Mārupieši Aviva un Māris Kvites par savu veidoto dārzu 2015. gadā izpelnījās novada atzinības rakstu. «Pagājušais gads vispār bija interesants – es arī ieguvu Latvijas vecmāmiņas titulu. Vajag uzpost ne tikai savu māju, dārzu, bet arī sevi pašu – ne tikai vecmāmiņas vecumā, bet svarīgi vispār, kā sieviete sevi sakopj un ko iemācījusies dzīves laikā,» spriež titula ieguvēja un piebilst, ka no septiņiem dārziem iegūt trešo vietu nav nekāds varoņdarbs. Mārupē ir tik daudz skaistu dārzu. Liels prieks būtu, ja no 50 dārziem būtu godalgota vieta. Tad būtu, par ko pacīnīties.
«Es esmu dzimusi rīdziniece. Uz Mārupi mūsu ģimene atnāca pirms 18 gadiem. Iepriekš bija māja Jūrmalas šosejas malā, un meklējām citu vietu. Mums pretī dzīvoja Aldonis Vēriņš, kurš nodarbojas ar ziediem, - es viņu saucu par puķu karali. Ziedu audzēšanas entuziasts teica: paskaties, tev tūjas paliek brūnas. Maini dzīvesvietu. Un mēs paklausījām.»
Iebraukuši Mārupē, un tur bijušas tikai dzeltenas smiltis un neviena koka. Un Kvites ģimene nolēmusi tur palikt. «Esmu beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, un mans darbs ir veidot scenārijus pasākumiem. Kad vasarās no rītiem strādāju, redzu dārzā putnus. Pilnu pļavu. Sevišķi pēc lietus, kad sliekas lien ārā no zemes. Tad dārzā ir pilnīgi melns no putniem. Dūjas sasēžas uz stabiem, meža baloži ir skaisti - baltas krellītes ap kaklu.»
Sākuši no nulles
«Paši uzcēlām māju, jo mans vīrs Māris ir būvnieks. Mums ir divi bērni - Solvita un Rolands - un divi mazbērni - Sofija un Odrija,» lepojas Aviva. Tagad Kvitēm ir arī pushektārs zemes, kur ar pašu spēkiem un izdomu izveidots dārzs, ir baseins, kur svelmainās dienās veldzēties no karstuma. Dārzu kopj Aviva, jo vīrs Māris ir vairāk tehnisks cilvēks - viņš tikai ko pielabo, ja vajag.
«Kad biju maza, nevarēju iedomāties, ka man dārzs varētu patikt. Tas pat izraisīja riebumu, jo tolaik bija kolhozi, garas biešu vagas bija jāravē. Nekad neiedomājos, ka varētu strādāt ar zemi. Viss sākās, kad nopirkām Mārupē vietu. Sapratu, ka te ir drusciņ par pliku un kaut kas jādara.» Viņa mācījusies. Nezinājusi, ne kā sauc kokus, ne kā puķes. Braukusi uz stādaudzētavām un pirkusi puķes, kuras iepatikušās. «Pēc tam es sapratu, ka man tas nepatīk - notika dārza pārrakšana un augu pārstādīšana. Aizbraucu uz Baltezera stādaudzētavu un iedvesmojos no tām formām. Dārzs mums ir izveidots kā mazs parks. Puse - mūžzaļie augi un puķes. Dārzā no pavasara līdz vēlam rudenim kas zied. Krokusi, piemēram, zied pļavā - tur, kur zāle aug. Līdz pirmai pļaušanai tie priecē acis un sirdi,» atzīst saimniece.
Pat zila roze aug un priecē
Dārzu Aviva sākusi iekārtot ar mūžzaļajiem krūmiem, un tukšumi atstāti ar domu, ka augiem jāplešas un jāaug. Brīvie laukumi piestādīti ar ziemcietēm. «Man patīk prīmulas. Peonijas ir 17 šķirņu. Dažādi toņi - koraļļu, oranžas, rozā un citas. Vienā stādaudzētavā nopirku zilas rozes, kuras patiešām ir zilas. Man patīk kaut kas tāds, kas nav citiem. Citi saka - zils mākslīgi izskatās. Bet tā ir eksotika! Pirmajos gados sapirkām visādus brīnumus - to, kas principā pie mums neaug. Stādaudzētavās izmanto cilvēku nezināšanu. Bet tagad jau es esmu gudra, izskolojusies. Esmu sapratusi, ka dārzs ir mans hobijs,» atzīst Aviva. Viņai patīk veidot dārzu, visu darīt un priecāties par to, kas paveikts. Vēl jo vairāk ir patīkami, kad atnāk draugi un priecājas līdzi. Kad acis pierod, tad jau liekas, ka viss ir vienkārši.
«No mūžzaļajiem man ir tūjas, kadiķi, konikas, bārbeles, globosa, grimoņi. Aug liepas, dižskābardis, bērzs. Iepriekš te nebija neviena koka. Pliks lauks. Mums dārzs ir interesanti izveidots - tas aizņem nelielu daļu zaļās zonas. Lielu daļu aizņem zālīte, kur bērniem spēlēties. Ja stādījumi būtu tuvāk mājai, tad viss būtu sablīvēts,» spriež saimniece. Augļu dārzu Kvites ģimene iestādījusi no jauna, jo pirmajā gadā visus kokus apgrauzušas stirnas. «No mežiem, purviem nāk stirnas, lapsas, zaķi un visu mums nograuž. Tagad jau esam gudrāki, saliekam apkārt kokiem visu ko. Nošpikota ideja: apkārt augļu kokiem ir sastādītas mazās zemenes. Tādējādi sakopts koks, tas neieaug zālē, un zemenes ražo līdz oktobrim,» par jaunievedumu skaidro mārupiete un stāsta, ka ziema ir skaista, tikai tas neesot viņas gadalaiks. Viņai patīkot vasara ar svelmi, un tādā laikā jūtoties labi. Aviva pasmej, ka neesot pareizā valstī piedzimusi.
Sapni neizdodas piepildīt
«Mūsu ģimene daudz ceļo pa pasauli. Tas ir hobijs. Vieglāk pateikt, kur mēs neesam bijuši. Visi kontinenti ir apceļoti. Austrālijā esam bijuši, Dienvidamerika apceļota, Brazīlija, Argentīna. Man patika Izraēlas dārzi. Tur cilvēki tic, ka skaistums izglābs pasauli. Es tam ticu. Ja es dzīvotu Dienvidamerikā, man būtu visskaistākais dārzs. Tur viss ir tik košs, tur, piemēram, ir burgenvillas - skaisti krūmi, kuri pie mums aug tikai podos. Kamēlijas, kannas aug visu gadu - tās nav jārok laukā no zemes. Esmu bijusi arī Holandē, bet tur neko nevar nošpikot,» stāsta ceļotāja. Avivai esot sapnis, ar ko savu dārzu papildināt. Tacu šis augs Latvijā neaug. Tā ir vistērija - vītenis ar lillā ķekariem. Tas aug dienvidu zemēs. «Es esmu savu sapni izsapņojusi, tāpēc, ka šis augs te neaugs. Redzēju skaistu tulpju koku Šrilankā - tas ir milzīgs, un ziedi tiešām ir kā tulpes. Ja pie mums audzētu, labākajā gadījumā pēc 25 gadiem ieaugtu,» domā saimniece.
«Mēs dobēs beram mulčas mizas, un tad ravēšana ir minimāla. Nezāles cauri bērumam vairs neaug.» Taču gadās, ka arī pamanās izaugt un sagādā Avivai lieku darbu. Mārupes dārza zāles pļaušana ir Avivas vīra Māra ziņā, taču viņam ir citi pienākumi un darbs. Dārzs ir Avivas pārziņā. Māris var dārzā kaut ko palabot vai atstutēt krūmus. Saimnieki gan konsultējoties - kādus augļu kokus stādīt, kas pašiem garšo. «Mums, piemēram, ir aprikoze, kura šogad pirmo gadu ražoja augļus - mēs apēdām svaigus ar baudu. Mums ir trīs ābeles, un mana vīra mīļākā ir ‘Rudens svītrainā’ un ‘Dzidrā’, kuras gan šogad neražoja. Mums aug arī sausserdis, tas ir līdzīgs zilenei, bet krūms. Ērkšķogas mums ir sarkanas, lielas - vecā šķirne. Ir viena jāņoga, ķirši, un skābos šogad noēda zvirbuļi vai strazdi. Plūmēm arī putni nodarījuši skādi.» Viņa un meita Solvita, kurai māja ir vecāku dzīvesvietai blakus, rudeņos vāra ievārījumus. Māte un meita konsultējas, kādus ievārījumus vārīt. Visiem ļoti garšojot zemeņu ievārījums ar piparmētrām un citronu.
Ne tādu kā citiem
Aviva stāsta, ka dārzā Jāņus nesvinot, bet vasarās draugi atnāk ciemos uz piknikiem. Taču tad vairāk pa baseinu darbojoties. «Man patīk mūsu kļava ar rozā galiem. Es kokus veidoju pati, apakšas apgriežu, lai tas kuplums ir augšā,» noslēpumu atklāj dārza saimniece.
Mārupiete lepojas, ka esot sēņotāja. Bijusi pie draudzenes Latgalē, un tur pat baravikas spērušas ar kājām, tik daudz to ir bijis. Vīrs Māris esot liels makšķernieks. Braukuši septembrī ar draugiem uz Somiju. Māris makšķerēt, Aviva - sēņot. Viņa lasot tikai tās sēnes, kuras pazīstot, tāpēc daudz ēdamo sēņu laikam paliekot mežā. Zinot arī celmenes, bet neprotot sagatavot. Vīrs gan perfekti sālot sēnes, un viss viņam izdodas ļoti garšīgi.
Aviva saka, ka nezinot, vai viņai ir zaļie pirkstiņi, bet viss augot. Ģimene audzē arī tomātus, gurķus, zemenes. «Mums zemenēm ir šķirne, kurai izaug lielas ogas. Man visu vajag ne tādu kā citiem. Lielu, interesantu. Dārzā ir tāds krūms - kā viltus jāņoga - un zied rozā ziediem. Tagad izaudzis liels. Zviedru draugi no Ālandu salām atveda mazu zariņu, un, lūk, kas izauga! Uz Zviedriju vīrs brauca makšķerēt, un sapazināmies. Viņiem dārza nav, jo Ālandu salās viss ir uz akmeņiem un zeme maksā milzu naudu. Tur, piemēram, mežā sūnas aug uz milzīgiem akmeņiem. Kas grib, protams, iekārto sev dārzu un atved melnzemi.»
Peonijas pat līgavu pušķos
«Pēdējos divus gadus neesmu neko nopirkusi. Pavasarī viss ir saaudzis - nāk draudzenes, un es dalu stādus pa labi, pa kreisi. Dienziede, piemēram, sadalīta apmēram 20 reižu, bet turpina augt. Puķes dod skaistu akcentu zaļajiem augiem. Viens zieds nozied vasarā, otrs atkal uzzied. Šogad jūlijā jau bija dālijas. Gladiolu man nav, lai gan tās patīk.Visas, kuras esmu nopirkusi, ir slimas. Esmu atmetusi ar roku - kas ir, tas ir, kā nav, tā nav. Aldonim Vēriņam, dārzniekam, ir apmēram 300 šķirņu peoniju. Esmu no viņa iegādājusies diezgan daudz šo puķu. Šogad skaisti ziedēja. Baltās peonijas izskatījās nevis pēc pojenēm, bet pēc angļu rozes. Pildītas. Arī rozā toņiem interesanta forma - lillā malas un balts vidus. Peonijas ir arī dzeltenas, oranžas, ar rozā malām un dzelteniem vidiem. Tām ir kāda maģija klāt, tās ir cēlas. Nav vairs vecmāmiņu laika puķes. Mūsu senči bija pieraduši pie klasiskajām rozā, baltām un bišķiņ vidu pilnāku. Veidenbaumam jau arī dzejolī ir teikts: un nāk tik vecenes un stāda pojenes. Taču tagad pat kāzās pušķus no pojenēm līgavas pasūta. Lielziedu peonijas sūta pat no Holandes, un tās skaisti izskatās pušķos.»
Mārupiete atzīst, ka dārzs tagad ir viņas mīlestība. Bez tā vairs nevarot. Vajag, lai puķes zied un skaistos vasaras rītus, kad dārzā var kafiju baudīt. «Īrisi atveras, un es skrienu skatīties, kas ir uzziedējis, kāda krāsa. Šogad ar īrisu stādiem arī esmu mainījusies. Kaimiņos dzīvo selekcionārs, kuram aug fantastiski īrisi. Latvijā ir lauku sētas, kuras ir fantastiski sakoptas ar skaistiem dārza elementiem. Tur cilvēki strādā no rīta līdz vakaram. Gribas, lai latvieši saglabā to entuziasmu uz dārziem. Lai braukā pa tām kārtīgajām sētām un saprot, ka ir tomēr latvietī arī tā iekšējā tieksme pēc skaistuma. Kaimiņš ierauga blakus dārzā kaut ko jaunu, un viņam arī vajag. Cilvēki saindējas ar skaistumu. Kas nu kuram ir, tas lai ar to lepojas.
