Māja: Datoratkarība jeb "zombiji" pie datora 3 komentāri
 
Māja

Datoratkarība jeb "zombiji" pie datora

 
F64 Photo Agency

«Gri­bu iz­kra­tīt sir­di, un var­būt kāds man var ko ie­teikt. Ma­nam dē­lam ir 20 ga­du, un viņš kļu­vis at­ka­rīgs no da­to­ra. Vi­ņu au­dzi­nā­ju vie­na. Da­to­ru no­pir­ku jau pirms des­mit ga­diem. Dēls ļo­ti to lū­dza, un es pie­kri­tu, lai pa­šai bū­tu mie­rī­gāks prāts, kad viņš sē­dēs mā­jās pie da­to­ra, ne­vis skrai­dīs pie drau­giem vai uz in­ter­ne­ta ka­fej­nī­cām, ka­mēr es strā­dā­ju līdz vē­lam va­ka­ram. Tad sā­kās pro­blē­mas ar mā­cī­bām, jo da­tors pa­ņē­ma dē­lam vi­su lai­ku, at­stā­tās pus­die­nas bie­ži pa­li­ka ne­aiz­tik­tas. Kā­du lai­ku ap­ka­ro­ju pro­blē­mu, iz­rau­jot da­to­ra va­du un pa­ņe­mot lī­dzi. Pēc tam tas vairs ne­lī­dzē­ja. Tā ka­ro­jam vi­sus šos ga­dus. Vi­dus­sko­lu viņš pa­me­ta, sā­ka strā­dāt, ta­gad dar­bu ir pa­zau­dē­jis un vi­su lai­ku pa­va­da ti­kai pie da­to­ra. Man viņš stās­ta, ka in­ter­ne­tā mek­lē­jot dar­bu, bet es ne­ti­cu. Ma­nas ko­lē­ģes arī sū­dzas, ka bēr­ni par daudz sēž pie da­to­ra, bet ma­nē­jais ir īsts zom­bijs, viņš ne­ko ap­kārt ne­redz, kad ir ie­gri­mis spē­lēs,» rak­sta San­dra.

Ko­men­tē No­ra KALNMALE, psi­ho­lo­ģi­jas zi­nāt­ņu ma­ģis­tre, rei­ki meis­ta­re - sko­lo­tā­ja

Kad si­tu­ā­ci­ja jau tik stip­ri sa­mil­zu­si, bū­tis­ki ir mek­lēt ārē­ju pa­lī­dzī­bu un vest jau­nie­ti pie spe­ci­ā­lis­ta - psi­ho­lo­ga vai psi­ho­te­ra­pei­ta. Bet tiem ve­cā­kiem, ku­ri tik­ko ie­gā­dā­ju­šies bēr­nam pir­mo da­to­ru, va­ja­dzē­tu uz­ma­nī­gi se­kot, vai vi­ņam nav ra­du­sies pā­rāk spē­cī­ga in­te­re­se par da­tor­spē­lēm. No dzī­ves re­a­li­tā­tes bērns un ne­re­ti arī pie­au­dzis cil­vēks pār­ce­ļas spē­ļu re­a­li­tā­tē, un šīs spē­les sa­vā zi­ņā ir kā nar­ko­ti­kas.

Spē­lē šie jau­nie­ši var re­a­li­zēt to, ko ne­var ik­die­nā, tā ir sa­va vei­da bēg­ša­na no dzī­ves. Tie, kas kļūst par zom­bi­jiem, re­ā­la­jā dzī­ve vis­bie­žāk ne­sa­ņem ap­kār­tē­jo cil­vē­ku mī­les­tī­bu un at­zi­nī­bu. Da­tor­spē­lēs vi­ņi at­rod ilu­zo­ru vēr­tē­ju­mu, sa­sniedz vie­nu lī­me­ni, tad nā­ka­mo, un tas šķiet kā ap­lie­ci­nā­jums vi­ņu va­rē­ša­nai. Ja šo tiek­smi pa­ma­na lai­kus, tā­du bēr­nu vai jau­nie­ti va­jag bie­žāk uz­sla­vēt, at­rast vi­ņam vai­rāk lai­ka, cen­sties to­mēr ne­strā­dāt līdz vē­lam va­ka­ram, pat ja ma­te­ri­ā­lā lab­klā­jī­ba tā­pēc ma­zi­nās. Ja cil­vēks ne­sa­ņem cil­vē­cis­ku kon­tak­tu no ci­tiem, tad sa­ņem to no ilu­zo­ra­jiem va­ro­ņiem, viņš ir da­ļa no tiem un pat vei­do šo va­ro­ņu dzī­vi.

