā zemē nonācis pieaugušais, kuram trūcīgās valodu zināšanas sagādā saziņas grūtības. Kad bērns iemācās labāk runāt, dusmu lēkmes parasti iet mazumā.
Jāņem vērā arī tas, ka mazulim rodas arvien lielāka vēlme pēc patstāvības, neatkarības no citiem cilvēkiem un apstākļiem. Viņš gribētu būt noteicējs pār apkārtējo vidi, bet tas neizdodas. Atklājot, ka ne vienmēr ir iespējams saņemt to, ko tu vēlies, vai paveikt iecerēto saviem spēkiem, bērns jūtas sarūgtināts un ļaujas dusmām.
Visu rakstu lasiet 21. jūlija izdevumā
