Māja: Kas vērtīgs selerijā? + receptes 1 komentāri
 
Māja

Kas vērtīgs selerijā? + receptes

 
Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Se­le­ri­ju dē­vē par augu, kas at­dod cil­vē­kiem se­vi vi­su, pro­ti, sak­nes, la­pas un kā­tus. At­dod arī C vi­ta­mī­nu, šķiedr­vie­las, kā­li­ju, mag­ni­ju un ēte­ris­kās eļ­ļas, kā arī pie­šķir ēdie­nam sa­vu diez­gan spē­cī­go gar­šu, ku­ra var ie­pa­tik­ties uz­reiz vai pa­ma­zām. Šo­brīd se­le­ri­jas ir īpa­ši, ru­de­nī­gi svai­gas un aro­mā­tis­kas.

Mūs­die­nu se­le­ri­jas cē­lu­šās no sav­va­ļas auga, kas reiz bi­jis sa­sto­pams Eiro­pas dien­vi­dos, Āf­ri­kas zie­me­ļos un arī Hi­ma­la­jos. Tam bi­ja vai­rāk la­pu, ma­zā­ki un sīk­stā­ki kā­ti un ne vi­sai pa­tī­ka­ma gar­ša. Sā­ku­mā se­le­ri­jas iz­man­to­ja vie­nī­gi ārst­nie­cī­bā, vē­lāk tās kļu­va arī par de­ko­ra­tī­vu augu un ti­kai pēc tam at­tīs­tī­jās par uz­tu­rā lie­to­ja­mu garš­au­gu un dār­ze­ni, tur­klāt līdz pat 18. gad­sim­tam cil­vē­ki ne­ēda se­le­ri­ju sak­nes. Pēc tam dārz­nie­ki pa­ma­zām sā­ka vei­dot sak­ņu, kā­tu un la­pu se­le­ri­ju šķir­nes. Ēdie­nu re­cep­tēs pa­ras­ti no­rā­dīts, kurš se­le­ri­ju veids ir va­ja­dzīgs. Bet gan sak­ņu, gan kā­tu, gan la­pu se­le­ri­jām pār­ti­kā ir iz­man­to­ja­mas vis­as auga da­ļas. Se­nie grie­ķi no­vēr­tē­ja arī to, ka se­le­ri­ju la­pi­ņas ir skais­tas, tās at­vei­do­tas ko­rin­tie­šu ko­lo­nu ro­tā­ju­mos. Tra­dī­ci­ju pār­ņē­ma arī ro­mie­ši. Svēt­kos tel­pas grez­no­ja ar se­le­ri­ju la­pu vīt­nēm un vai­na­giem. To­ties se­le­ri­ju sak­nes iz­skats ir pa­vi­sam ne­cils. Kā­dā ap­tau­jā Ame­ri­kā tai pie­šķirts «ne­glī­tā­kā ēda­mā sak­ņu dār­ze­ņa» ti­tuls. Pē­dē­jā lai­kā ar­vien ie­cie­nī­tā­ki kļūst arī se­le­ri­ju kā­ti, kas ar sa­vu su­lī­go traus­lu­mu un spē­cī­go gar­šu la­bi pa­pil­di­na da­žā­dus sa­lā­tus. Jo gai­šā­kā krā­sā ir kā­ti, jo mai­gā­ka to gar­ša, da­žus var vien­kār­ši grauzt kā bur­kā­nus.

Se­nos lai­kos ar se­le­ri­jām ār­stē­ja ap­sal­dē­ju­mus un kuņ­ģa kai­tes. Ājur­vē­das me­di­cī­nā se­le­ri­jas ti­ka lie­to­tas sa­auk­stē­ša­nās, tūs­ku, gre­mo­ša­nas pro­blē­mu, lo­cī­ta­vu ie­kai­su­mu, kā arī ak­nu un lie­sas sli­mī­bu ār­stē­ša­nā. Tra­di­ci­onā­la­jā ķī­nie­šu me­di­cī­nā se­le­ri­jas pa­zīs­ta­mas kā lī­dzek­lis pret pa­aug­sti­nā­tu asins­spie­die­nu. Iz­pē­tīts, ka tās sa­tur fta­lī­dus - vie­las, kas at­slā­bi­na asins­va­du sie­ni­ņas un ļauj tiem pa­pla­ši­nā­ties. Se­le­ri­jai pie­mīt arī stre­su ma­zi­no­šas, di­urē­tis­kas un, ie­spē­jams, ho­les­te­rī­na lī­me­ni pa­ze­mi­no­šas īpa­šī­bas. Tā sa­tur ku­ma­rī­nus, kas ne­ļauj brī­va­jiem ra­di­kā­ļiem bo­jāt šū­nas un sa­ma­zi­na mu­tā­ci­ju ie­spē­ju, ku­ras nor­mā­lu šū­nu pār­vērš vē­ža šū­nā. Tā kā se­le­ri­jas tur­klāt ir labs C vi­ta­mī­na avots, to re­gu­lā­ra ēša­na pa­līdz stip­ri­nāt or­ga­nis­ma pre­to­ša­nās spē­jas in­fek­ci­jām, ma­zi­nāt ie­kai­su­mus, vei­ci­na ko­la­gē­na sin­tē­zi. Tā kā se­le­ri­jas ir sa­lī­dzi­no­ši ba­gā­tas ar nāt­ri­ju, bet pē­dē­jā lai­kā dau­dzi uz­trau­cas par pār­mē­rī­gu nāt­ri­ja pa­tē­ri­ņu, rei­zēm iz­skan šau­bas, vai se­le­ri­ju lie­to­ša­nu ne­va­ja­dzē­tu ie­ro­be­žot. Ta­ču uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti at­bild, ka ba­žām nav pa­ma­ta: lai uz­ņem­tu die­nā pie­ļau­ja­mo nāt­ri­ja de­vu, bū­tu jā­ap­ēd ap­tu­ve­ni 48 se­le­ri­ju kā­ti - tik daudz, cik caur­mē­ra lat­vie­tis ne­no­grauž pat ga­da lai­kā.

No­de­rī­gi!

  • Kva­li­ta­tī­vas se­le­ri­ju sak­nes ir stin­gras. Pa­ras­ti tās pār­dod ap­griez­tas, bet der ie­ska­tī­ties, vai vie­tā, kur bi­ju­šas la­pas, nav at­ra­dies arī apaļš zie­da stub­lājs - šā­du sak­ni ne­va­jag iz­vē­lē­ties.
  • Se­le­ri­ju la­pas un kā­ti var būt gai­šāk vai tum­šāk za­ļi, bet tie ne­drīkst būt sa­dzel­tē­ju­ši vai ar brū­niem plan­ku­miem.
  • Se­le­ri­ju la­pas un kā­tus ne­va­ja­dzē­tu il­gi tu­rēt is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā, jo tie sa­tur daudz ūdens un strau­ji sa­vīst. Ja se­le­ri­ju za­ļu­mi ir ne­daudz ap­vī­tu­ši, tos uz pus­stun­du ie­liek is­ta­bas tem­pe­ra­tū­ras ūde­nī.
  • Se­le­ri­ju sak­nes mi­zo un griež ar ne­rū­so­ša me­tā­la na­zi, sa­griez­tos vai sa­rī­vē­tos ga­ba­li­ņus ap­sla­ci­na ar cit­ro­nu su­lu vai gal­da eti­ķi, lai tie ne­kļū­tu tum­ši.
  • Sak­nes vā­ra pēc ie­spē­jas ma­zā ūdens dau­dzu­mā slēg­tā trau­kā. Vā­rī­ša­nas ūde­ni vē­lāk var iz­man­tot zu­pām un mēr­cēm.
  • Ja se­le­ri­ju kā­tu virs­mi­zi­ņa ir cīp­slai­na, to var no­ka­sīt (lī­dzī­gi kā tī­ra ra­bar­be­rus).
  • Se­le­ri­ju la­pi­ņas var sa­gla­bāt zie­mai, tās ie­sā­lot. Tī­rā bur­ci­ņā kār­tām liek la­pas un sā­li, uz 100 gra­miem la­pi­ņu ņe­mot 20 g sāls; sa­blī­vē un gla­bā le­dus­ska­pī. Jā­at­ce­ras, ka ēdie­niem, ku­riem pie­vie­no sā­lī­tos za­ļu­mus, jā­liek at­tie­cī­gi ma­zāk sāls.
  • Se­le­ri­ju sak­nes var arī kal­tēt. Tās sa­griež sal­mi­ņos vai ku­bi­ņos un žā­vē 60 grā­du tem­pe­ra­tū­rā.

