Drabešu muižā nu jau piecus gadus darbojas Amatu māja, kurā var apgūt dažādas prasmes un iemaņas. Te notiek arī Nacionālā kultūras centra pasākums Satiec savu meistaru. Viens no šiem meistariem ir pazīstamais kokļu darināšanas speciālists Andris Roze. Taču tas nebūt nav vienīgais, ko viņš prot, kā pats smej, līdz Latvijas simtgadei plānojot apgūt 12 amatu prasmes – katram mēnesim savu.
Amatu mājā šobrīd var redzēt tikai dažas Andra darinātās kokles. Lielākā daļa aizceļojusi pa visu Latviju un vēl tālāk. Pats nemaz nevarot vairs izskaitīt, cik pa šiem gadiem to tapis. Sācis skaitīt un pie
120 apstājies, un atmetis ar roku. Iespējams, ka savi 200 būs gan. Jau piekto gadu centrā tiek rīkotas nometnes, kurā tās dalībnieki var pagatavot savu instrumentu. Pēdējā reizē viņa vadībā te, šajā telpā, darbojušies septiņi cilvēki. Kā pats pie tā nonāca? Viens no draugiem ierādījis. Bet pamudinājums nācis no vecākās meitas, kas ļoti gribējusi savu kokli. Lūdzis savam draugam, bet tam vienmēr pietrūcis laika, kamēr galu galā teicis Andrim - lai tak pats taisot. Re, tur plauktā ir redzams pirmais viņa darinājums. Nu jau kopš tā laika aizvadīti 17 gadi. Gatavota no apses. Jā, ir svarīgi, no kāda koka taisīta, jo tembrs katram ir atšķirīgs. To labi zinot, jo pēc profesijas esot mežinieks. Esot darinājis arī no priedes, egles, melnalkšņa, liepas, kļavas. Un no ozola? Nē, tas gan netīkot. Gan no oša, gan ozola instruments būs smags un nebūs skanīgs, kā arī trausls apstrādājot. Pats atlasot materiālu dažādās kokzāģētavās, pēc tam žāvējot un tikai tad liekot lietā. Ir arī savas nianses, kad tas koks cirsts un apstrādāts: vecā mēnesī tam būs mazāk sulu, tāpēc labāk kaltīs. Tāpat - vai tas ir dabiski žuvis vai mākslīgi. Būtu jau labi, ja varētu aiziet uz mežu un pats noskatīt vajadzīgo, bet tā jau nevar, tāpēc mēģinot atlasīt no «gateriem» to, kas tur ir. Lai vienu kokli pagatavotu, viņam vajag apmēram četras dienas, bet tad tā nopietni - teju 12 stundu dienā. Katrā ziņā, lai arī darīsi it kā vienmēr tāpat, nekad vienādas kokles neiznāks, jo tas tomēr ir roku darbs un ne pēc šablona «štancēts». Andris atgādina, ka Latvijā ir divu veidu kokles - Kurzemes un Latgales. Pirmā ir bez spārna - tā ir konservatīvāka, bet Latgales variants ar spārnu ir jaunmodīgāks. Ko spārns dod? Tāds instruments ir skaļāks, jo tas ir papildu rezonators. Vai pats arī muzicē? Mazlietiņ, jo sevi par labu muzikantu neuzskatot. «Zilonis īsti uz auss nav uzkāpis, bet lācis gan, toties uz pirkstiem gan neviens nav uzkāpis,» sevi apsmaida Andris. Un to, ka rokas patiešām ir prasmīgas, var redzēt, aplūkojot viņa darinātās bases un citus instrumentus. Ko vēl meistars prot? Daudz ko no šeit, Amatu mājā, piedāvātā: gan ar mālu strādāt, gan grozus pīt, gan aust, gan vēl daudz ko citu. Arī rotas kaļot - mazliet modernizētas senās aproces, piekariņus, gredzenus.
Šobrīd Drabešu muižā, kuras telpas amatnieki par «mazām naudiņām» īrējot no Amatas novada pašvaldības, darbojas aušanas un ādas apstrādes studija, filcēšanas pulciņš, adītāju klubiņš, mūzikas instrumentu darbnīca, kokles spēles klase, keramikas pulciņš, un pirmo gadu te var apgūt arī tekstilmozaīku, stāsta Andris. Daudz ko izdevies paveikt, piesaistot projektu līdzekļus, piemēram, aprīkojumu. Par laimi, interesentu, kas grib ko iemācīties darīt pašu rokām, netrūkstot. «Ja tevī pašā iekšā ir uguntiņa un sava amata mīlestība, tad tev nekad netrūks skolnieku. Cilvēki pievelkas, ja tas nāk nepiespiesti, ne kā uzstādījums no augšas - sak, tev tas jādara,» teic meistars, kurš uzsver, ka, šādi darbojoties un liekot lietā savas rokas, nekad nemācot garlaicība vai depresija.
