Artis nekad nav domājis par to, ka varētu būt mākslinieks. Briedums un pārdzīvota smaga slimība jaunieti mudinājusi uz pārdomām. Tagad Viļānos var skatīt Arta Kozlovska pirmo izstādi, kur izliktas personiskās pārdomas un izjūtas. Izstāde saucas 0,29 karāti, jo «tā ir mērvienība, ar kuru vērtē mazus dārgakmeņus. Man ir tieši 29 darbi, kuri ir daži no maniem dārgakmeņiem, ko esmu izvilcis no saviem dziļumiem, bet tajā pašā laikā tie vēl ir mazi, nepozicionēju tos kā dižus».
Viss apgūts pašmācības ceļā - gan zīmēšana un gleznošana, gan arī rāmju veidošana. Lai arī talants bijis jau bērnībā, latgalietis mākslas skolu neapmeklēja. Vecāki un skolotāji gan jaunieti mudinājuši. «Bija daudz lietu, ko negribēju no tā visa mācīties. Piemēram, mākslas vēsturi. Negribu zināt, kas ko zīmējis. Toreiz nedomāju, ka pats ar to nopietnāk nodarbošos. Zīmēšana bija hobijs, neuztvēru to nopietni,» atklāti saka Artis.
Izrādās, ka arī pats vārds «mākslinieks» nav paticis. «Atceros, ka domāju - man patīk zīmēt, nodarboties ar mākslu, bet nepatīk, kā tas saucas. Sajūtu līmenī profesija neliekas vīrišķīga.» Jaunietis vēl nezināja, ko darīs, bet svarīgi bija iegūt stabilu darbu. Māksla nebija opcija.
Pēc vidusskolas beigšanas latgalietis pārcēlās uz Rīgu, kur studēja Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbību, bet vēlāk darīja dažādus darbus. Māksla vienmēr palika prātā, un brīvajos brīžos Artis zīmēja. Tagad, kad jaunietis ir Viļānos un tur plāno savu nākotni, skaidrs ir arī tas, ka mākslai būs liela nozīme ikdienā.
Dziedinošā māksla
«Zīmējumi stiprina mani pašu. Tos veidoju, lai atcerētos sajūtas, ko kādreiz piedzīvoju. Ne vienmēr tas ir kas negatīvs. Kad daudz domāju par kādu tēmu, nolemju to zīmēt. Procesā rodas atziņas. Tā ir sava veida meditācija,» darbu saturu skaidro Artis. Redzami gan reliģiski motīvi, gan vairāki abstrakti dabas zīmējumi. Jaunietis atzīst, ka par šīm divām tēmām daudz domājis. «Agrāk mani satrauca ar dabu saistītas problēmas. Liekas, ja darbs aizies publikā, svarīgi, lai tas nes kādu vēstījumu.»
Darbos ir ne tikai globāli, bet arī dziļi personiski motīvi. Publiski izrādīt darbus ir kā «parādīt apkārtējiem iekšējo pasauli», un Artis spēris drošu soli, jo agrāk nevarēja iedomāties, ka citiem varētu sevi tā atklāt. «Pēc dabas vienmēr esmu bijis intraverts. Bet pēdējā laikā apzinos, kas esmu. Mani neietekmē citu viedoklis. Respektēju citus, bet nejūtos ievainojams.»
Pirms aptuveni trīs gadiem Artim atklāja limfmezglu audzēju, kas iezīmēja jaunu periodu dzīvē. «Likās, ka viss iet savu plūsmu. Bet slimība bija liels pārbaudījums. Likās, ka visu zinu, neko jaunu nevaru iemācīties par sevi, pasauli. Tagad esmu mainījies,» atklāti stāsta Artis. Jaunietis, lai arī iekšēji pārdzīvojis, ārēji to neizrādīja. «Vajadzēja būt stipram. Redzēju, ka apkārtējiem ir grūtāk nekā man. Viņiem likās, ka tas ir kā nāves spriedums. It kā loģiski, bet nebija tā, ka uzreiz jākrīt izmisumā. Tāds ir lietu ritējums, un tādā pasaulē mēs dzīvojam.» Slimošanas laikā viļānietim atlika vairāk laika mākslinieciskām izpausmēm un radās vairāki no tagad izstādē esošajiem darbiem.
«Lūzuma punkts nenotika vienā brīdī. Tas vēl joprojām notiek. Ir iestājusies iekšējo sajūtu sapratne, manī ir ienācis miers. Neuzskatu, ka tas saistās tikai ar pārdzīvoto. Tas varētu būt briedums, jo ilgu laiku jutos vēl kā sešpadsmitgadīgs jaunietis. Tagad man ir 31, un tā arī jūtos.»
Lai arī ārstēšanās aiz muguras, Artis tur modru prātu. «Nav tā, ka pielikts punkts visam. Vēl ir pārbaudes, ir slimības atgriešanās iespēja. Ļoti negribas iet atkal tam visam cauri. Protams, manī sēž bažas par to, ka tā varētu notikt. Kad paies desmit gadu, tad varēšu teikt, ka tas ir aiz muguras. Tagad vēl ne.» Artis skaidro, ka uz tamlīdzīgiem sarežģījumiem dzīvē jāskatās ar vēsu prātu. «Var rasties iespaids, ka tas ietekmējis to, kas esmu un ko daru, bet tas ir tikai viens no neskaitāmajiem notikumiem. Ja rakstītu par sevi, pieminētu to, tikai garāmejot.»
Viļānietis uzskata, ka mākslā jāizpauž sajūtas un jāļaujas emocijām. «Runājot par dabasskatu zīmēšanu, to var darīt, bet, iespējams, labāk atstāt fotogrāfijām. Uzskatu, ka jāzīmē kas tāds, ko nevaram redzēt dzīvē. Kāda doma, kas nereāls.» Artis norāda, ka talantu apzinās tikai tagad. Agrāk domāja vairāk par sajūtu izpaušanu zīmējumos, bet tagad arī par tehnikas attīstīšanu. «Sapratu, ka varu būt pats sev priekšnieks. Nevienam nav jāatskaitās, ceļos un daru, kad vēlos.»
Iedvesmas varā
Izstāde veidota uz divām sienām. Vienā pusē ir darbi, kuri sakrājušies skicēšanas mapē, bet otrā - gleznas, kuras papildina Arta veidotie rāmji tām. «Veidoju rāmjus, jo domāju, ka zīmējums kopā ar rāmi ir viens vesels. Atdot savu zīmējumu citam, lai piepērk rāmi, - tas man neliekas saprotami.»
Darbus Artim palīdzēja izvēlēties ģimene, jo daudzus no tiem viņš vēlējās atstāt mājās mapītē. «Kad mamma un draudzene ieraudzīja, ko atstāju, abas jautāja, vai tiešām to neņemšu. Teicu, ka ir labāki un šie varbūt nav svarīgi. Abas teica, ka obligāti jāņem vēl šis un vēl šis,» smaidīgi atceras mākslinieks. Tā daudzi darbi nonāca izstādē ar ģimenes palīdzību. «Esmu diezgan paškritisks. Izstādē to noliku nedaudz malā. Nolēmu, tā kā šī ir pirmā izstāde, paskatīties, kā vispār cilvēki uztver manus darbus.»
Māksliniekam ir brīži, kad iedvesmas nav nemaz, bet citos brīžos ideju ir pārāk daudz. «Darbība ir haotiska. No mirkļa un mirkli. Nav tāda grafika, kad iedvesma pie manis atnāk. Kad ir daudz domu, ideju, tad roka pati sniedzas zīmēt. Tad izsveru, kas no tā visa ir cienīgs nokļūt uz papīra.» Mājās glabājas vairākas klades, kur ir vēl nerealizētie darbi skiču stadijā. «Kad nebūs vairs iedvesmas, no turienes pašpikošu,» smejas Artis. Ne visus darbus viļānietis grasās realizēt, jo daudzi no tiem «pēc kāda laika vairs neliekas aktuāli. Mainās ne tikai apkārtējā, bet arī iekšējā pasaule. Darbus tomēr cenšos pieskaņot aktuālajam. Nevar vilkt ārā to, kas toreiz likās labs, ja tas izskatās pavisam citādi tagad».
Viens no tādiem darbiem ir Jēzus, kas staigā pa naftas peļķi. To Artis zīmēja pirms apmēram pieciem gadiem, un toreiz ekoloģijas problēma likās aktuāla. «Tagad, protams, tā vēl joprojām ir, bet man sajūtu līmenī vairs nav. Daudzi zīmējumi paliek kā personiskā dienasgrāmata. Tās ir saglabājušās sajūtas, kas atgādina par to, kā kādreiz jutos.»