Re­cep­tes

  • Se­le­ri­ju sak­ņu sa­lā­ti ar sie­ru. Sa­stāv­da­ļas. 500 g se­le­ri­ju sak­ņu, vie­na ēdam­ka­ro­te cit­ro­nu su­las, se­šas ēdam­ka­ro­tes auk­sta spie­du­ma olīv­u eļ­ļas, 200 g cie­tā sie­ra, sāls, pi­pa­ri. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Se­le­ri­ju sak­ni no­mi­zo un sa­griež smal­kos sal­mi­ņos, liek lē­ze­nā sa­lā­tu trau­kā, ap­sla­ci­na ar cit­ro­nu su­lu un eļ­ļu, uz­kai­sa sā­li un pi­pa­rus, vieg­li ap­mai­sa. Cie­to sie­ru sa­griež ļo­ti plā­nās šķē­lī­tēs, pār­liek se­le­ri­jām.
  • Se­le­ri­ju sak­ņu sa­lā­ti ar avo­ka­do. Sa­stāv­da­ļas. Čet­ri ga­ta­vi avo­ka­do, 200 g sak­ņu se­le­ri­ju, viens liels svaigs gur­ķis, 200 g tī­rī­tu vā­rī­tu gar­ne­ļu, ma­jo­nē­ze pēc gar­šas. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Se­le­ri­ju sak­ni no­tī­ra un sa­rī­vē ar rup­jo rī­vi, gur­ķi sī­ki sa­griež, avo­ka­do mīk­stu­mu uz­ma­nī­gi sa­griež sal­mi­ņos. Vis­as sa­stāv­da­ļas sa­jauc, pie­vie­no ma­jo­nē­zi.
  • Se­le­ri­ju kā­tu sa­lā­ti ar brin­zu. Sa­stāv­da­ļas. Pie­ci se­le­ri­ju kā­ti, 100 g kū­pi­nā­tas vis­tas krū­ti­ņas, viens svaigs gur­ķis, 150 g brin­zas, za­ļu­mi, krē­jums. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Se­le­ri­ju kā­tus sa­griež ma­zos ga­ba­li­ņos, vis­tas krū­ti­ņu un gur­ķi - ne­lie­los ku­bi­ņos, brin­zu sa­dru­pi­na. Vi­su sa­jauc ar krē­ju­mu, pār­kai­sa ar za­ļu­miem.
  • Se­le­ri­ju kā­tu sa­lā­ti ar ana­na­siem. Sa­stāv­da­ļas. Trīs se­le­ri­ju kā­ti, di­vi vi­dē­ji lie­li ābo­li, 200 g kon­ser­vē­tu ana­na­su, 50 g lo­bī­tu val­riek­stu, ma­jo­nē­ze. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Se­le­ri­jas sa­griež ma­zos ga­ba­li­ņos, no­mi­zo­tus iz­tī­rī­tus ābo­lus sa­rī­vē, ana­na­sus sa­griež ku­bi­ņos, val­riek­stus ne­daudz sa­ka­pā. Vi­sus sa­jauc, pār­lej ar ma­jo­nē­zi.
  • Se­le­ri­ju kā­tu zu­pa. Sa­stāv­da­ļas. 400 g se­le­ri­ju kā­tu, pie­ci sī­po­li, 500 g gal­viņ­kā­pos­tu, trīs vi­dē­ji to­mā­ti, di­vas za­ļās pap­ri­kas, sāls, mal­ti mel­nie pi­pa­ri. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Vis­as sa­stāv­da­ļas no­tī­ra un sī­ki sa­griež, liek kat­lā, pār­lej ar di­viem lit­riem ūdens, liek uz lie­las uguns uz­vā­ra. Vā­ra des­mit mi­nū­tes, sa­ma­zi­na ugu­ni un tur­pi­na vā­rīt, līdz vis­i dār­ze­ņi mīk­sti. Sā­li un pi­pa­rus pie­vie­no pēc gar­šas.
  • Alū sau­tē­tas se­le­ri­jas. Sa­stāv­da­ļas. 500 g se­le­ri­ju sak­ņu, viens sī­pols, vie­na ēdam­ka­ro­te cū­ku tau­ku, vie­na lau­ru la­pa, sāls, pi­pa­ri, 250 ml gai­šā alus. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Se­le­ri­jas no­tī­ra un sa­griež plā­nās šķē­lēs, ap­cep uz pan­nas tau­kos ko­pā ar sī­ki sa­griez­tu sī­po­lu. Pie­vie­no lau­ru la­pu, sā­li un pi­pa­rus, pār­lej ar alu, sa­ma­zi­na lies­mu, pan­nai uz­liek vā­ku, sau­tē 15 mi­nū­tes. La­ba pie­de­va cūk­ga­ļas ce­pe­tim.
  • Garš­vie­la ar se­le­ri­jām zie­mai. Sa­stāv­da­ļas. 250 g se­le­ri­ju la­pu, 500 g bak­la­žā­nu, 500 g bur­kā­nu, 500 g pap­ri­kas, viens ki­lo­grams to­mā­tu, pus­glā­ze augu eļ­ļas, sāls pēc gar­šas. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Vis­as sa­stāv­da­ļas no­tī­ra, sa­griež un sa­maļ ga­ļas­ma­šī­nā. Liek kat­lā, pie­vie­no eļ­ļu un sā­li un vā­ra uz lē­nas uguns, līdz ma­sas til­pums sa­ma­zi­nās par vie­nu treš­da­ļu. Pil­da bur­ci­ņās un aiz­vā­ko.
Komentāri [1]
#
Skeneris 23.oktobris 2017 23:39 atbildēt
S El i air. Ar Zemes smaržu.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers