Bijušajai Liepājas teātra aktrisei Ainai Karelei ir 74 gadi. Viņa joprojām dzied folkloras kopā Atštaukas, ir teātra bibliotēkas vadītāja, vada interesentu ekskursijas pa teātra telpām un darbojas savā Rāvas dārzā. Aina dzīvo patālu no pilsētas centra, pie Liepājas ezera. Tomēr katru dienu mēro šo attālumu kājām uz centru un uz savu septītā stāva dzīvokli kāpj pa kāpnēm. Arī daudz staigā gar jūru.
«Tas kustīgums man nāk no senčiem, jo es esmu no īstiem laukiem. Dzimusi Purmsātu skolā. Jā, tieši skolā. Mans tētis bija skolas pārzinis. Pēc tam mēs pārvācāmies uz Rāvu, un pēc kara tētis tur uzcēla māju. Mums tur bija govs, aita, cūka, vistas. Kad vajadzēja pasiet govi, es gāju dziedādama un palēkdamās,» stāstu sāk Aina un paturpina, ka pēc tam mācījusies Aizputes vidusskolā un dzīvojusi kopmītnēs. Tad iestājusies Kultūras darbinieku tehnikumā režijas nodaļā, kur tika pasniegta arī aktiermeistarība. «Mani vilka skatuve. Bija konkurss Liepājas teātrī uz aktiera vietu. Pasniedzēji man teica: «Aina, tev vajadzētu mēģināt teātrī!» Nikolajs Mūrnieks un Oļģerts Kroders bija komisijā un nolēma izmēģināt mani uz vienu sezonu. Sezonas noslēgumā jau man tika iedota liela loma Lilianas Helmanes Lapsēnos.» Savukārt no Kultūras darbinieku tehnikuma kāds kursabiedrs bija iestājies toreiz Ļeņingradas Teātra institūtā un aicinājis savu studiju biedreni viņam sekot. Aina no Liepājas teātra brauca ekskursijā uz Ļeņingradu, tālāk uz Karēliju un nodomājusi: noiešu gar Teātra institūtu! Bijusi pēdējā konsultācija, un pazīstamais puisis nācis garām, teikdams: «Tev jāpamēģina!» Tagadējā liepājniece noskaitījusi Fabrikas meitenes dziesmu, rāpojusi, lidojusi, un viņu uzņēma. Tie bijuši četri laimīgi gadi Ļeņingradas Teātra institūtā.
«Ilgus gadus nospēlēju Liepājas teātrī. Kopējais darba stāžs man ir 55 gadi! Man ir ordenis par 55 gadu darbu Liepājas teātrī, es esmu Atzinības krusta ceturtās šķiras virsniece,» priecājas Aina un atzīst, ka aktierim dzīve vispār ir viena liela kustība. «Atceros, biju vēl teātra štatā un notika sezonas noslēguma izrāde Skroderdienas Silmačos. Es spēlēju Pindacīšu. Vajadzēja Līgo un Jāņu dziesmas. Austra Pumpure pamācīja, un mēs ļoti skaisti nodziedājām. Inārai Kalnarājai radās ideja nodibināt aktrišu kopu. Austras dziesmu pūrs taču ir neizsmeļams! Uzrakstījām scenāriju izrādei Smejies, bet neapsmej!, un bija divas izrādes uz teātra skatuves. Tas bija folkloras kopas Atštaukas pirmsākums,» atceras Aina. Pēc tam Atštaukas piedalījušās dažādos tradīciju vakaros, un tagad viņām jau ir sava mājvieta Liepājā - Namīnā. Izbraukājušas dažādas valstis, viesojoties festivālos. 2018. gada vasarā kopa brauks uz Holandi, bet tagad gatavojas starptautiskajam festivālam Baltica.
Ekskursijas pa teātri vadīt Ainai savulaik piedāvāja teātra vēsturnieks un aktieris Zigurds Akmentiņš. Rudenī pat nākot divas ekskursijas dienā, braucot arī grupas no Latgales. Ekskursijās Aina gūst gandarījumu. Aktrisei tur piepalīdzot arī kolēģe Dace Lūķe.
«Bibliotēkai teātrī uztaisīja jaunu telpu, un es no pagrabiem un pažobelēm nesu ārā materiālus. Nāk pašdarbības režisori pēc lugu eksemplāriem, nāk interesenti pēc vecām bildēm,» par savu sirdsdarbu stāsta sieviete un piebilst, ka dažreiz pat apraudoties, senos materiālus skatot. Ja viņai visu to atņemtu, vienalga atrastu kur darboties. Aktiera profesija paver plašāku skatu uz dzīvi. Spēlēt teātri gan vairs negribētos - Aina vēlas būt brīva.
Brīvajā laikā Aina brauc uz Rīgu pie dēla Raida, vedeklas Elgas un mazmeitas Agates, kura nosaukta vecvecmāmiņas vārdā. Rīgā ir arī draudzenes aktrises Indra Briķe un Lolita Cauka, ar kurām pavasaros un vasarās ir tradicionāls gājiens pa kapiem, atceroties bijušos kolēģus. Nu jau aizsaulē devies arī Ainas dzīvesbiedrs Gunārs, ar kuru nodzīvoti divdesmit gadi.
«Vasarās man ir arī lauki Rāvā. Tur ir vecāku māja, zemīte, siltumnīca, rozes. Laukos visu laiku ir ko darīt, un tā ir mana mazā paradīze. Dēls pat uzcēlis mājiņu blakus savu vecvecāku mājai,» lepojas Aina.
