13. martā populārajai un izcilajai latviešu dziedātājai Norai Bumbierei paliktu 70 gadu. Viņa aizgāja 46 gados, bet savā īsajā ceļa gājumā paspēja daudz. Viņas māsa Māra Zustrupa atzīst, ka Nora dzīvoja tādu dzīvi, kādu mācēja. Viņasprāt, varbūt nemaz nav slikti sevi sadedzināt, ja tas ir novērtēts. Ja tas tiek noniecināts, tam nav jēgas.
«Ko es Norai gribētu pateikt viņas 70 gadu jubilejā? Laikam par Latvijas jauno vokālistu konkursiem, kuros piedalās bērni no sešu gadu vecuma, un pērn pat pieteicās 32 gadus veca sieviete. Māsas iedziedātās Raimonda Paula dziesmas vēl līdz šim brīdim skan gan vokālistu konkursos, gan citu solistu aranžētas. Tās nav aizmirstas. Tas ir pats galvenais, par ko viņa priecātos,» saka Māra un piebilst, ka māsas dzimšanas dienā arī viņas vārdā nosauktais fonds svinēs savu desmito jubileju. Māra ir fonda valdes locekle, bet valdes priekšsēdētājs ir Viktors Lapčenoks.
«Vecākā māsa bija Dace, bet viņa agri - 27 gados - aizgāja no dzīves,» par dzīvi Bumbieru ģimenē sāk stāstīt jaunākā māsa. «Man nebija neviena cita, ar ko aprunāties, kas padomus dod - vien Nora. Toreiz tāpat kā tagad ar mammām mazāk dalījās sirds noslēpumos. Ar Noru gan dalījos. Un viņa bija tikai septiņus gadus par mani vecāka. Nora man daudz ko iemācīja - ievērojot to, kādas kļūdas viņa ir savā dzīvē pieļāvusi.» Nora vienmēr teica: māsiņ, tu tikai nedari tā kā es. Noras jaunākā māsa vēl atceras jaunību, kad vecākā uz ballēm gājusi, bet viņa ne. Neņēmuši līdzi, jo bijusi vēl sīkā. Kad Nora māsu aizveda uz Jelgavas kultūras namu, dziedāt uz grupu Salve, tad gan bijuši koncerti, un pēc katra - balle. Tad Mārai ļāvuši sēdēt skatuves priekšā. Kad skanējusi mūzika un kāds puisis nācis jaunāko māšeli uzlūgt uz deju, bijis jāpaskatās augšā uz savu vadītāju, vai viņš atļauj iet vai ne. Māra jau bijusi tāds paklausīgais bērns.
Tagad mamma un vecmāmiņa
Māsa atzīst, ka Noras viņai tagad pietrūkst, jo padomi ir vajadzīgi allaž. «Dace mani pieskatīja, ēdināja, ģērba, bet ar Noru mums bija īstas māsu attiecības. Viņa varēja mani saraut aiz ausīm, sadot pa dupsi, tomēr viņa bija tā, kuru es respektēju. Vairāk ņēmu vērā Noras padomus nekā mammas. Ja viņa man tagad būtu blakus, man būtu daudz, daudz vieglāk. Ir bijuši brīži dzīvē, kad nezinu, kam lai paprasu padomu. Tagad padomu prasu bērniem,» turpina Noras māsa. Viņa par savu dēlu sauc arī Noras dēlu Georgu Beļinovu (38), pašai ir divas meitas - Ilze (42) un Marika (32). «Georgam darbs ir Rīgā, viņš ir ļoti labs santehniķis, strādā uzņēmumā Labās rokas, kur visu diennakti klienti viņam var lūgt palīdzību. Georgs ir Valerija Beļinova dēls. Viņš ir izaudzis par ļoti atbildīgu cilvēku - ar sievu Gitu audzina divas meitiņas, bet rūpējas arī par pirmās sievas meitiņām - Amēliju un Melāniju. Romualds bija vecākais Noras dēls, bet viņu piekāva, un puisis aizgāja mūžībā. Beatrise ir Amerikā, viņai jau ir 26 gadi, precējusies, audzina bērniņu un dzīvo Ņujorkā,» par māsas bērniem pastāsta Māra.
Viņa arī atklāj, ka Infektoloģijas slimnīcā, kur gulēja Nora, abas ļoti daudz runājušas par Noras bērniem. Viņa likusi saprast, ko gribētu, lai jaunākā māsa dara. Māra atzīst, ka daudz ko tomēr neesot izdarījusi. Beatrise ir aizbraukusi, jo tēvs Arsens lēma citādi. Georgu gan izaudzinājusi. Romualds arī visu laiku bijis ģimenes paspārnē, bijis vecmāmiņas mīlulis. «Es priecājos, ka paspēju Norai pateikt, ka viņu ļoti, ļoti mīlu. Pateicu, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos, viņas bērnu labā. To, ko varēju izdarīt, ceru, esmu izdarījusi. Arī tagad palīdzu un kreņķējos par visiem saviem bērniem. Ja pieskaita Georga bērnus, tad man ir pieci mazbērni, kuri visi mani sauc par omi. Vecākajai meitai Ilzei ir divi bērni - Danielam, kurš spēlē mūsu orķestrī, ir 22 gadi, un Rebeka šogad beigs vidusskolu. 9. februārī manai jaunākajai meitai Marikai piedzima Anna, bet Georga ģimenītē - Luīze, kuru mājās jau gaidīja Betija, kurai būs trīs gadi,» par ģimenes atvasēm stāsta Māra. Slimnīcā daudz runājušas arī par Viktoru - Nora viennozīmīgi atklājusi, ka viņu visvairāk mīlējusi. Viņiem abiem bijis žēl, ka nebija kopīgu bērnu. «Ja būtu bērni, tagad jau būtu mazbērni. Bet liktenis ir tāds, kāds ir, un jādzīvo, kā ir,» strikti nosaka sieviete. «Paldies Dievam, ka man tagad ir tādi bērni un mazbērni, vecākās māsas meita. Priecājos par dzīvi. Izejot cauri grūtībām, esmu radusi sevī spēku,» teic Māra.
Desmit gadi kā viena diena
Dzimtai mīļākie ir Ziemassvētki. Tad Māras mājās ir liela egle, daudz dāvanu. «Man ir saglabājušās eglīšu mantiņas no jaunības, un katros Ziemassvētkos es tās karinu eglītē. Pati cepu pīrāgus un visu gatavoju. Citreiz pat ir vairāk nekā deviņi ēdieni galdā, bet cenšos ne mazāk. Noteikti vienmēr ir zivs - gatavoju pildītu karpu. Ir cepeši, kotletes, rasoli. Dāvanas galvenokārt ir mazbērniem. Katros Ziemassvētkos viņi no manis gaida zeķes un čības. Bet viņi arī mani lutina,» palielās mamma un vecmāmiņa.
Senču atdusas vieta ir Baložu kapos, un Māra smej, ka visi viņu sauc par «kapu tantiņu» - sieviete turp dodas reizi nedēļā. «Ja ir lielāks pārdomu brīdis, tad aizeju. Ar Noru parunājos par to, kas tajā brīdī man ir ļoti svarīgs. Iznāku no kapiem jau ar nobriedušu domu,» teic Māra.
Bumbieru jaunākā atvase saka, ka arī māsas vārdā nosauktā fonda desmit gadi pagājuši pilnīgi nemanot. Viņa bija iniciatore tā tapšanai, bet palīdzējuši daudzi labi cilvēki. Pirmais konkurss notika 2007. gadā uz Pasta salas, kura tagad attīstījusies fantastiski skaista. Pirmoreiz piedalījās divas vokālās grupas no Jelgavas Ingunas Cines un Ingunas Lipskas vadībā. Bērniem ļoti paticis, un pamazām tas izveidojies par lielu pasākumu. Konkursos savulaik piedalījās Rūta Dūduma, Sabīne Berezina, Emīls Balceris, citi dziedāja bekvokālu uz lielās skatuves. Iepriekš nosauktie solisti piedalījušies visos fonda koncertos. «Ļoti fantastiski bērni, kuri nav saslimuši ar zvaigžņu slimību. Mīļi un atsaucīgi. Esmu sajūsmā par viņiem,» saka fonda valdes locekle.
Māra katru gadu cenšas ieviest kādu jauninājumu fonda darbībā. Pērn visus bērnus, kuri iekļuva finālā, pavadīja dzīvais orķestris, un tas bijis tāds piedzīvojums jaunajiem izpildītājiem! Jutušies kā lieli mākslinieki uz skatuves. Šogad ir doma ceļot uz ārzemēm, un pirmais brauciens būs uz Angliju, kur turienes bērni piedalīsies konkursā. Tālāk ceļš vedīs uz Īriju un Vāciju, un tur arī paredzēti konkursi.
Paldies par mīlestību!
«Par māsas pieminekli Jelgavā man ir neizsakāms prieks. Tur bija tik liels darbs ieguldīts! Uzcēla to 2012. gadā, un mākslinieks ir Kārlis Īle. Tas bija tāds darba process, piedzīvojums mums visiem! Mēs - fonda locekļi - braukājām pa visu Latviju un rādījām mākslinieku darbus, un cilvēki varēja balsot, par kuru pieminekli viņi būtu gatavi pa telefonu ziedot vienu latu tā izveidei,» turpina stāstīt māsa. Kad braukuši ar koncertiem, iegūto naudiņu likuši kaudzītē - piemineklim. «Tas bija pasakains laiks! Es esmu ļoti pateicīga Ojāram Grinbergam, kurš nu aizgājis Mūžībā, Margaritai Vilcānei, kura piedalījās visos koncertos, un citiem izpildītājiem. Tā bija tāda piepildījuma sajūta,» secina M. Zustrupa.
Par godu Noras dzimšanas dienai fonds 12. martā Jelgavas kultūras namā rīkoja plašu koncertu. Šogad ir daudzu izpildītāju jubileju gads. Kopā ar jubilāriem piedalījās dziedātāji, aktieri, dejotāji. Režisors ir no Jelgavas kultūras nama - Sandis Kalniņš, jauns cilvēks ar savām idejām. Visgaidītākais viesis bija Raimonds Pauls, jo, pateicoties viņam, ir radītas skaistās melodijas, kuras dziedāja Nora. Būs atceres vakars, un laikabiedri atcerējās arī kādus jautrus atgadījumus no dziedātāju dzīves.
«Noras mūžs ir bijis darbīgs. Visu viņa centās padarīt - gan mājās, gan uz skatuves, gan ar bērniem. Viņa varētu būt vislabākā mamma. Nekas nav bijis par velti. Paldies par viņas iedziedātajām dziesmām, kuras dzīvo un noteikti dzīvos ilgi. Paldies par viņas mīlestību, paldies, ka viņa tāda man bijusi. Esmu priecīga, ka viņu neaizmirst,» sarunas noslēgumā savas izjūtas izsaka Noras jaunākā māsa.