Būt uzmanības centrā
«Sākumā likās nedaudz pārspīlēti, ka mani sauc par mākslinieku. Tie taču ir mani darbi. Jūs man prasījāt, es parādu. Likās, klusītēm salikšu, un viss. Tas bija interesanti,» smaidīgi stāsta Artis. Latgalietis atzīst, ka personisko darbu izstāde nozīmē jauna dzīves posma sākumu, un tas būs izaicinājumu un jaunu iespaidu pildīts. «Varētu teikt, ka tiek nomainīta mapīte, un tagad pavisam citus dokumentus likšu iekšā.»
Tagad, kad pienākusi pirmā izstāde un Artis ar mākslu nodarbojas nopietnāk, ir prieks, ka visu apguvis pats. «Neesmu tāds kā fabrikas produkts. Varu parādīt to, kas ir manī, nelīst no ārpuses. Neviens nevar to norakstīt uz to, ka es būtu to kur samācījies. Rādu, ko pats spēju, nevis to, ko kāds caur mani var izdarīt.» Arī gleznu rāmjus viļānietis veido pēc savas patikas un izjūtām, kas notiek garāžā. Pa ziemu auksts - tad nesanāk. Bet vasarās tā ir regulāra nodarbe.
Lai arī Artis vēlas iet savu ceļu, nenoliedzami ir knifi, kurus vērts aizņemties no citiem. Viņš atzīst, ka pēdējā laikā arvien vairāk vēro pieredzējušu un atzītu mākslinieku darbus. «Vērtēju, kas patīk, kas ne. Arī tā ir mana izvēle, neviens neliedz man izvēlēties sev tuvāko. Ir vairāki mākslinieki, kuru darbi man patīk, bet grūti atcerēties uzvārdus. Reizēm aizmirstu, kā pazīstamos cilvēkus sauc,» smejas viļānietis. Viens no iedvesmas avotiem ir mākslinieks Dalī un amerikāņu mākslinieks, kura uzvārdu gan Artis neatceras. «Amerikānim ir lielas, dārgas gleznas, kuras rotā krāsas, kas haotiski izmētātas. Savukārt Dalī darbu saturs rada manī sajūtu, un tā sajūta ir forša.» Izrādās, amerikāņu mākslinieks, par ko runā Artis, ir Džeksons Poloks.
«Negribētu teikt, ka man ir talants. Vienkārši esmu to daudz darījis. Apzīmēju visu, ko varēju. Principā - šis ir rezultāts tam. Varētu teikt, ka talants man ir uz idejām, bet, runājot par zīmēšanu, uzskatu, to var jebkurš, ja pietiekami daudz trenējas.» Artis atceras, ka skolā bijis daudz talantīgu jauniešu, kuriem zīmēšanas tehnika bija, pēc viņa domām, profesionālāka. «Atšķirība tāda, ka es to darīju daudzreiz vairāk.»
Tagad, kad viņš apzinās savas spējas un saprot, ka vēlas turpināt attīstīties mākslā, ir jauni nākotnes plāni. Viļānietis vēlas ne tikai tehniski attīstīt savu talantu un papildināt zināšanas, bet arī sasniegt konkrētu mērķi ar savu darbu. «Pēc pieminētā lūzuma punkta ir izkristalizējies tas, ka vēlos ar darbiem darīt pasauli gaišāku. Vēlos cilvēkos radīt piepildījuma sajūtu. Darbiem jāiepriecina to vērotāji.»
Uz izstādes atklāšanu ieradās arī vidusskolas mākslas skolotāja, kas Arti iepriecināja. «Gaidīju kritiku un biju gatavs to uzklausīt, bet nesagaidīju. Prieks, protams, ka darbi patika.» Viļānu iedzīvotāji tagad zina, kas ir Artis. Bet jaunietis sevi vēl joprojām uzskata par parastu cilvēku un par savu aizraušanos bieži nerunā. «Ikdienā sevi nepozicionēju kā mākslinieku vai mākslas zinātāju. Vienīgi ar draudzeni dažreiz parunājamies par mākslu.