Prak­tis­ki vi­siem cil­vē­kiem ir at­ka­rī­bas, ti­kai vie­nas ne­no­da­ra kai­tē­ju­mu, bet ci­tas - no­da­ra. Var­būt vie­nī­gi jo­gi, ār­kār­tī­gi aug­sti ga­rī­gi at­tīs­tī­ti cil­vē­ki, ir brī­vi no at­ka­rī­bām. Ja kāds ne­var aiz­iet gu­lēt, pirms tam pus­stun­du ne­pa­la­sī­jis la­bu grā­ma­tu - arī tā ir at­ka­rī­ba, bet no tās cil­vēks ie­gūst daudz la­ba, viņš iz­glī­to­jas, aug un at­tīs­tās. Ci­tam ir ļo­ti lie­la at­ka­rī­ba no dar­ba - ja nav ru­na par ga­lē­jī­bu, kad jau sā­kas ve­se­lī­bas pro­blē­mas, arī šī at­ka­rī­ba nav pro­ble­mā­tis­ka, sa­bied­rī­ba ir ti­kai ie­gu­vē­ja. Bet ir at­ka­rī­bas, kas kai­tē mums un arī sa­bied­rī­bai.

Daudz ko no­sa­ka vi­de, ku­rā tu esi au­dzis un no ku­rie­nes tu nāc. Ja mā­te ir dar­ba­ho­li­ķe, tad ne­re­ti arī bērns pār­ņem šo at­ka­rī­bu. Ja ve­cā­kiem ir kā­da ne­ga­tī­va at­ka­rī­ba - al­ko­hols, ci­ga­re­tes -, tad arī bērns šo mo­de­li pār­ņem. Bērns iz­vē­las vai nu tā­du pa­šu at­ka­rī­bas mo­de­li, vai ci­tu. Mā­te strā­dā tri­jos, čet­ros dar­bos - bērns ir at­ka­rīgs no da­tor­spē­lēm. Ja mā­te vel­tī­tu bēr­nam vai­rāk lai­ka un mī­les­tī­bas, šā­da pro­blē­ma, ie­spē­jams, ne­bū­tu iz­vei­do­ju­sies.

Ru­nā­jot par zom­bi­jiem - šo stā­vok­li var sa­lī­dzi­nāt ar ga­rī­gu mie­gu. Lai no tā iz­kļū­tu un sa­ska­tī­tu re­a­li­tā­ti, spē­cī­gi var pa­lī­dzēt ga­rī­gā prak­se. Tā ir jo­ga, me­di­tā­ci­ja, rei­ki. Cil­vē­kus, ku­ri kļu­vu­ši par zom­bi­jiem, var pa­zīt pēc blā­vā, tuk­šā ska­tie­na. Vi­ņi ir ne­do­mā­jo­šas būt­nes. At­klā­ti sa­kot, tā­du ne­trūkst. Diem­žēl dau­dziem ci­tiem tas ir iz­de­vī­gi, jo ar šā­diem cil­vē­kiem ir vieg­li ma­ni­pu­lēt, bet nav iz­de­vī­gi, ja sa­bied­rī­ba ir pa­mo­du­sies. Tam, kurš nav zom­bijs, ir ļo­ti skaid­ra do­mā­ša­na, viņš redz lie­tu bū­tī­bu.

Komentāri [3]
#
to >>>Anda 19.oktobris 2017 0:02 atbildēt
velna apsestaa radiba,ej pie arsta psihiatra un neraksti savas neshkjistibas interneta. Visiem esi apnikusi ar savaam jeelibam.
 
#
blaavas.nedomajushas buutnes ir reiki meistarienes! Tieshi taa vinjas meklee sev klientus,lai aplaupiitu vecaakus. Reiki ir vien 18.oktobris 2017 23:59 atbildēt
okultisma paveidiem. Nu ezoterikas turpinajums. Visur tumshie speeki.Saucat ka gribat,bet treshaa celja nav shai pasaulee. Kuesh nav ar mani,tas ir pret mani,to teica Jezus.
 
#
Sulīgā Anda 18.oktobris 2017 22:04 atbildēt
Sexot vajag biežāk,tad par datoriem nedomās!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers