Māja: KĀ SEV PALĪDZĒT: No­māk­tī­ba va­sa­rā. Ga­dās arī tā 1 komentāri
 
Māja

KĀ SEV PALĪDZĒT: No­māk­tī­ba va­sa­rā. Ga­dās arī tā

 
depositphotos.com

Līdz­te­kus zie­mas mie­gai­nī­bai, ru­dens sē­rī­gu­mam un pa­va­sa­ra no­gu­ru­mam past­āv arī va­sa­ras no­māk­tī­ba. Ja kāds, ne­rau­go­ties uz sil­to ga­da­lai­ku, at­va­ļi­nā­ju­mu, vi­ta­mī­nu pil­niem dār­ziem un ma­zā­kiem ko­mu­nā­la­jiem rē­ķi­niem, to­mēr jū­tas skumjš, kaut arī vi­ņu ne­kā­das acīm­re­dza­mas lik­stas nav pie­mek­lē­ju­šas, tad viņš šķiet ne­rik­tīgs līdz­cil­vē­kiem, ku­ri līk­smi bau­da va­sa­ru, un arī pats sev. Ja no­māk­tī­ba ie­ilgst, pro­tams, jā­mek­lē ār­sta pa­doms, bet var­būt tai ir pa­vi­sam vien­kāršs iz­skaid­ro­jums.

Iz­jaukts dien­nakts ritms

Tas bie­ži ga­dās cil­vē­kiem, ku­ri de­vu­šies ce­ļo­ju­mā, šķēr­so­jot vai­rā­kas lai­ka jos­las. Viens to pār­dzī­vo bez īpa­šām se­kām, bet cits vēl il­gi ne­var at­tap­ties. Bet da­žam, kā iz­rā­dās, nav pat ne­kur jā­ce­ļo - pie­tiek ar to, ka die­nas ir ga­ras un sau­lai­nas, bet nak­tis - īsas. Šā­dā si­tu­āci­jā viņš ne­var gu­lēt, ce­ļas ag­ri, do­das pie mie­ra vē­lu, or­ga­nisms iz­da­la vai­rāk stre­sa hor­mo­na kor­ti­zo­la, cil­vēks jū­tas uz­bu­di­nāts, sa­traukts, pār­lie­ku emo­ci­onā­li jū­tīgs, iz­sists no slie­dēm, viņš zau­dē ēst­gri­bu, ne­var kon­cen­trē­ties dar­bam. Daž­reiz pa­līdz stin­gra die­nas re­žī­ma ie­vē­ro­ša­na, klu­sums un bie­zi jo bie­zi aiz­ka­ri gu­ļam­is­ta­bā. Ja ne­iz­do­das tikt ar si­tu­āci­ju ga­lā, ir vērts iet pie ār­sta.

No­gur­di­nā­ju­si kņa­da

Ie­ce­rot sa­vas va­sa­ras ak­ti­vi­tā­tes, dau­dziem gri­bas, lai tā bū­tu jaut­ra un krā­sai­na. At­rak­ci­ju par­ka ap­mek­lē­ša­na, fes­ti­vā­li, bal­lī­tes, ugu­ņo­ša­na, iz­klai­des pa­sā­ku­mi bēr­niem, ga­da­tir­gu un tir­dzi­ņu ap­brau­kā­ša­na šķiet tik in­te­re­san­ta un pie­vil­cī­ga, ka lie­kas - tās ne­var būt par daudz. Bet diem­žēl var gan. Vi­sā ša­jā pa­sā­ku­mu vir­pu­lī no­teik­ti jā­iep­lā­no arī kā­di klu­sā­ki brī­ži ar mie­rī­gām no­dar­bēm un ie­klau­sī­ša­nos se­vī. No­de­rēs past­ai­ga gar jū­ru, grā­ma­tas vai žur­nā­la pa­la­sī­ša­na šū­puļ­krēs­lā, ja pa­tīk - kāds vien­kāršs rok­darbs vai dār­za dar­biņš u.c. Un no­teik­ti jā­at­rod laiks nor­mā­li iz­gu­lē­ties, der arī kaut ne­daudz ie­ro­be­žot sa­vas ak­ti­vi­tā­tes so­ci­āla­jos tīk­los, at­teik­ties no ska­ļas mū­zi­kas un sprie­dzes fil­mām, stin­grāk kon­tro­lēt sa­vu ka­fi­jas, tē­jas, ener­ģi­jas dzē­rie­nu un sal­du­mu pa­tē­ri­ņu.

Trūkst vie­nat­nes brī­žu

Rei­zēm va­sa­ras se­zo­na iz­vēr­šas pā­rāk sa­bied­ris­ka - ir at­va­ļi­nā­jums, jūs ne­ejat uz dar­bu, bēr­ni ne­iet uz sko­lu, jūs vai­rāk tie­ka­ties ar drau­giem un, ie­spē­jams, vie­sos ie­ro­das arī ra­di­nie­ki no tā­lām zem­ēm. Vi­su lai­ku jā­do­mā, ko pa­sākt, kā or­ga­ni­zēt vie­su uz­ņem­ša­nu un sa­gā­dāt vi­ņiem prie­ku, vien­lai­kus pa­tu­rot prā­tā ve­se­lu kau­dzi prak­tis­ku lie­tu un ne­aiz­mir­stot pie­vēr­sties arī bēr­niem. Re­zul­tā­tā ne­at­liek lai­ka pa­būt vie­nat­nē ar se­vi, cil­vēks jūt, ka at­va­ļi­nā­jums kļūst ap­grū­ti­nošs un vairs ne­vie­nu ne­gri­bas re­dzēt, ta­ču vi­su lai­ku jā­smai­da, jā­tēr­zē, kaut kur jā­zva­na, vēl kaut kur jā­do­das. Klu­sī­bā uz­nāk skum­jas un il­gas pēc pa­ras­tās dar­ba ik­die­nas, kas šķi­ta tik pe­lē­ka, bet kur to­mēr at­li­ka lai­ka vie­nat­nei - ne­stei­dzī­gai rī­ta ka­fi­jai, kad bēr­ni pa­lais­ti uz sko­lu, ma­zai past­ai­gai dar­ba pār­trau­ku­mā, pa­sē­dē­ša­nai van­nā ar ēte­ris­ko eļ­ļu pie­de­vu, kār­tē­jam se­ri­āla tur­pi­nā­ju­mam. Tā nav lai­ka no­si­ša­na. Vie­nat­nes brī­ži pa­līdz sa­gla­bāt ga­rī­go līdz­sva­ru, tā­pēc jā­cen­šas tā­dus sev iz­brī­vēt. Ja ne ci­tā­di, sē­die­ties uz div­ri­te­ņa un do­die­ties uz stun­di­ņu ne­zi­nā­mā vir­zie­nā vai arī aize­jiet vie­nat­nē uz ki­no, ie­sa­ka ame­ri­kā­ņu psiho­lo­gi. Pil­nī­gi no­teik­ti ir arī ci­ti vei­di, kā iz­ka­rot sev brī­ti­ņu vie­nat­nes.

At­va­ļi­nā­ju­ma upu­rē­ša­na dar­bam

Es ne­va­ru iet at­va­ļi­nā­ju­mā, jo dar­bā bez ma­nis ne­var iz­tikt - ja cil­vēks tā uz­ska­ta, tad viņš, ļo­ti ie­spē­jams, va­sa­rā jū­tas no­mākts, ne­daudz dus­mīgs, par kaut ko klu­sī­bā aiz­vai­nots. Pus­e ko­lē­ģu ir at­va­ļi­nā­ju­mā, bet viņš strā­dā un strā­dā, gal­vu ne­pa­cel­dams. Sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka tiem, ku­ri iz­man­to at­va­ļi­nā­ju­mu, ir la­bā­ka ve­se­lī­ba un, lai cik dī­vai­ni tas bū­tu, arī priekš­nie­cī­ba vi­ņus cie­na vai­rāk ne­kā tos, ku­ri ik brī­di sa­sto­pa­mi dar­bā. Tā­tad pār­strā­dā­ša­nās ne­tiks at­zi­nī­gi no­vēr­tē­ta. At­va­ļi­nā­jums ir pel­nīts - iz­man­to to ar tī­ru sirds­ap­zi­ņu un ne­lau­zi gal­vu par to, kā ci­ti tiek ga­lā bez te­vis. Gan jau vi­ņi tiek. Tur­klāt pēc at­pū­tas darbs vei­cas rai­tāk un ra­do­šāk.

Ne­at­tais­no­ju­šās gai­das

Daž­reiz par no­māk­tī­bas cē­lo­ni var kļūt arī tas, ka cil­vēks ļo­ti gai­dī­jis va­sa­ru, at­va­ļi­nā­ju­mu, iz­tē­lo­jies, cik jau­ki būs, kad spī­dēs sau­le, kā vi­sa ģi­me­ne bau­dīs sal­dē­ju­mu, kat­ru die­nu plun­čā­sies jū­rā, la­sīs me­žā gar­das, su­lī­gas mel­le­nes. Bet var iz­rā­dī­ties, ka laiks ir lie­tains; do­mā­jot par sal­dē­ju­mu, uz­me­tas zos­āda, jū­rā ūdens ban­go­jas glu­ži le­dains, me­žā mel­le­ņu nav, jo tām ap­sa­lu­ši zie­di, tur­klāt ne­žē­lī­gi uz­brūk kniš­ļi, bēr­ni činkst, ka gri­bot mā­jās pie da­to­ra, un ot­ra pus­īte arī ne­iz­rā­da ne­kā­du en­tu­zi­as­mu. Psiho­lo­gi ie­sa­ka vi­su tik strik­ti ne­sa­plā­not un būt ga­ta­viem mai­nīt sa­vus no­do­mus at­ka­rī­bā no lai­ka ap­stāk­ļiem un ci­tiem fak­to­riem, ku­rus nav ie­spē­jams ne pa­re­dzēt, ne ie­tek­mēt.

Sa­cen­sī­ba so­ci­āla­jos tīk­los

Ar­vien vai­rāk cil­vē­ku greiz­sir­dī­gi se­ko tam, kā ci­ti so­ci­āla­jos tīk­los di­žo­jas ar sa­viem ce­ļo­ju­miem, ju­bi­le­jām, dār­ziem, bēr­niem, māj­dzīv­nie­kiem un daudz ko ci­tu. Ļau­jo­ties šīm jū­tām, sāk lik­ties, ka ci­tiem viss ir la­bāks, un skau­dī­ba ra­da ne­mie­ru, sa­bo­jā prie­ku par to, kas ir tev pa­šam, tu ne­va­ri vi­ņus pār­trum­pot, un pa­ma­zām pār­ņem no­māk­tī­ba. Bet ir ta­ču zi­nāms, ka tas, kā cil­vē­ki po­zi­ci­onē se­vi so­ci­āla­jos tīk­los, mēdz kra­si at­šķir­ties no tā, kas ir dzī­ves īs­te­nī­bā. Tur nav stās­tīts par vi­ņu ģi­me­nes skan­dā­liem, pa­rā­diem, al­ko­ho­la pro­blē­mām un ci­tām dzī­ves ne­gā­ci­jām. Pa­tie­sī­bā ne­viens nav per­fekts. Tu va­ri no re­dzē­tā aiz­gūt ide­jas, ja vē­lies. Bet, ja tas tev liek vie­nī­gi iz­just dep­re­sī­vu no­ska­ņo­ju­mu, tad la­bāk tu­ries tā­lāk no da­to­ra un bau­di va­sa­ru pats sa­vā sti­lā, ne­sa­lī­dzi­no­ties ar ci­tiem.

Ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba ar sa­vu ār­ie­ni

Va­sa­rā, kad jā­ģēr­bjas plā­nāk, nā­kas vai­rāk at­segt ķer­me­ni, arī tās da­ļas, ku­ras mēs lab­prāt ne­vie­nam ne­rā­dī­tu, jo tās ir tā­lu no vis­pār­pie­ņem­tā ide­āla. Arī tas ir pa­mats drū­mam no­ska­ņo­ju­mam. Pras­mī­gi iz­vē­lo­ties ap­ģēr­bu, var daudz ko no­tu­šēt, un pat ja ne­var - ik­viens ta­ču ir tāds, kāds viņš ir. Ne­va­jag se­vi sa­lī­dzi­nāt ar ci­tiem. Ja nu kat­rā zi­ņā gri­bas, tad se­vi var sa­lī­dzi­nāt ar se­vi pa­šu un, ne­zau­dē­jot re­ali­tā­tes iz­jū­tu, tiek­ties pēc skais­tā­ka se­vis pa­ša - pēc la­bā­kas fi­gū­ras, glī­tā­ka ma­tu sa­kār­to­ju­ma, gau­mī­gā­ka ap­ģēr­ba un ap­aviem, ne­slīg­stot bez­ce­rī­bā par to, ka nav tik ga­ras kā­jas, tievs vi­duk­lis vai glu­da āda kā da­žam la­bam pub­li­kas el­kam.

Bai­les at­ras­ties brī­vā da­bā

Ja kom­pā­ni­ja ar aiz­rau­tī­bu gai­da lai­vu brau­cie­nu, mak­šķe­rē­ša­nu, pel­dē­ša­nos jū­rā, ve­lo­tū­ris­ma marš­ru­ta pie­vā­rē­ša­nu un prie­cā­jas par ie­spē­ju pa­dzī­vot brī­vā da­bā, bet kāds vi­ņu vi­dū ir sa­drū­mis un no­mākts, tad, ie­spē­jams, cē­lo­nis ir bai­les no vi­sā­dām ne­lai­mēm, kas va­rē­tu no­tikt: slīk­ša­nas, ap­de­dzi­nā­ša­nās pie uguns­ku­ra, sai­ndē­ša­nās ar pār­ti­ku vai ūde­ni, ēr­ču en­ce­fa­lī­ta un Lai­ma sli­mī­bas, sma­gas sa­auk­stē­ša­nās, ap­mal­dī­ša­nās un vai nu ma­zums no kā ci­ta. Rei­zēm šā­das lie­tas, pro­tams, no­tiek, ta­ču ne jau bie­ži. Zi­not, ka vie­nam no ģi­me­nes vai drau­gu pul­ci­ņa ir šā­das bai­les (sie­vie­tēm tās mēdz būt div­reiz bie­žāk ne­kā vī­rie­šiem), ne­va­ja­dzē­tu iz­vē­lē­ties ļo­ti eks­trē­mus brīv­da­bas marš­ru­tus, bet sākt ar tā­diem, ku­ru tu­vu­mā ir ap­dzī­vo­tas vie­tas un past­āv ie­spē­ja ātr­i at­griez­ties ci­vi­li­zē­tā vi­dē. Pro­tams, līdz­i jā­būt vi­sam, kas va­ja­dzīgs pirm­ās pa­lī­dzī­bas snieg­ša­nai, un der arī ie­priekš pār­do­māt, kā rī­ko­ties, ja kaut kas tie­šām ga­dī­tos.

Komentāri [1]
#
Ome 17.jūlijs 2017 23:34 atbildēt
Cik tas viss garlaicīgi. Cilvēkam, lai tas, dzīvotu un būtu laimīgs, vajag būt siltumā un paēdušam, kā arī lai tuviniekiem un līdzcilvēkiem ir veselība. Pārējais pēc katra iespējām būs pašu veidots un pašu darba rezultāts.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers