Māja: VĒRTS ZINĀT: Si­nep­ju re­gu­lā­ra ēša­na var uz­la­bot asins­ri­ti 2 komentāri
 
Māja

VĒRTS ZINĀT: Si­nep­ju re­gu­lā­ra ēša­na var uz­la­bot asins­ri­ti

 
Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Ja acu­mir­klī nav ne­kā­das ie­spē­jas pie­šķirt vai­rāk asu­ma sa­vai dzī­vei, tad ir pa­vi­sam vien­kār­ši pie­šķirt asu­mu ēdie­nam. At­liek vien pie­vie­not ne­daudz si­nep­ju.

Asā­kas un mai­gā­kas, sal­dā­kas un rūg­tā­kas, ar da­žā­dām pie­de­vām vai bez tām, fa­sē­tas lie­los vai ma­zos trau­ci­ņos un ta­pu­šas da­žā­dās ra­žot­nēs, si­ne­pes vei­ka­lu plauk­tos gai­da sa­vu pir­cē­ju. Cits jau­tā­jums, kā pir­cējs prot iz­man­tot pie­dā­vā­tās iz­vē­les ie­spē­jas. Pa­lai­kam cil­vē­ki ir ļo­ti kon­ser­va­tī­vi un ga­du ga­diem iz­vē­las vie­nus un tos pa­šus pro­duk­tus, mek­lē no­sau­ku­mus un ie­pa­ko­ju­mus, kas pēc ie­spē­jas lī­dzi­nās bēr­nī­bā ie­pa­zī­ta­jiem. Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jiem vēs­tu­ris­ku cē­lo­ņu dēļ tās bie­ži ir krie­vu si­ne­pes, kas, iz­rā­dās, ir vie­nas no asā­ka­jām pa­sau­lē.

Krie­vi­jā

Krie­vi­jas se­nās vir­tu­ves tra­dī­ci­ju go­dā­tā­ji vēl šo­dien skumst par to, ka 18. gad­sim­tā si­ne­pes iz­spie­da no ap­ri­tes mār­rut­kus, kas ag­rāk bi­ja po­pu­lā­rā­kā asā garš­vie­la. Si­ne­pes dau­dziem šķi­ta ēr­tā­kas, jo mār­rut­kus bi­ja pie­ņemts ga­ta­vot tie­ši pirms ēša­nas un tos at­šķi­rī­bā no si­ne­pēm ne­va­rē­ja tik il­gi uz­gla­bāt. Krie­vi­jā pir­mo si­nep­ju fab­ri­ku uz­cē­la Sa­rep­tas pil­sē­tā Pie­vol­gā 1765. ga­dā, tā­dēļ krie­vu si­ne­pes vēl mēdz saukt par Sa­rep­tas si­ne­pēm un rei­zēm par In­di­jas si­ne­pēm - acīm­re­dzot tā­pēc, ka arī tur, tā­pat kā Ķī­nā, Ko­re­jā un vai­rā­kās ci­tās Āzi­jas val­stīs, ir cie­ņā sa­lī­dzi­no­ši asas si­ne­pes. Gan si­nep­ju krā­su, gan asu­mu no­sa­ka tas, no kā­du au­gu sēk­li­ņām tās ie­gū­tas. Krie­vu si­ne­pēm iz­man­to au­gu Bras­si­ca jun­cea, bet vēl pa­stāv arī mel­nās si­ne­pes Bras­si­ca nig­ra un bal­tās jeb dzel­te­nās si­ne­pes Si­na­pis hir­ta.

Ja mā­jās ir pār­ti­kas si­nep­ju pul­ve­ris un ro­das do­ma pa­šiem pa­ga­ta­vot gal­da si­ne­pes krie­vu sti­lā - tas nav grū­ti. Ņem 100 g si­nep­ju pul­ve­ra, to iz­si­jā, pār­lej ar pā­ris ēdam­ka­ro­tēm ver­do­ša ūdens un sa­mai­sa vien­da­bī­gu pas­tu. To uz­ma­nī­gi pār­lej ar di­vām glā­zēm ver­do­ša ūdens, trau­kam uz­liek vā­ci­ņu un at­stāj 12 stun­das. Pēc tam ūde­ni no­lej, si­ne­pes iz­mai­sa, pie­vie­no pus­tēj­ka­ro­ti sāls, 3 tēj­ka­ro­tes cu­ku­ra, 3 tēj­ka­ro­tes au­gu eļ­ļas un 4 tēj­ka­ro­tes 9% eti­ķa. Rū­pī­gi sa­mai­sa, ļauj no­briest 2-3 die­nas. Ja pa­tīk, var pie­vie­not arī mal­tu ka­nē­li, krust­nag­li­ņas, lau­ru la­pu pul­ve­ri, pi­pa­rus, ķip­lo­kus u.c.

Fran­ci­jā

Pa­saul­sla­ve­nas ir Di­žo­nas si­ne­pes, ku­ru re­cep­te iz­do­mā­ta 1856. ga­dā, tra­di­ci­o­nā­la­jā sa­stā­vā aiz­stā­jot eti­ķi ar līdz ga­lam ne­no­ga­ta­vo­ju­šos vīn­ogu su­lu. Šo­dien Di­žo­nas si­ne­pēm pie­vie­no balt­vī­nu, bur­gun­die­ti vai abus. Tā kā Di­žo­nas si­nep­ju no­sau­ku­mu un re­cep­ti ne­sar­gā pa­tents, tās ga­ta­vo vi­sās pa­sau­les ma­lās. Sa­jau­cot Di­žo­nas si­ne­pes ar me­du vie­nā­dās at­tie­cī­bās, ie­gūst me­dus si­ne­pes, kas pie­mē­ro­tas sviest­mai­zēm, vis­tas ga­ļai, kar­tu­pe­ļu ēdie­niem, sī­po­lu riņ­ķī­šiem u.c. Ta­ču Fran­ci­jā ir iz­gud­ro­tas da­žā­das si­nep­ju šķir­nes, pie­mē­ram, sla­vens ar sa­vām si­ne­pēm ir Mo re­ģi­ons. Si­ne­pes aro­ma­ti­zē ar da­žā­du šķir­ņu eti­ķi un garš­vie­lām, rei­zēm tām pie­vie­no ābo­lu bie­ze­ni, ie­gūs­tot t.s. aug­ļu si­ne­pes, kas la­bi sa­der ar cū­kas šķiņ­ķi.

Lai pa­ga­ta­vo­tu si­nep­ju un me­dus mēr­ci, rū­pī­gi sa­jauc ēdam­ka­ro­ti fran­ču si­nep­ju, ēdam­ka­ro­ti me­dus, sī­ki sa­ka­pā­tu ķip­lo­ka dai­vi­ņu, tēj­ka­ro­ti bal­za­me­ti­ķa, 2 ēdam­ka­ro­tes ābo­lu sid­ra eti­ķa, ne­daudz sāls un pi­pa­ru, pēc tam mai­sot pa pi­lī­tei pie­vie­no se­šas ēdam­ka­ro­tes sau­les­pu­ķu eļ­ļas.

Liel­bri­tā­ni­jā

Arī ša­jā val­stī pa­stāv sa­vas si­nep­ju ga­ta­vo­ša­nas tra­dī­ci­jas. Pa­zīs­ta­mas ir Nor­tvi­čas si­ne­pes, kas iz­ce­ļas ar īpa­šu asu­mu, un Tjūks­be­ri­jas si­ne­pes, kas kļu­va sla­ve­nas 17. gad­sim­tā. Tās ga­ta­vo, si­ne­pēm pie­vie­no­jot arī mār­rut­kus. Paš­laik at­kal no­tiek ra­žo­ša­na pēc se­nās re­cep­tes. Ta­ču iz­rā­dās, ka ar ter­mi­nu «angļu si­ne­pes» pa­vār­grā­ma­tā bie­ži vien do­māts vien­kār­ši si­nep­ju pul­ve­ris. 18. gad­sim­ta pir­ma­jā pu­sē an­gļu na­ma­mā­tes ma­lu­šas si­nep­ju sēk­li­ņas diez­gan rup­ji, bet tad kā­da Kle­men­ta kun­dze sā­ku­si tās malt kriet­ni smal­kāk un si­jāt caur sie­ti­ņu, lai at­da­lī­tu pa­li­ku­šās sēk­lu ap­val­ci­ņu da­ļas. Sa­vu­kārt īru si­ne­pes ir tā dē­vē­tās piln­grau­du si­ne­pes - tās sa­tur ne­sa­mal­tas vai da­ļē­ji sa­mal­tas sēk­li­ņas, si­ne­pēm pie­vie­no arī vis­ki­ju un/vai me­du.

Vā­ci­jā

Pa­zīs­ta­mā­kās ir Di­sel­dor­fas un Ba­vā­ri­jas si­ne­pes. Di­sel­dor­fā ir se­nas si­nep­ju ga­ta­vo­ša­nas tra­dī­ci­jas, tur ap­ska­tāms arī si­nep­ju kul­tū­ras mu­zejs un no­pēr­ka­mas ori­ģi­nā­li fa­sē­tas vā­cu si­ne­pes. Pēc gar­šas Di­sel­dor­fas si­ne­pes tiek rak­stu­ro­tas kā ne­daudz pi­kan­tā­kas un tum­šā­kas par Di­žo­nas si­ne­pēm. Sa­vu­kārt Ba­vā­ri­jas si­ne­pes tiek sauk­tas arī par sal­da­jām si­ne­pēm, jo tām pie­vie­nots vai­rāk cu­ku­ra, bet ma­zāk skā­bes.

ASV un Ka­nā­dā

Ša­jās val­stīs cie­na mai­gas si­ne­pes, kas ie­gū­tas no bal­to jeb dzel­te­no si­nep­ju sēk­li­ņām. To krā­sa ir ko­ši dzel­te­na, jo tiek pie­vie­no­ta kur­ku­ma. Po­pu­lā­ru si­nep­ju re­cep­ti 1904. ga­dā iz­gud­ro­jis Džordžs Frenčs. Si­ne­pes iz­man­to hot­do­gos, ham­bur­ge­ros, sviest­mai­zēs, pie­vie­no sa­lā­tu mēr­cēm u.c.

Si­ne­pes un ve­se­lī­ba

  • Si­ne­pes vei­ci­na ēst­gri­bu un sti­mu­lē sie­ka­lu iz­da­lī­ša­nos.
  • Si­ne­pes pa­līdz la­bāk sa­gre­mot trek­nus ēdie­nus.
  • Tās neit­ra­li­zē bak­tē­ri­ju ra­dī­tos tok­sī­nus un pa­līdz pret vē­de­ra uz­pū­ša­nos, ta­ču ne­drīkst arī pā­rāk aiz­rau­ties ar si­ne­pēm, jo tās ir kai­ri­no­šas.
  • Ļo­ti asas si­ne­pes var iz­rai­sīt acu asa­ro­ša­nu, mu­tes un de­gu­na gļot­ādas kai­ri­nā­ju­mu, rei­zēm arī aler­ģis­ku re­ak­ci­ju.
  • Si­nep­ju re­gu­lā­ra ēša­na var uz­la­bot asins­ri­ti un gre­mo­ša­nu.

Ie­vē­ro!

  • Il­gi gla­bā­jot, si­ne­pes zau­dē sa­vu asu­mu pat her­mē­tis­ki slēg­tā ie­pa­ko­ju­mā. Ja si­ne­pes ne­lie­to bie­ži, ie­tei­cams pirkt ne­lie­lus ie­pa­ko­ju­mus un uz­gla­bāt tos le­dus­ska­pī.
  • Ja ēdie­na re­cep­tē ir pra­sī­ta kā­da kon­krē­ta si­nep­ju šķir­ne, tad tie­ši tā arī jā­mek­lē. Da­žā­du šķir­ņu gar­ša jū­ta­mi at­šķi­ras, un vie­nas aiz­stā­ša­na ar ci­tu var sa­gā­dāt lie­lu vil­ša­nos.
  • Kar­sē­jot ga­ta­vās si­ne­pes ar­vien vai­rāk zau­dē asu­mu, tā­pēc, pie­mē­ram, si­nep­ju mēr­cei tās pa­ras­ti pie­vie­no ne­il­gi pirms kar­sē­ša­nas bei­gām.
  • Lai ga­ļa iz­cep­tos āt­rāk un bū­tu su­lī­ga, to pirms cep­ša­nas ie­ziež ar si­ne­pēm.
  • Pie­vie­no­jot ēdie­nam ve­se­las si­nep­ju sēk­li­ņas, tās nav ie­tei­cams pā­rāk il­gi vā­rīt, jo var ras­ties rūg­ta gar­ša.
  • Kon­ser­vos si­nep­ju sēk­li­ņas var likt dro­ši, ne­bai­do­ties, ka tās pa­da­rīs gar­šu pā­rāk asu.
  • Pie­vie­no­jot si­ne­pes rau­ga mīk­lai (ce­pot pi­kan­tos pī­rā­gus, sier­mai­zī­tes u.c.), jā­rē­ķi­nās, ka tās aiz­ka­vē rūg­ša­nu.

Tā esot bi­jis

  • 33. ga­dā pirms mū­su ēras Per­si­jas ka­ra­va­do­nis Dā­rijs kā iz­ai­ci­nā­ju­mu no­sū­tī­jis Ma­ķe­do­ni­jas Alek­san­dram mai­su ar se­za­ma sēk­li­ņām, tā gri­bē­dams uz­svērt sa­vas ar­mi­jas daudz­skait­lī­gu­mu. Sa­vu­kārt Alek­sandrs at­bil­dei no­sū­tī­jis Dā­ri­jam ma­zu mai­si­ņu ar si­nep­ju sēk­li­ņām, vē­lē­da­mies teikt: ma­na ar­mi­ja nav tik mil­zī­ga, to­ties ar lie­lā­ku cī­ņas spa­ru.
  • Si­nep­ju sēk­li­ņas da­žā­diem no­lū­kiem iz­man­to­tas jau 3-4 ga­du tūk­sto­šus pirms mū­su ēras, bet pir­mās mūs­die­nu pro­duk­tam lī­dzī­gās si­ne­pes esot iz­do­mā­ju­ši se­nie ro­mie­ši, ku­riem ie­nā­cis prā­tā mal­tas si­nep­ju sēk­li­ņas sa­jaukt ar vīn­ogu su­lu. Pa­tei­co­ties ro­mie­šu le­ģi­o­nā­riem, si­ne­pes ie­vies­tas vi­sā Ei­ro­pā.
  • Liels si­nep­ju cie­nī­tājs bi­jis Ro­mas pā­vests Jā­nis XXII (1249-1334). Viņš pat ie­vie­sis spe­ci­ā­lu pā­ves­ta si­nep­ju meis­ta­ra ama­tu, ku­rā ie­cē­lis kā­du sa­vu ra­di­nie­ku.
  • Dā­ni­jā bi­jis pa­ra­dums iz­kai­sīt si­nep­ju grau­di­ņus, lai at­bai­dī­tu ļau­nos ga­rus. Sa­vu­kārt vī­rie­ši cen­tu­šies ie­kvē­li­nāt sie­vie­tes, iz­man­to­jot mī­las dzē­rie­nu no si­ne­pēm, ing­ve­ra un pi­par­mēt­rām.
  • Vā­cu lī­ga­vas esot pa­sle­pe­ni ie­šu­vu­šas sa­vu kā­zu klei­tu vī­lēs si­nep­ju sēk­li­ņas, jo ti­cē­ju­šas, ka tas vi­ņām pa­lī­dzēs ģi­me­nes dzī­vē val­dīt pār vī­ru.
  • Sla­ve­nais fran­ču rakst­nieks Alek­sandrs Di­mā, pa­zīs­tams arī kā liels gard­ēdis, ļo­ti cie­nī­jis mai­gas si­ne­pes, kas vi­ņa lai­kos dē­vē­tas par dā­mu si­ne­pēm un bi­ju­šas aro­ma­ti­zē­tas ar es­tra­go­nu.
Komentāri [2]
#
Ēdājs 11.janvāris 2017 0:15 atbildēt
Man patīk angļu sinepes, kuras Spilva ražo nepietiekamā daudzumā. Un sardele ar sinepi man arī iet pie sirds.
 
#
Modrais 10.janvāris 2017 8:03 atbildēt
Ilzīt, Ilzīt... Pareizi, ka sinepes jāpievieno tik, cik gribas vai vajag. Bet... Virsrakstā rakstīts: Sinepju ēšana!? Nu tad ēd un priecājies.Gribētu redzēt, kā tu to dari. Kādreiz paskaties, ko esi uzrakstījusi... Ha, ha..
P.S. Atvainojos, ja virsraksts nav tavs.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *

Izglītība & Karjera

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers