\\Māja
Jaunā gada ap­ņem­ša­nās: Sa­kār­tot dzī­vi. Ar ko sākt?
 
©depositphotos.com

Jaun­ajā ga­dā gri­bas sākt jaun­u dzī­vi. Daudz la­bu ap­ņem­ša­nos dzimst prā­tā, tās tiek arī iz­teik­tas ska­ļi ģi­me­nes vai drau­gu lo­kā, rak­stī­tas uz la­pi­ņām, pie­lī­mē­tas pie mo­ni­to­ra vai le­dus­skap­ja. Cik no­piet­ni tas viss ņe­mams?

Sa­vas ie­ce­res pie­pil­dīt iz­do­das tiem, ku­ri iz­vē­las pār­do­mā­tus, re­āli sa­snie­dza­mus un vi­ņiem paš­iem bū­tis­kus mēr­ķus - tam pie­krīt dau­dzi do­mā­tā­ji, psiho­lo­gi un vien­kār­ši dzī­ves­gud­ri cil­vē­ki, ku­ri spriež pēc sa­vas pie­re­dzes. Tal­kā nāk arī sap­ņi, ce­rī­ba un veik­sme.

To­mēr diez vai tā vien­kār­ši var pie­pil­dīt ga­ru ga­ro sa­rak­stu ar no­do­miem, kas pa­redz ra­di­kā­li mai­nīt dzī­vi gan­drīz vi­sās tās jo­mās: tau­pī­šu nau­du, at­me­tī­šu smē­ķē­ša­nu, ma­zāk dzer­šu, no­tie­vē­šu, kat­ru die­nu ie­šu uz fit­ne­sa klu­bu, at­jau­no­šu sa­vu mā­jok­li, beig­šu kliegt uz bēr­niem... Tas viss bū­tu la­bi, un gan jau šim plā­nam va­rē­tu pie­rak­stīt vēl dau­dzus pun­ktus. Un tos ne­iz­pil­dīt. Lai ne­sa­gā­dā­tu sev vil­ša­nos, vis­pirms jā­sa­prot, kurš mēr­ķis ir pats sva­rī­gā­kais, un jā­kon­cen­trē­jas tam.

Da­ļai cil­vē­ku pa­līdz, ja vi­ņi for­mu­lē sa­vu ap­ņem­ša­nos ļo­ti pre­cī­zi un ka­te­go­ris­ki, pie­mē­ram, šā ga­da lai­kā man ir uz­de­vums ie­krāt 500 la­tu vai tikt va­ļā no 20 ki­lo­gra­miem. To­mēr ie­tei­cams at­rast kom­pro­mi­su starp vē­la­mo un re­āli ie­spē­ja­mo. Var­būt šos mēr­ķa skait­ļus der iz­da­līt ar di­vi - arī tas jau būs pa­nā­kums, kas tur­klāt ie­dro­ši­nās aiz­sāk­to tur­pi­nāt, ne­vis liks at­mest vis­am ar ro­ku.

Ir arī pie­tie­ka­mi daudz dar­bu, kas nav sa­rež­ģī­ti, ta­ču var dot lie­lu la­bu­mu, jo pa­līdz sa­kār­tot ik­die­nas dzī­vi, ja vien tiek re­gu­lā­ri un mērķ­tie­cī­gi veik­ti. Ame­ri­kā­ņu psiho­lo­gi ie­sa­ka pa­do­māt par da­žām šā­dām ie­spē­jām.

Tikt ga­lā ar jūk­li

Ja ju­cek­lis val­da pa­sau­les eko­no­mi­kā un po­li­ti­kā, tas ne­no­zī­mē, ka ha­osam un ne­kār­tī­bai jā­val­da arī ta­vā mā­jok­lī. Ir vērts sa­ņem­ties, pār­ska­tīt skap­ju sa­tu­ru un at­brī­vo­ties no ne­va­ja­dzī­gām lie­tām - ap­ģēr­biem un ap­aviem, ku­rus jūs ne­val­kā­jat, ve­ciem žur­nā­liem, rek­lā­mas buk­le­tiem, rē­ķi­niem un ci­tiem pa­pī­riem, muļ­ķī­giem su­ve­nī­riem, ie­plēs­tiem trau­kiem, ku­ri no­lik­ti skap­ja stū­rī ar do­mu, ka var­būt kād­reiz vēl va­rē­tu no­de­rēt utt. Šīs lie­tas var iz­mest vai kā­dam at­dot, rei­zēm kaut ko ie­spē­jams arī no­dot pār­strā­dei. Pēc re­vī­zi­jas ne­re­ti il­go­jas arī mā­jas ap­tie­ci­ņa un vie­na ot­ra ro­kas­so­ma, ku­rā tiek stai­pīts līdz­i ve­sels lē­rums ne­va­ja­dzī­gu sī­ku­mu. Tā­pat der iz­dzēst da­to­rā sa­krā­tos no­ve­co­ju­šos fai­lus un iz­tī­rīt elek­tro­nis­ko past­kas­tī­ti. Ja vē­las, lai kār­tī­ba sa­gla­bā­tos arī turp­māk, ie­tei­cams šā­das tī­rī­ša­nas ak­ci­jas plā­not re­gu­lā­ri, lai ne­va­ja­dzī­gās lie­tas ne­pa­gūst sa­krā­ties. Tas ro­si­nās arī la­bāk ap­do­māt, pirms kaut ko ie­gā­dā­ja­mies - vai tas tie­šām ne­pie­cie­šams, kur to lik­sim.

Ga­ta­vot ēst mā­jās

Ja cil­vēks pie­ra­dis ēst ār­pus mā­jas vai pār­tikt no pus­fab­ri­kā­tiem, bet vē­lē­tos vei­dot ve­se­lī­gā­kus uz­tu­ra ie­ra­du­mus, tad pir­mais so­lis va­rē­tu būt ne­vis dra­ko­nis­ka brī­num­da­rī­tā­ja di­ēta, bet cen­ša­nās pēc ie­spē­jas ga­ta­vot ēdie­nu pa­šam sa­vā vir­tu­vē no svai­giem pro­duk­tiem - tas ļaus at­gūt kon­tro­li pār sa­vu uz­tu­ru. Ve­se­lī­gu ēdie­nu re­cep­tes var at­rast gan pa­vār­grā­ma­tās, gan in­ter­ne­tā. Ļo­ti la­bi, ja mal­tī­ti var ga­ta­vot ne­stei­dzī­gi, ar prie­ku, klau­so­ties mū­zi­ku.

Kļūt ne­daudz kus­tī­gā­kam

Ko līdz ap­ņem­ties kat­ru die­nu iet uz spor­ta klu­bu vai ba­sei­nu, ja zi­ni, ka tas ne­iz­do­sies un tu at­ra­dī­si mil­zum daudz at­tais­no­jo­šu ie­mes­lu, lai ne­ie­tu? Tad jau la­bāk vis­maz iz­pil­dīt rī­ta ros­mi mā­jās. Kur vien ie­spē­jams, ir vērts do­ties ātr­ā so­lī kā­jām, kāpt pa tre­pēm, ne­vis gai­dīt lif­tu. Strā­dā­jot pie da­to­ra, ska­to­ties tele­vi­zo­ru, vei­cot rok­dar­bus vai sē­do­šus dar­bus vir­tu­vē, jā­at­ce­ras ik pa lai­kam pie­cel­ties, pa­stai­gāt, iz­stai­pī­ties, vai­rā­kas rei­zes pa­cel­ties pirkst­ga­los. Tas viss kaut ne­daudz vei­ci­na asins­ri­ti un ļauj jus­ties mun­drā­kam.

Pie­vēr­sties lab­da­rī­bai

Ame­ri­kā­ņu psiho­lo­gu pē­tī­ju­mi lie­ci­na, ka cil­vē­ki jū­tas daudz la­bāk, ja vi­ņiem ir ie­spē­ja da­rīt la­bu ci­tiem. Mēs par zie­do­ša­nu un lab­da­rī­bu gal­ve­no­kārt at­ce­ra­mies, kad tu­vo­jas Zie­mas­svēt­ki, bet zie­do­ju­mu tāl­ru­ņi, zie­do­ju­mu kas­tī­tes un da­žā­das lab­da­rī­bas ak­ci­jas ir arī pā­rē­jā ga­da lai­kā. Pa­lī­dzē­ša­na ci­tiem cil­vē­kiem, dzīv­nie­kiem vai da­lī­ba vi­des sa­kop­ša­nas tal­kā spēj dot lie­lu gan­da­rī­ju­mu.

Nak­tī gu­lēt vis­maz sep­ti­ņas stun­das

Par vi­dē­jo pie­au­gu­šam cil­vē­kam ne­pie­cie­ša­mo nakts­mie­ra il­gu­mu tiek uz­ska­tī­tas as­to­ņas stun­das, bet bie­ži vien mie­gam tiek at­vē­lēts daudz īsāks laiks. Re­zul­tāts ir ne ti­kai žā­vā­ša­nās pa die­nu, bet arī lie­lāks da­žā­du ne­ga­dī­ju­mu risks, slik­tā­kas kon­cen­trē­ša­nās spē­jas, ar lai­ku - hro­nis­ku sli­mī­bu at­tīs­tī­ba un šķie­ta­mi ne­iz­skaid­ro­jams sva­ra pie­au­gums. Tas, kurš nor­mā­li iz­gu­ļas, pa­līdz arī imūn­sis­tē­mai pa­sar­gāt se­vi no sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bām un stre­sa kai­tī­gās ie­tek­mes. Ja ne as­to­ņas, tad vis­maz sep­ti­ņas stun­das to­mēr bū­tu jā­guļ.

Plā­not ve­se­lī­bas pār­bau­des

Pie dzī­ves sa­kār­to­ša­nas pie­der arī ār­stu ap­ska­tes. Liet­pra­tē­ji ie­sa­ka ga­da sā­ku­mā no­skaid­rot, pie kā­diem ār­stiem va­ja­dzē­tu do­ties, kā­di iz­mek­lē­ju­mi ir ne­pie­cie­ša­mi, ku­ri no tiem pie­nā­kas par valsts lī­dzek­ļiem un par ku­riem jā­mak­sā pa­šam, kur tos var veikt un kā­dā se­cī­bā vis­la­bāk to da­rīt. Tad va­rēs efek­tī­vāk ie­plā­not lai­ku un lī­dzek­ļus šim pa­sā­ku­mam, ja va­ja­dzīgs - arī pa­ma­zām mo­rā­li no­ska­ņo­ties. Ār­sti teic, ka pro­fi­lak­tis­kās ve­se­lī­bas pār­bau­des nav for­māls pa­sā­kums, tās ļauj vai nu pār­lie­ci­nā­ties, ka viss kār­tī­bā, vai arī at­klāt ve­se­lī­bas pro­blē­mas, kas tik­ko sā­ku­šās un līdz ar to ir vieg­lāk no­vēr­ša­mas.

Cen­sties sa­kār­tot sa­vas fi­nan­ses

Paš­laik dau­dzu ģi­me­ņu bu­džets ir tik pie­ti­cīgs, ka šķiet - ne­ko ie­tau­pīt nav ie­spē­jams. Spe­ci­ālis­ti sa­ka - tik un tā ir vērts rū­pī­gi pie­rak­stīt vi­sus sa­vus iz­de­vu­mus, jo tais­nī­ba vien ir se­na­jam tei­cie­nam: nau­da mīl, ka to skai­ta. Pat ja ne par kā­du eko­no­mi­ju paš­reiz ne­var ru­nāt, ir ļo­ti vēr­tī­gi ie­mā­cī­ties se­kot sa­vas nau­das iz­lie­to­ju­mam, zi­nāt, kur tā aiz­plūst, lai­kus sa­mak­sāt rē­ķi­nus, vār­du sa­kot - kon­tro­lēt to, ko tu va­ri kon­tro­lēt. La­bi pār­zi­not sa­vu ma­te­ri­ālo stā­vok­li, ie­spē­jams arī at­bil­dī­gi un ar mi­ni­mā­lu ris­ku plā­not kre­dī­tus vai ne­lie­lus ie­gul­dī­ju­mus. Tad cil­vēks spēj la­bāk tikt ga­lā arī si­tu­āci­jās, kad fi­nan­šu jo­mā pēk­šņi sā­kas ne­kon­tro­lē­ja­mi pro­ce­si.

Afo­ris­mi

Uz­va­rēt slik­tu pa­ra­du­mu šo­dien ir vieg­lāk, ne­kā tas būs rīt­dien.

Kon­fū­cijs (551-479 p.m.ē.), ķī­nie­šu do­mā­tājs

Tā ap­ņem­ša­nās, kas ir kais­les ie­dves­ta, nav ilg­sto­ša, bet lē­mums, kas ta­pis ap­do­mī­bā, ne­mū­žam nav jā­no­žē­lo.

Ro­ter­da­mas Erasms (1468-1536), nī­der­lan­die­šu do­mā­tājs

Do­mā pirms dar­ba sāk­ša­nas, kā tas jā­da­ra, lai vē­lāk, pēc dar­ba beig­ša­nas, ne­bū­tu jā­do­mā, kā tas ne­bi­ja jā­da­ra.

Rei­nis Kau­dzī­te (1839-1920), lat­vie­šu rakst­nieks

Kas vē­las kļūt ve­sels - jau da­ļē­ji ir iz­ve­se­ļo­jies.

Džo­van­ni Bo­ka­čo (1313-1375), itā­ļu rakst­nieks

Pa­ra­dums ir pa­ra­dums, to tā vien­kār­ši pa lo­gu ne­iz­me­tī­si, to var ti­kai pie­klā­jī­gi, pa­kā­pie­nu pa pa­kā­pie­nam, no­va­dīt le­jā pa tre­pēm.

Marks Tvens (1835-1910), ame­ri­kā­ņu rakst­nieks

Ak, cik gan daudz ir di­žu do­mu, kas dar­bo­jas lī­dzī­gi ka­lē­ja plē­šām: tās mūs uz­pūš un da­ra vēl tuk­šā­kus.

Frīd­rihs Nī­če (1844-1900), vā­cu fi­lo­zofs

Pir­mais la­bo­ša­nās no­sa­cī­jums - sa­vas vai­nas at­zī­ša­na.

Lū­cijs An­nejs Se­ne­ka (4. p.m.ē. - 65.), ro­mie­šu fi­lo­zofs

Sap­ņi ra­da in­te­re­si par pa­sau­li un pie­šķir tai jē­gu. Ga­dī­ju­mā, ja tie ir pa­ma­to­ti un sa­prā­tī­gi, sap­ņi kļūst vēl skais­tā­ki un ra­da re­ālo pa­sau­li pēc sa­va vei­do­la un lī­dzī­bas.

Ana­tols Franss (1844-1924), fran­ču rakst­nieks

Veik­sme no sirds pa­līdz tiem, kam pie­mīt ve­se­lais sa­prāts.

Eiri­pīds (480-406 p.m.ē), sen­grie­ķu dra­ma­turgs

Lai­me ne­pa­cie­tī­giem cil­vē­kiem pār­dod tās lie­tas, ku­ras pa­cie­tī­ga­jiem tā at­dod par vel­ti.

Fren­siss Bē­kons (1561-1626), an­gļu fi­lo­zofs, valsts­vīrs