«Kad bijām tikko beiguši augstskolu, mēs, Daugavpils teātra kurss, uzskatījām, ka neviens neprot spēlēt teātri. Domās noslaucījām ne vien provinces kolektīvus, bet arī visu Rīgu, apgalvojot, ka nekam neder ne Nacionālais, ne Dailes, ne kāds cits teātris. Deklarējām, ka visur vēdī naftalīna smaka un neviens no mākslas neko nesaprot. Tā lielās devās izpaudās jaunības maksimālisms un arī ideālisms. Bet šādas jaunības brāzmas ir viens no tiem virzītājspēkiem, kas rezultējas ar pārmaiņām,» uzskata Nacionālā teātra režisore Indra Roga, kuras iestudētās izrādes un nospēlētās lomas ir iekarojušas skatītāju mīlestību un teātra profesionāļu novērtējumu.
Bet viens no neaizmirstamākajiem varētu būt mirklis, kad Indra, teātra trupai atgriežoties no vasaras atvaļinājuma, no Veltas Līnes rokām saņēma balvu par labāk nospēlēto mīlētāju. Par Annas Kareņinas lomu.
– Teātris tikko uzsācis sezonu, tāpēc gan jau vēl labā atmiņā ir atvaļinājuma laiks. Vai izdevās atpūsties? Un kas jums ir nepieciešams, lai atpūtu uzskatītu par pilnvērtīgu?
– Ir jābūt laukiem, dabai, savai būdiņai, iespējai nopeldēties un mieram tādā daudzumā, lai varētu lasīt. Katru vasaru sanāk gatavoties nākamajai sezonai, tāpēc lasīju ar teātri saistītas grāmatas – Meijerholdu, Grotovski, par franču simbolismu. Tā ka būtībā atvaļinājums bija nosacīti. Taču atlika laiks arī peldēšanai Svētes upē, kas ir mūsu vasaras mājiņas tuvumā, un dažiem praktiskiem darbiem. Iztīrījām veco saimniecības ēku, kurā 40 gadus bija krājies viss kaut kas, šo to padarījām dārzā. Tas jau ir gandrīz tukšs, drīz nebūs neviena augļu koka, tāpēc vajadzētu iestādīt. Katru gadu savā vasaras mājiņā cenšamies izdarīt kaut ko paliekošu.
– Ar patīkamu mirkli jums sākās jaunā teātra sezona. Saņēmāt balvu – Veltas Līnes gredzenu – par labāko mīlētājas lomu, par Annu Kareņinu. Ko jums nozīmē šis kolēģu vērtējums?
– Tā mīlētājas gredzena pasniegšana vienmēr izvēršas par emocionālu mirkli, jo šo balvu pasniedz pati Velta Līne.
Es melotu, ja teiktu, ka kolēģu novērtējums man nav svarīgs, taču noteikti nemainītu domas par savu Annu, ja šo mīlētājas gredzenu nebūtu dabūjusi. Jo bieži gadās, ka tavu atveidoto lomu citi varbūt nenovērtē, bet darbs pie tās daudz ir devis tev. Katrs aktieris un arī režisors zina, kad viņš ir uztaisījis, kā Kroders teiktu, sūdu (smejas) jeb, kā es teiktu, kārtējo izrādi vai kaut ko, kas nav sanācis līdz galam, bet viņš ir sities, meklējis – savādāku valodu, izteiksmes veidu, ko pavisam jaunu dvēseles zonā. Tas ne vienmēr sanāk, bet šādas lomas ir pašas vērtīgākās, jo bagātina aktieri, ir investīcija viņa nākotnē.
– Vai Anna Kareņina pie jums atnāca viegli vai grūti? Vai vispār gribējāt to spēlēt?
– Anna nav ne mana ideja, ne mana kaprīze. Tā nav loma, kuru pati izvēlējos, kā varbūt daudziem šķiet. Vai nu Gruzdovs (izrādes Anna Kareņina režisors – M. L.), vai Ojārs Rubenis (Nacionālā teātra direktors – M. L.) izlēma, ka to darīs Roga, un es piekritu.
Strādājot pie šīs lomas, bija gan grūti, gan viegli. Lai kāptu uz skatuves pēc tik liela pārtraukuma, kāds bija man, ir vajadzīgs pamatots iemesls, tāpēc sev izvirzīju konkrētus aktieriskus uzdevumus. Tomēr pirms mēģinājumu sākuma ik pa laikam sev pārmetu: «Kāda velna pēc tev pēc tik liela pārtraukuma vajadzēja kāpt uz skatuves?!»
Gruzdovs par Annu Kareņinu teica – viņa ir ģeniāla sieviete. Skaisti, bet, kamēr tā aktierim ir vien teorētiska vai literāra frāze, tā nenozīmē neko. Kamēr literatūra nav pārvērsta teātra valodā caur konkrētiem dzīves notikumiem un motivācijām, un ļoti konkrētām domām katrā skatuves sekundē, tēls pa īstam nedzīvo. To var nospēlēt, bet nevar nodzīvot.
Arī Tolstojs ar Annu diezgan noņēmās. Cerēdams nopelnīt naudu, pēc pasūtījuma apņēmās uzrakstīt romānu un sākuma periodā pat sūdzējās, ka viņam esot apnikusi tā banālā Anna, bet vēlāk atzina, ka esot viņu adoptējis, viņa pat esot sākusi diktēt noteikumus un dzīvot savu dzīvi. Un nu mums ir viens no ģeniālākajiem romāniem, kas nav un netiks aizmirsts.
– Kā izpaužas Annas ģenialitāte?
– Par to varētu runāt stundām... Viņa zina uz priekšu, kas ar viņu notiks, to, ka notiekošais nevar beigties labi. Taču viņa atļaujas mīlēt, jo uzskata, ka dzīvei citādi nav jēgas. Mēs, būdami patērētājsabiedrība, par dzīves jēgu vairs nedomājam. Valdošais pragmatisms un racionālisms apēd būtiskas vērtības. Mēs
viens ar otru sen vairs nekontaktējamies pa īstam, bet sēžam skaipā, draugos, tviterī. Sazināmies caur internetu, kas, manuprāt, ir surogātkomunicēšana. Mēs neprotam klusēt un uzturēties klusumā. Ja piecas minūtes ir klusums, daudziem sākas histērija. Nemākam vairs būt paši ar sevi. Arī es esmu iekļuvusi šajās lamatās. Lai no tām izkļūtu, varbūt vajadzētu kardināli mainīti dzīvi, piemēram, doties prom no pilsētas un divus gadus nedarīt neko.
– Jums ir šāda vēlme?
– Dažkārt rodas. Ja man tagad būtu viens gads, varētu lasīt grāmatas, ieraudzīt dzīvi, mēģināt saprast to. Jo teātris ir baigais maita, tas atņem dzīvi pilnībā. Daudziem visa diena paiet teātrī, jo pēc mēģinājuma ir izrāde, darbs dzen darbu. Un rodas atrautība no tā, kas notiek laukā.
Taču savu profesiju, iespēju būt mākslā es negribu mainīt ne pret ko citu. Esot aktrisei un režisorei, nepārtraukti sev uzdodu urdošus jautājumus, izzinu sevi un atklāju jaunas šķautnes sevī. Varu kaut ko izdarīt ar savu garu, ar savu dvēseli. Šajā visā es redzu kaut kādu jēgu savai eksistencei.
– Vai radošās krīzes jums ir pazīstamas?
– Protams! Bez tām nebūtu neviena mākslinieka, jo krīze ir mācība un reizē dzinulis virzīties uz priekšu.
Manā aktrises biogrāfijā ir bijuši brīži, kad nesaprotu, kāpēc, tik daudz spēlējot, nejūtu gandarījumu par padarīto. Taču gandarījums nāk tikai tad, ja lomas nevis štancē tāpēc, ka esi ļoti noslogota, bet katrai vari veltīt pietiekami laika, lai pienācīgi sagatavotu. Šobrīd lielā noslogojuma dēļ daudzi aktieri ir uz izmisuma robežas. Mums jānopelna 60% no teātra budžeta, bet ar publiku, ja atklāti, nav nemaz tik vienkāršas attiecības. Tas skumdina, ka ir maza daļa skatītāju, kam vajag saturīgas izrādes, jo vairums meklē komēdiju un koncertu.
