Vācu īsspalvainie putnusuņi jeb kurchāri bauda mednieku atzinību gan Rietumeiropā, gan Eiropas dienvidos, gan arī citur pasaulē. Latvijā? Ar tām putnu medībām pie mums ir tā, kā nu ir (vai nav). Taču šis suns var kļūt arī par kolosālu ģimenes mīluli.
Kāds ir putnusuņu «amata apraksts»? Uzreiz jāteic, ka putnusuņus var dalīt «ūdeņniekos» un «pļaviniekos» - vienu uzdevums ir atrast mednieka nomedītu putnu un atnest to saimniekam, bet otri meklē, kur zālē slēpjas spalvaiņi un izceļ tos no iesildītās vietiņas, lai cilvēks tiktu pie gardas ēdmaņas. Var teikt, ka vācu īsspalvainie putnusuņi šai ziņā ir universāli - viņi labprāt metas gan pa ūdeni bradāt, gan arī pa zālājiem darbojas.
Putnu tramdītāji
Putnu medības allaž uzskatītas par aristokrātiskām, taču savulaik, kad daudzviet karaļi ragaiņus bija pasludinājuši par savu īpašumu, pārējiem ļaudīm nācās samierināties ar sīkmedījumiem, tostarp putniem. Tad arī sāka attīstīties putnusuņu «līnijas».
Dažos reģionos suņi izmantoti putnu medībās, lai izceltu no slēptuves kādu lauka putnu un to būtu iespējams sakampt mednieka palīgam piekūnam. Reizumis šāds suns varēja palīdzēt arī veiklam loka strēlniekam, taču vēlākos laikos, kad populāri kļuva šaujamieroči, īpaši pieauga pointeru popularitāte. Kā atzīst kinoloģijas vēsturnieki, par putnusuņu «specializāciju» varot runāt kopš 15. gadsimta.
Vācieši ar putām uz lūpām apgalvo, ka kurchāri radušies no vecvācu putnusuņiem. Citvalstu kinologi oponē, ka vāciešiem ap 14. un 15. gadsimtu bijuši pavisam citādi mednieku četrkājainie palīgi, bet putninieki ar īsu apmatojumu ievesti no Vidusjūras zemēm, no Eiropas dienvidiem - no Itālijas un Spānijas, kā arī Flandrijas.
Daudzprasmīgie
Runājot par kurchāriem, jāteic, ka tie ir daudzpusīgi mednieki. Alā āpsi vai lapsu iztrenkt gan viņus neiedabūsi, tomēr viņi ir gana universāli - spēj darboties uz sauszemes un ūdenī, arī mežā zvēru saost un izsekot! Vācu īsspalvaino putnusuņu tiešie senči esot Hannoveres asinspēdu dzinējsuņi. Pēdu ošanu un savainotu medījumu meklēšanu šie veiklie dzīvnieki mantojuši no bladhaundiem un Burgosas brakiem, kas Vācijā ievesti no Spānijas.
Mērķtiecīgs darbs pie šķirnes izveides sācies ap 1870. gadu, pirmā ciltsgrāmata izveidota 1872. gadā, bet attīstība un darba īpašību izkopšana turpinājusies. Piemēram, krustojot jau atlasītos suņus ar pointeriem. Tādējādi uzlabota kurchāru oža, arī suņa ķermenis kļuvis elegantāks, mednieka palīgs kļuvis manevrētspējīgāks un ātrāks. Pirmais šķirnes standarts apstiprināts 1879. gadā, bet starptautisku atzinību kurchārs izpelnījies vien 20. gadsimta otrajā dekādē - 1912. gadā.
Ne vien Vakareiropas, bet arī citu pasaules daļu mednieku simpātijas kurchāri iemantojuši ar savu eleganto izskatu un lielajām darbaspējām, perfekto ožu (viņi medībās darbojas ar t.s. augšējo ožu - tver aromātus gaisā, nevis bāž purnu pie zemes) un arī piemīlīgo raksturu.
Ģimenes mīlulis
Daži medību suņi mēdz atzīt tikai un vienīgi savu saimnieku, bet bērnus vispār neatzīst. Kurchāri ir īsteni ģimenes suņi. Viņi ir mīļi ar visiem savas ģimenes divkājaiņiem. Viņi nav blandoņas un nekur tālu neaizklīst. Ļoti apķērīgi, ātri apjauš, ko no viņiem vēlas. Izjūt savu cilvēku garastāvokli un pielāgojas tam, tāpēc spēj būt ideāli kompanjoni. Tomēr... Lai gan dažkārt rakstīts, ka viņi mierīgi varot visu mūžu nodzīvot bezmaz vai četrās sienās, šiem suņiem nepieciešams pieglausties pie dabas krūts. Viņiem jāizskrienas un jāizošņājas. Jā, un arī jāpapeldas!
Jā, tas ir medību suns, kas viskrāšņāk savu dabu atklāj medībās, taču var teikt, ka vācu īsspalvainais putnusuns var kļūt par fiziski aktīvas ģimenes mīluli, kas sniedz prieku visiem - no vecvecmāmiņas līdz bēbītim.
***
VĀCU ĪSSPALVAINAIS PUTNUSUNS jeb KURCHĀRS
(Deutscher kurzhaariger Vorstehhund, German Shorthaired Pointer)
• Izcelsmes valsts: Vācija
• Augstums skaustā: suņiem 62-66 cm, kucēm 58-63 cm
• Svars: suņiem 25-32 kg, kucēm 20,5-27 kg
• Apmatojums: īss (1,5-2 cm), biezs, piegulošs, paciets
• Krāsa: kafijas krāsa, kafijas krāsa ar lāsumiem, plankumiem, kafijas marmorkrāsa
• Kucēna cena: 500 eiro
Mīļā un aktīvā Mona
Mona ir trīs gadus jauna dāmīte. Viņas saimnieks Dāvis Zaube teic, ka pie šīs šķirnes suņa ticis apstākļu sakritības un arī dzīvesvietas un aizraušanās dēļ. «Dzīvojam pie Lubānas ezera, tā apkaimē arī medījam, un, protams, liela daļa medījumu ir putni - pīles un zosis. Tālab meklēju suni, kas būtu piemērots dažādiem medību veidiem, turklāt tādu, kas varētu kļūt arī par īstu ģimenes locekli.»
Pirms tam ģimenē bijušas laikas, arī gandrīz universāli medību palīgi. Lūgts salīdzināt, Dāvis uzskata, ka īsspalvainā vāciete ir inteliģentāka, mīlīgāka, ļoti pieķeras saviem cilvēkiem, ir ļoti uzmanīga saskarsmē ar bērniem. «Jāatzīst, ka par šķirni biju lasījis maz, toties biju redzējis, kā strādā un izturas Monas vecāki. Ļoti patika, un arī Mona man nav likusi vilties.»
Kāda viņa ir pēc rakstura? Saimnieks teic: «Mīlīga un arī paklausīga. Spēj ātri apgūt dažādas iemaņas, komandas. Nekad nekur tālu no manis neaizklīst. Apveltīta ar labu atmiņu - ja reiz kādā vietā izcelts kāds putns, tad, braucot vai ejot garām, allaž tajā virzienā palūkojas. Pret savējiem ir mīļa, paziņas atpazīst, bet par svešinieku uzrašanos pagalmā ziņo neierasti rupjā balsī - tonis mainās. Virsū neklūp, bet ir modra. Lieki gan nerej, var teikt, ka ir klusa, kaimiņiem uz nerviem nekristu, pat pilsētas dzīvoklī dzīvojot. Uzskatu, ka šie suņi var būt arī «vienkārši» ģimenes mīluļi, nav gluži tā, ka bez medībām viņi «apdzistu» (kā tas mēdz būt ar vairāku medību šķirņu pārstāvjiem), tomēr jāapzinās, ka kurchārs ir aktīvs suns, kam nepieciešams atrasties dabā. Lai gan Mona dzīvo plašā pagalmā, kur var rosīties, tomēr katru vakaru es vai kāds no ģimenes locekļiem cenšos kopā ar viņu paskriet vai aizbraukt uz kādu ūdenstilpi papeldēt. Arī ziemā, kad Mona dzīvojas mājā (īsais kažociņš saltās naktīs pietiekami nesilda), dodamies pastaigās.
Ar kopšanu problēmu neesot. Apmatojums īss, uz mēbelēm un arī drēbēm to nemana, tas ir arī pietiekami mīksts, lai neieķertos apģērbā. Par suku jāatceroties vien pāris nedēļas pavasarī un rudenī, kad notiek apmatojuma maiņa.
Vācu īsspalvainie putnusuņi ir viena no šķirnēm, kam atļauts kupēt asti. Dāvis stāsta: «Aste Monai ir kā signalizators par viņas emocijām, un tas signalizē tik intensīvi, ka, pievienojot dinamomašīnu, spuldzīte degtu! Pilna garuma asti būtu viegli savainot, jo īpaši telpās. Arī medībās, spraucoties caur krūmiem, ar garu asti sunim nebūtu viegli. Jāuzmanās, aktīvo un straujo suni palaižot paskrieties pa pļavām. Daudzviet vēl no kolhozu laikiem saglabājušās vecas aploku dzeloņdrātis, un arī Mona pāris reižu ir ar tām savainojusies - skrējienā vienkārši nepamanīja.
