«Laiks skrien daudz ātrāk, nekā mēs to gribētu. To, ka novecojam, mēs nevaram apturēt, tā tas notiek, bet – kā šo procesu izdzīvot, tas ir mūsu ziņā,» saka ģimenes psihoterapeite un TV personība Aina Poiša.
Viņa sniedz padomus, kā menopauzes laikā tikt galā ar emocionālajiem pārdzīvojumiem psihes līmenī, aicina mazāk baidīties no tā, kas nav novēršams, kā arī dalās ar personīgo pieredzi jeb savu sievišķības formulu.
- Menopauzei nav tikai sliktie simptomi. Viens no pozitīvajiem simptomiem ir tas, ka sieviete ap 40 ir savā labākajā vecumā - jo viņa beidzot ir pieaugusi kā sieviete, viņai vairs nav jāklausa, ko saka mamma, viņa var paļauties pati uz savām domām un beidzot pieņemt lēmumus pati par saviem dzīves kvalitātes gājieniem. Sadarboties ar cilvēkiem, kas vairo dzīvesprieku, un izvairīties no tiem, ar kuriem nesader. Netērēt savu laiku, kura vairs nav tik daudz. Un nepalaist vējā nevienu mirkli, ko vēl ir gatava baudīt. Jā, laiks skrien ātrāk, nekā mēs gribētu, bet arī ap 50 dzīve vēl nebeidzas.
Man briedums saistās ar rudeni. Ar gadalaiku, kurā vairs nav tik karsts kā vasarā, bet nav arī vēl auksts kā ziemā. Un sievietes dzīvē tas ir ļoti auglīgs periods. Tas ir aizspriedums, ka sieviete ir auglīga tikai, kad paliek stāvoklī un dzemdē bērnus. Es uzskatu, ka sieviete ir auglīga, ja viņa savu dzīvi spēj menedžēt tā, lai atrastu sevī laimes hormonus. Un, jo ātrāk viņa to iemācās, jo vieglāk pārvaramas ir visas grūtības, ko sagādā šie pārejas posmi. Jo kāpēc menopauzei jāpievērš tāda uzmanība? Tā ir dabiska norise, tikpat dabiska kā gadalaiku maiņa. Un mēs, sievietes, savu iekšējo gadalaiku varam noteikt pašas. Jo mēs taču zinām, ka reizēm arī vasarā, ja ir salauzta sirds, mēs iekšēji jūtamies kā ziemā... Dvēseles gadalaiki mūs piemeklē neatkarīgi no vecuma. Kāpēc kādreiz trīsdesmitgadniece izskatās kā sešdesmitgadīga, bet uz vienu sešdesmitgadīgu kundzi tu skaties un iedvesmojies? Jo viņa prot novērtēt dzīves vērtību. Tas nenozīmē, ka viņa visu dzīvi ir lidinājusies kā taurenītis, jo, parunājot ar viņu, saproti, ka ir bijis daudz grūtību, bet - viņa savā dvēselē ir atradusi pavasari, un tas atnāk vienmēr, ja uz to tiecamies. Es neticu, ka to iedod vitamīni. To iedod dabiskā spēja pašai izdarīt izvēli - priecāties par savu vienīgo dzīvi vai smagnēji gaidīt kārtējo grūtību. Ne grūtniecība, ne klimakss nav slimība, un, kad to saprot, ir daudz vieglāk tikt galā arī ar simptomātiku - un tu turpini dzīvot un dzīvi baudīt.
Līdz ar menopauzi sieviete zaudē tikai vienu funkciju - viņa vairs nevar dzemdēt. Man daudzas sievietes teikušas: paldies dievam, beidzot nav vairs jāuztraucas par nevēlamu grūtniecību! Svarīgi, uz kuru pusi pagriežam savu attieksmi, jo katrai medaļai ir divas puses. Jaunas problēmas vienmēr ir izaicinājums - lai mēs attīstītu savu domāšanu, pieņemtu savas emocijas un saregulētu tās tā, lai tās mums netraucētu, bet ļautu būt līdzsvarā. Tāpat kā no stresa nevienu nevar atbrīvot. Ir jāiemācās ar to sadzīvot, nepazaudējot sajūtu, ka stress nāk un iet, bet mēs ar savu attieksmi esam kā pašregulējošs mehānisms. Jo mēs zinām, ka varam cepties un varam necepties. Mēs varam slimot un varam sevi programmēt, ka gribam būt veseli, ka gribam labi justies, un attiecīgi arī sekot šai programmai. Jo nekā cita vērtīgāka jau nav, kā katru rītu piedzīvot saullēktu, priecāties, ka esam dzīvi un ka ir jumts virs galvas. Ar pateicību sirdī novērtēt to, kas ir, nevis cepties par to, kā nav. Un tas nav nekas cits kā personības nobriešana. Jā, tev jau ir krunciņas, bet tās ir tavas dzīves liecinieces, ka tu esi smējies, raudājis, kaut ko piedzīvojis, kreņķējies un atkal atguvies. Un arī krunciņas ir iemīlamas, tāpat kā ir iemīlams tas, ka kādreiz kaut kas sāp, ka kādreiz ir kašķīgs garastāvoklis. Taču tam nevajag pievērst pārāk lielu uzmanību, bet vairāk padomāt par to, ka varam iztaisnot muguru un mazliet pacelt zodu uz augšu, ka varam trenēties pasmaidīt, tādējādi dodot smadzenēm signālu, ka nav jau nemaz tik traki, ka dzīve ir dzīvojama! Turklāt smaidīgi cilvēki ir veselāki cilvēki. Un vitamīni, kas ir smieklos, ir daudz vērtīgāki par tiem, ko var nopirkt aptiekās. Protams, var paņemt arī kaut ko klāt, bet mana pārliecība ir, ka nav nekādas brīnumzālītes.
Jā, arī man ir brīži, kad jūtos kā skumjais sanbernārs, bet tad es paskatos uz sevi no malas un pajautāju, vai es sev tāda patīku? Un tad ir jautājums, vai es izvēlos palikt par cietēju? Nē, es nevēlos pārāk daudz goda atdot problēmām, tās nav to pelnījušas! Es neizvēlos pieslēgties dramatismam, es pati regulēju un nosargāju savas robežas, es pati izdaru savas izvēles, un es pati esmu savas dzīves režisore. Un tas, izrādās, ir tas jaunības eliksīrs, kura nav nevienā sejas krēmā un nevienā vitamīnā. Tas nāk no katra paša attieksmes pret dzīvi, tas nemaksā milzu naudas, tikai prasa vairāk uzmanības un empātijas pret sevi.
