Publikācijās par paliatīvo aprūpi pēdējā laikā runāts galvenokārt par tās ierobežoto pieejamību. To gaida un no tās baidās – cilvēkam no malas vārds paliatīvs bieži saistās ar nolemtību un bezcerību, tāpēc nemaz negribas uzzināt, ko tas īsti nozīmē. Bet, kad ausis sasniedz informācija, ka paziņa, kolēģis vai attāls radinieks ielikts paliatīvajā vai arī gaida rindā, reti kurš atturas no spriedelējumiem un reizēm sadomā gluži neticamas lietas. Daudzas neskaidrības un bažas izpaliktu, ja mēs painteresētos, kas ir paliatīvā medicīna pēc būtības.
Cilvēks nav norakstīts
Oficiālais traktējums vēsta: Paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša to pacientu aprūpe, kuru radikāla jeb pilnīga izārstēšana vairs nav iespējama un kurā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole, ņemot vērā, ka paliatīvā aprūpe savā pieejā ir starpdisciplināra un aptver pacientu, ģimeni un apkārtējo sabiedrību un nodrošina pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas, - gan mājās, gan slimnīcā, ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve.
Vai nosūtījums uz paliatīvo aprūpi noteikti nozīmē, ka pacienta dienas ir skaitītas? «Pēc plašākas definīcijas paliatīvās aprūpes speciālistiem būtu paliatīvās aprūpes darbā jāiesaistās jau no diagnozes noteikšanas brīža, ja ir tāda vajadzība,» stāsta RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Dr. Vilnis Sosārs. «Nav svarīgi, cik tāls ceļš cilvēkam ejams ar šo slimību, varbūt viņš dzīvos 20, 30 vai 40 gadu. Jādomā, kā pēc iespējas normāli dzīvot arī slimībā, kā panākt maksimāli labu kontaktu ar ģimenes ārstu, kā iesaistīt sociālās palīdzības dienestus, piemēram, ja cilvēks palicis viens utt. Latvijā šis termiņš gan ir nobīdījies sašaurinātā definīcijā - paliatīvo aprūpi nodrošina nevis no diagnozes noteikšanas brīža, bet jau ļoti vēlīnās stadijās.»
Vissmagākā slimības norise
V. Sosārs skaidro, ka par paliatīvo medicīnu saucama tā darba daļa, kas attiecas uz sāpju un citu simptomu mazināšanu. Izteikts sāpju sindroms raksturīgs 60-70% gadījumu, pārējie simptomi, kas prasa palīdzību stacionārā, ir izteikta aizdusa, asiņošana, zarnu necaurejamība, vemšana, tūska, izgulējumi, hipertermija, te tiek veikta arī uzkrātā šķidruma atsūkšana no vēdera vai pleiras dobuma un citas procedūras, kas atvieglo pacienta ciešanas.
«Tikko mēs sakām vārdu aprūpe, tas nozīmē, ka nāk klāt sociālais darbs, psihoterapeitiskais darbs, kapelānu darbs un vēl citu speciālistu darbs. Paliatīvajai aprūpei ir divas sadaļas - onkoloģiskā un neonkoloģiskā. Latvijā pašlaik finansējuma trūkuma dēļ mēs par faktisku paliatīvo aprūpi varam runāt tikai onkoloģijā, jo tur ir visdramatiskākā slimības norise un nopietnākie simptomi, pacienti parasti ir smagā stāvoklī, ar daudzām blakusslimībām. Zemēs, kur paliatīvā aprūpe ir augsti attīstīta, kā Anglijā, Vācijā, Francijā, to saņem arī neonkoloģiskie pacienti. Te nevaram salīdzināt ne attīstības līmeni, ne budžeta ieguldījumu. Mēs paliatīvajā aprūpē joprojām strādājam kā krīzes apstākļos - algas tika samazinātas un tādas joprojām paliek, arī slodzes nav atdotas atpakaļ, kaut gan pagājis gandrīz desmit gadu.»
