2.lapa
Kāpēc cietušais no šādām attiecībām vienkārši neaiziet?
Var būt grūti saprast, kāpēc kāds varētu turpināt attiecības, piedzīvojot tik smagu attieksmi pret sevi. Joprojām nereti valda stereotips, ka vardarbība ir kaut kas tāds, ko otrs ir izprovocējis vai pelnījis, tāpat arī uzskats, ka "tikai stulbi vai vāji cilvēki ko tādu pret sevi pieļauj". Tiem, kas nekad nav bijuši vardarbīgās attiecībās var būt patiesi grūti iedomāties, ko no vardarbības upura prasa šādu attiecību pārtraukšana. Pirmkārt, cietušais var baidīties no sekām, ja vardarbīgais partneris gadiem ir draudējis. Lai cik paradoksāli tas nešķistu, upuri nereti stāsta, ka joprojām vardarbīgo partneri mīl un pieķeras tām situācijām, kad viss ir bijis skaisti un labi. Tā ir iekārtota cilvēka psihe - grūtību priekšā, lai izturētu nepanesamos apstākļus, cilvēks neapzināti sevi māna un cenšas sev iestāstīt, ka varbūt nemaz nav tik briesmīgi. Reizēm partneru vērtību sistēma balstīta uz principu "laulība ir svēta", kā arī palikt kopā vajadzētu bērnu dēļ, nerunājot jau par to, ka kopīgi bērni ir manipulācijas ierocis, draudot vardarbības upurim tos atņemt. Tāpat arī var dominēt pārliecība, ka varmāka spēj mainīties, jo "savā būtībā ir labs cilvēks", to pēc kārtējā vardarbības akta mēdz solīt arī partneris. Bieži sastopami cilvēki, kuri uzskata, ka vardarbība ir viņu vaina, jo vairāk tāpēc, ka parasti varmākas apzināti otru pusi pazemo, graujot viņa pašvērtējumu, kā rezultātā cietušais var justies stulbs, bezcerīgs un atbildīgs par ļaunprātību, kādai viņš ir pakļauts. Šādās situācijās ir grūti pieņemt lēmumus, sevišķi tik nozīmīgus kā vardarbīgo attiecību pārtraukšana. Nereti cietušie min, ka viņiem nav, kur iet, jo dzīvo nelielā lauku teritorijā, kur saskarsme ar varmāku ir neizbēgama, kur ir kopīgi draugi vai pat darbs. Un visbeidzot, jāņem vērā tāds iemesls kā finansiālas raizes, sevišķi, ja vardarbīgais partneris ir bijis vienīgais pelnītājs.
Lai kāds arī nebūtu iemesls palikšanai vardarbīgajās attiecībās, cietušais nedrīkstētu justies, ka viņš tiek kritizēts, vainots, un ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ja jau destruktīvās attiecības nav atstājis. Tas tikai pastiprinās viņa zemo pārliecību par sevi un vainas izjūtu. Kāda sieviete dalījās ar savu negatīvo pieredzi:
"Kad par vardarbību ģimenē atklāju savai mammai, viņa teica: "Bet tu pati esi vainīga! Ko tad precējies ar viņu! Un ko neej prom?" Tas lika man justies sliktāk. Viņa nezināja, cik lielu spiedienu viņš uz mani ir izdarījis, lai es paliktu. Vienreiz saņēmos un aizgāju, taču vīrs teica, ka mani mīl un, ja es neatgriezīšos, izdarīs pašnāvību, jo nespēj dzīvot bez manis un bērniem. Es jutos vainīga. Es domāju, ka bērniem tēvs ir svarīgs. Kad devos atpakaļ pie viņa, mana mamma pārtrauca ar mani runāt."