Bet varbūt es pārāk sabiezinu krāsas. Situācija nemaz nav tik katastrofāla, par ko liecina kaut vai tas, ka biļetes uz Annu Kareņinu bija izpārdotas visu iepriekšējo sezonu. Turklāt mēs šo izrādi spēlējām bieži – tik, cik dažu izrādi divās sezonās.
– Kādā intervijā teicāt, ka vēlaties, lai Ādama stāsts – jūsu jaunākais iestudējums Nacionālajā teātrī, kas nominēts vairākām 2010./2011. gadu sezonas Spēlmaņu nakts teātra balvām – trāpītu skatītāju sirdī un prātā. Izdevās?
– Simtprocentīgi ne, bet izrāde ir pārāk svaiga. Lai saprastu, vai trāpīts, jāpaiet vismaz gadam. Iestudējuma izdošanās ir tieši proporcionāla radoša gara klātbūtnei ansamblī, kad taisa izrādi. Kad pats process ir bijis kā piedzīvojums. Kad darbs ir ritējis nopietni. Kad nav bijis jākaro. Tādas izrādes, piemēram, bija Divas sirdis, Karalis Līrs.
Patiesībā izrādi rada ne tikai tie, kas ir uz skatuves, bet arī tie, kas sēž zālē. Un tas ir darbs. Ja skatītājs ierodas teātrī stresa pilns, īgns, noguris, neizgulējies, viņam būs grūti iejusties izrādes gaisotnē, domās, tāpēc viņš var daudz ko neuztvert. Ja sagatavojas tam, ko uz skatuves redzēs, ir cits rezultāts.
Ādama stāsta pamatā ir kāda Mazsalacas zemnieka 19. gadsimtā rakstīta dienasgrāmata par sievas meklējumiem.
Šis darbs man šķiet ļoti skaists galvenā varoņa personības viengabalainības, nesamaitātības, tiešuma un pat zināma naivuma dēļ. Ādams bija cilvēks ar milzīgu gribasspēku – ar vienu kaplīti viņš spēja līdumus nolīst. Un vēl viņš saprata, ka vienam nav jādzīvo, tāpēc meklēja sievu, nevis brūti, mīļāko vai intelektuālu draudzeni. Ādama pamatvērtību sistēma bija ļoti stipra.
– Vai tas, ka esat aktrise, pārzināt šo drēbi, traucē vai palīdz režisores darbā?
– Starp aktieriem un režisoru vai režisori vienmēr eksistē distance, lai kāda demokrātija tiktu sludināta. Bet es biju pārsteigta, ka, mēģinot Annu Kareņinu un nonākot aktieru pusē, uzreiz sāku uzvesties un justies kā aktrise. Un cik daudz es uzzināju par teātri – kā aktieri dzīvo, kādi strāvojumi valda, kādas domas nodarbina! Ja esi režisors, no daudz kā tiec izolēts distances dēļ.
– Kad jums radās pārliecība par savām režisores spējām?
– Tādas īstas pārliecības man nav joprojām. Varbūt tas izklausās pēc koķetēšanas, bet man nav nopietnu stratēģiju kā vairumam režisoru, es peldu no viena gabala uz otru. Kamēr taisu vienu izrādi, nekad nezinu, ko gribu darīt tālāk. Man nav sava mākslas virziena vai manifesta. Hermanim taču ir kaut kas tāds.
– Un kāpēc nav manifesta?
– Laikam tāpēc, ka esmu sieviete. (Smejas.) Bet, ja nopietni – man nekad nav bijis tādu ambīciju, ka es ar savu režiju spēšu pārvērst pasauli.
– Teātris vien dzīvi nevar piepildīt, lai cik skaistas lomas vai režijas būtu, reiz atzināt. Kam vēl jūsu dzīvē ir jābūt?
– Mīlestībai, bērniem, ģimenei. Bet dažkārt darbu intensitāte teātrī ir tik liela, ka rodas sajūta – esi nodzīvojusi piecus gadus, nevis vienu. Kad top izrāde, tā visu laiku ir galvā – arī tad, kad esi mājās, kad guli. Savukārt radošā procesa beigās ir atkritiens, kas līdzinās depresijai. Es jau esmu iemanījusies izvairīties no šā mirkļa, strauji pārmetoties uz cita rakstura nodarbošanos.
– Ģimenē esat divi teātra režisori (Indras vīrs ir Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs – M. L.). Kā ir sadzīvot divām radošām personībām?
– Diezgan traki, bet ne neiespējami. Ja abi nav muļķi un saprot, kāpēc kas notiek, var sadzīvot. Taču dūdošana mūsu ģimenē nenotiek. Mēs apzināti neizejam uz konfliktiem, nestrīdamies. Ja kaut kas tomēr gadās, to pēc piecām minūtēm cenšamies izslēgt kā nebijušu faktu.
– Kāda loma jūsu dzīvē ir bērniem?
– Viņus audzināt nav viegli, bet viņi sniedz daudz laimes.
Mēs ļoti gaidījām piedzimstam Martu. Tāpēc laikam viņu tik ļoti lutinām, pretim saņemot beznosacījuma mīlestību. Un man ir prieks par dēlu. Viņā ir veselīgs kodols.
Piemēram, dēls ar draugiem brauc nevis glamūrīgās ekskursijās, lai apskatītu Vakareiropu, bet paņem busiņu un dodas uz vietām, kas nav ierakstītas tūrisma ceļvežos, jo grib redzēt īsto dzīvi. Arī tajās velosipēdu lietās, ka daudzi no sabiedriskā transporta vai automašīnas pārsēžas uz divriteni, ir kaut kas pozitīvs.
– Ģimene ir cilvēka sākums. Kādu ceļamaizi jums ir iedevuši vecāki?
– Vecāki man joprojām ir visa pamatu pamats. Par laimi vai diemžēl, jo pastāv teorija – kamēr bērni nav atrāvušies no vecākiem, tikmēr viņiem savas dzīves nebūs. (Smejas.) Ka meitai apprecoties vajag izslēgt tēvu kā lielāko autoritāti un pieņemt vīru kā lielāko autoritāti. Man šobrīd katra kāja ir savā laivā. Jo man ir spēcīgi vecāki. Ļoti spēcīgi. Un tā ir laime. Es jebkurā dzīves situācijā izjūtu ļoti lielu ģimenes atbalstu.
– Kopā ar Mihailu Gruzdovu skolojāt un audzinājāt Dailes teātra 8. un 9. studiju. Vai viņu attieksmē ir kas principiāli atšķirīgs, ja atceraties sevi un savu paaudzi studiju gados?
– Katrai paaudzei piemīt savs kods. Jau tie jaunieši, kas beidza skolu pēc padomijas sabrukuma, atšķīrās no mums. Viņi bija daudz atvērtāki, brīvāki, par sevi pārliecinātāki nekā mēs. Piemēram, viņi bez jebkādiem kompleksiem vēra vaļā ārzemes. Bet šā brīža jaunieši, kā teica Anna Heinrihsone, līdzinās Avataram. Viņi ir ļoti mērķtiecīgi, paņems visu, ko vien var, ko pasaule piedāvā.
– Kādi plāni ir šai teātra sezonai?
– Drīz braukšu uz Igauniju, lai Tartu teātrī Vanemuine iestudētu Mēriju Popinsu. Ar šo teātri man ir izveidojusies laba sadarbība, šis būs jau trešais iestudējums.
Man nepatīk braukt prom no mājām, jo tas prasa pārkāpšanu pāri daudzām lietām, bet es iešu un darīšu. Kad pārbraukšu no Igaunijas, ķeršos pie Nacionālajā teātrī ieplānotās Ivaskēviča komēdijas Ideālais zaglis. Manuprāt, tā ir ģeniāla luga ar gudru tekstu par dzīves jēgas meklējumiem. Kā mēs to uztaisīsim, pagaidām nezinu.
Jaunu lomu gan nav, būs jāspēlē tikai Anna. Es jau Nacionālajā teātrī esmu ārštata aktrise.
