Rāmavas Depkina muiža, kas kautri paslēpusies plaša parka viducī, ir viena no senākajām koka ēkām Latvijā. Klasicisma stilā ieturētā muižas kungu māja, kas sastāv no diviem stāviem un plašiem, augstiem bēniņiem, glabā sevī senu jo senu Rāmavas ciema vēsturi un iedzīvotāju likteņstāstus.
Rāmavas Depkina muiža vēstures avotos minēta kā viena no senākajām Rīgas piepilsētas muižām. Tās nosaukums cēlies no kādreizējo īpašnieku uzvārda – 1745. gadā zemes īpašumu ieguva virsmācītājs Depkins, bet pēc viņa to mantoja Rīgas birģermeistars ar tādu pašu uzvārdu. «Šo nosaukumu esam saglabājuši,» saka tagadējā muižas pārvaldniece Ilze Berga. Viņa norāda, ka šīs vietas izcelsme tieši saistīta ar spilgtām vēsturiskām personībām, kuras šeit dzīvojušas un veikušas savu radošo darbību. «Viens no latviešiem zināmākajiem ir Garlība Merķeļa vārds, bet vēlāk šeit saimniekoja agronoms Pauls Lejiņš, kurš veica ārkārtīgi niansētu saimniecisko darbību, pie muižas viņam uzstādīts arī piemiņas akmens.»
Pārvaldniece Ilze Berga stāsta, ka pašlaik muiža pieder Ķekavas novada pašvaldībai, bet pārvaldībā uzticēta Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskajai baznīcai. «Arī pati baznīca ir viena no senākajām koka celtnēm Baltijā, un baznīcas ļaudīm ir pieredze darbā ar kultūrvēsturisko pieminekļu uzturēšanu un saglabāšanu. Tāds ir arī mūsu galvenais uzdevums – saglabāt Latvijas kultūras mantojumu, kas mums uzticēts,» viņa saka. «Mans ceļš līdz šejienei raksturojams kā pārsteidzošs. Pirms tam strādāju mārketinga jomā, man piederēja mediju aģentūra. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka dvēseliski mediju nozare nav man vistuvākā. Jāteic, ka šeit nokļuvu, pateicoties jau minētajai Jēzus draudzei, kurā esmu viena no draudzes loceklēm. Ņemot vērā, ka man ir pieredze uzņēmējdarbībā, izturēju konkursu un esmu šeit,» stāsta saimniece, piebilstot, ka dziļi sirdī ir radoša un saimnieciska, tādēļ muižas plašumos jūtas pārliecinoši.
Tagadējā pārvaldniece zina stāstīt, ka vēl 1998. gadā muiža bija pilnībā izdemolēta, ka loģiskāk šķitis to nojaukt. «Tad šeit iesaistījās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, kas uzstāja, ka ēka ir jāsaglabā un jārestaurē.
Vēlāk tika piesaistīti sadarbības partneri no Zviedrijas, bet no 2000. līdz 2003. gadam tika veikta muižas atjaunošana.» Nepilnus trīs ar pusi gadus, kopš Rāmavas Depkina muižā saimnieko I. Berga, telpās atdzimusi romantiska gaisotne un kūsā rosība. «Iepriekš ēka vairāk kalpoja baznīcas vajadzībām un atbalstam, bet pēdējo gadu laikā mēs esam ieinteresēti arī privātu svinību organizēšanā, lai daudz lielākai auditorijai būtu iespēja iepazīt šo vietu,» saka pārvaldniece. Muižā ikdienā notiek semināri, kāzu un jubileju svinības un citas viesības, kas vecišķo auru pārvērš līdz nepazīšanai, katru reizi liekot iedzīvoties arvien jaunā tēlā.
GASTRONOMISKS BAUDĪJUMS. Sākot no 14. februāra, Depkina muižā plānoti īpaši banketu vakari, par kuriem varēs uzzināt, sekojot aktualitātēm sociālajos tīklos. Tās būs īpašas svētku reizes, kas ļaus aizmirsties no ikdienas rūpēm un ļauties profesionāla šefpavāra Kaspara Krūzes radītajam garšu baudījumam svinību zālē.
PARKS. Muižas ēku ieskauj ainavu parks ar dažādām reto koku sugām un nelielu upīti. Līkumotā taciņa, kas caur pamatīgiem ķieģeļu vārtiem ved uz ēkas parādes durvīm, reibina ar provinces šarmu.
KAMĪNS. «Liels ir mūsu prieks par semināru zālē saglabāto kamīnu. Tas ir atjaunots un funkcionē, sildot viesus,» stāsta pārvaldniece.
MUIŽAS PĀRVALDNIECE Ilze Berga Rāmavas Depkina muižā ar apmēram 700 kvadrātmetru kopējo platību saimnieko jau trīs gadus. Viņa par savu uzdevumu uzskata iedzīvināt telpās mājīgu gaisotni.
SARGĀJOŠĀS DURVIS. Ilze Berga stāsta, ka, «neskatoties uz to, ka muiža bija gandrīz pilnībā iznīcināta, saglabājušās oriģinālās durvis ar slēdzeni, kas pamatīgi sargā graciozās iekštelpas»
KĀPNES, kas ved uz otro stāvu, atzītas par kultūrvēsturiski nozīmīgu mākslas pieminekli. Šis skats esot daudzu fotogrāfu iedvesmotājs, norāda pārvaldniece.
ATPŪTAI. Nonākot otrajā stāvā, sagaida omulīgi iekārtots atpūtas stūris ar dienas gaismu. Tamborēti dīvānu pārklāji pastiprina mājīgumu.
SENLAICĪGI. Mēbeles muižas telpās apzināti vāktas tieši veclaicīgas – ar stāstu, smaržu un faktūru. Pirmā stāva zālē vietu atradis sens
flīģelis, kas piešķir zālei vintage auru. Interjeru atdzīvina mākslinieces Ligitas Caunes gleznas.
KULTŪRAS SLĀNIS. Kāpņu laukumā pa ceļam uz otro stāvu restaurācijas laikā atstāts kultūras slānis – autentisko krāsu un tapešu sajaukums, kas daudzu gadu laikā klājis koka muižas sienas.
JAUNLAULĀTO NUMURIŅŠ. Lai piešķirtu telpai maigu un romantisku gaisotni, lietā likta saimnieces sievišķība un radošais gars – mājīgumu numuriņam piešķir mīkstais paklājs, galdauti un neuzkrītošais apgaismojums.
PATAFONS. Senlaicīgais patafons, kas grezni rotājas svinību zālē, muižai ir uzdāvināts – tas ir viens no senākajiem muižā atrodamajiem priekšmetiem.
MINIMĀLISMS. Ja pirmajā stāvā ir vēsturiskas noskaņas, tad otrajā iedzīvojušās modernas detaļas un minimālisma stils.
RAKSTĀMGALDS. Īpašs ir vietējo cilvēku dāvinātais fotoalbums, kas glabā Rāmavas iedzīvotāju likteņstāstus, un nelielā seno Bībeļu kolekcija. Galds ar rakstāmmašīnu atgādina par laiku, kad šeit radošo darbību veica Garlībs Merķelis.
MANSARDS. «Bēniņu stāva labiekārtošana vēl ir tapšanas stadijā – šeit vidi veidojam, domājot par jauniešiem. Mansardā valda brīva atmosfēra, kur var nošķirties no citām aktivitātēm, izbaudot kopā būšanu, piemēram, nometņu laikā,» telpas funkciju raksturo I. Berga.
PĒC LIECĪBĀM. Lai iedzīvinātu muižas telpās sākotnēji plānoto noskaņu, restaurēšanas darbos piedalījās profesionālu arhitektu un dizaineru komanda – pārsvarā zviedru speciālisti. «Muiža restaurēta, ņemot vērā vēstures liecības, un zināms, ka tapetes ar īpaši piemeklētajiem rakstiem nākušas no Zviedrijas,» par atjaunošanas darbiem stāsta Ilze Berga.
VILINOŠA GAISOTNE. Otrā stāva semināra zāle ir neliela un neizceļas ar krāšņiem interjera šedevriem, bet dabiskā gaisma un pavasara zaļās krāsas krēsli telpu atdzīvina.
