Jaunā Dermacentor ērču suga, kas klimatisko pārmaiņu rezultātā pēdējos gados savairojusies Latvijā, ievērojami atšķiras no abām pārējām pie mums sastopamajām sugām, kas pārnēsā cilvēkiem bīstamo ērču encefalītu un Laimas slimību. Dermacentor sugas ērces ir lielākas un krietni ātrākas, brīdina Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Voldemārs Spuņģis. Šīs sugas ērces lielā daudzumā savairojušās Rīgas un Daugavpils apkārtnē.
Dermacentor ērces pie mums Latvijā pēdējos gados labi iedzīvojušās, stāsta V.Spuņģis. Šīs sugas ērces vizuāli atšķiras no taigas un tā sauktās suņu ērces, un ir netipiski ātras. „Dermacentor ērces, pirmkārt, ir lielākas, ar resnākām un garākām kājām. Nokrāsa viņām ir krietni tumšāka, un uz muguras ir rakstveida ornaments. Šīm ērcēm ir viena būtiska īpatnība: tās ļoti ātri pārvietojas. Ja mūsu ērces, ja tā varu teikt - čāpo, tad Dermacentor ērces faktiski skrien. Viņas ir ļoti ātras,” stāsta V.Spuņģis.
Šī gada vasara - ērču mazuļiem bija ļoti piemērota
Šī gada mēreni siltā, taču nokrišņiem bagātā vasara ērcēm iet pie sirds, un ļauj veiksmīgāk izdzīvot tikko dzimušajai jauno ērču paaudzei. Viena ērču mātīte spēj izdēt vairākus tūkstošus oliņu. „Būtiska lieta, kas nosaka vēlāko ērču daudzumu, ir laika apstākļi tieši vasaras vidū. Ja laiks ir karsts un sauss, tad jaunās ērces, kas tikko izšķīlušās no oliņām, iet bojā no karstuma un slāpēm. Ērču mazuļiem karstā laikā ir liels risks izkalst. Bet ja ir silta un mitra vasara, mazuļiem iespējas izdzīvot ir lielākas. Šī vasara ērcēm ir bijusi labvēlīga,” saka V.Spuņģis.
Ērču mazuļiem piemērotākā barība ir lauku peles - strupastes un arī cilvēki, kurus mazās ērcītes izvēlas salīdzinoši plānās ādas dēļ. „Strupastes ir viens no galvenajiem dzīvniekiem, kas pabaro ērču mazuļus. Ērču kāpuriņiem, viņiem maziem esot, ir ļoti īss snuķītis, līdz ar to lielo dzīvnieku āda viņiem nav pa spēkam. Taču cilvēku un strupastu āda gan. Cilvēkiem āda ir samērā plāna un maiga, īpaši uz vēdera, kur ērces tik labprāt piesūcas,” skaidro entomologs.
