Keramiķes Laimas Grigones rokrakstu pamana. Viņa vēl šaubās, vai tas ir atrasts, bet, pirms pāris nedēļām sastapta Kalnciema ielas tirdziņā, priecājās, ka ideālo krūzītes formu jau atradusi. Skatos, kāda tā ir – taisna forma, tumšpelēka. Līdzās mazāka, melna. Vienkāršība ir skaista. Minimālisms ir daiļrunīgs.
Keramiķe uzskata, ka ikdienā apkārt jābūt skaistām lietām, tāpēc viņas veidotās bļodas, krūzītes un šķīvji nereti no «dibenpuses» ir interesantāki nekā acīm skatāmākā puse. Dažādas glazūras, faktūras, viļņotas līnijas, apļi, viss, kas iestrādāts trauka virskārtā, raisa emocijas un sajūtas. Iedarbina iztēli.
Laima saka: «Pamodina rokas.» Tiem, kuri pārdzīvo, ka trauka apakša ir izteiksmīgāka nekā iekšpuse, viņa jautri novēl: «Lai ir bauda mazgāt traukus, tad biežāk varēs apskatīties!»
Laimīgam cilvēkam darbs un hobijs ir viens
Pēc studijām Anglijā atgriezusies Svitenes pagasta Urštēnos, Laima Grigone neieradās tukšā vietā. «Man dzīvē viss sakārtojas. Es neplānoju braukt uz Angliju, bet tā notika. Tika uzrakstīti projekti, jau četrpadsmit gadu te bija tukša māja, es atbraucu un - labi, remontējam, taisām, pērkam aprīkojumu. Ne jau viegli viss notika, tomēr pret sienu ar pieri nav bijis jāsitas,» stāsta jaunā karemiķe.
Viņa neslēpj arī šaubas, jo vienmēr uztraucis teiciens «tikai beigtas zivis peld pa straumi». Nebūt tai beigtajai zivij! «Esmu balansā, jūtu, ka straume nes pareizā virzienā, un peldu līdzi, taču zinu, ka upei ir pietekas, un varu nomainīt virzienu. Straume nesa šajā virzienā, un es ļāvos, jo tas ir pareizais, kas jādara.» Laima saka paldies ģimenei, kas pirmos gadus atbalstījusi šo dārgo hobiju. «Tagad tas ir mans maizes un sviestmaizes darbs un hobijs. Viss kopā.»
Porcelāns un māls
Laima Grigone absolvēja Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Radošā joma bija tuvāka nekā eksakto zināšanu ceļš, tāpēc viņa četrus gadus Anglijā studēja moderno amatniecību. Iepazina mālu, stiklu, metālu, koku un modernās tehnoloģijas. Universitātē Anglijā mācīja veidot kinētiskus projektus un instalācijas, bet keramika palika tikai vakariem. Vien pie savas skolotājas Ingrīdas Žagatas Latvijā Laima trīs mēnešos apguva māla virpošanu un svēpēšanas tehniku, ko Anglijā nemācīja.
Latvijā tuvs un saprotams materiāls ir māls, Anglijā - porcelāns. «Atvedu to uz Latviju, tik skaists ir porcelāns,» priecājas keramiķe. Kopš tā laika Laima apvieno tos abus, šķietami pretrunīgos - viens ir smagnējs, otrs gaisīgs. Saikne ar Angliju nav zudusi - tur nopērkami Laimas darbi.
Zīmols ir, rokraksts top
Laimas Grigones darbiem pievērsu uzmanību kādā tirdziņā Vērmanes dārzā. Pie stenda apstājās jauns vīrietis un iesaucās: «O, slavenā Laima!» Nodomāju - redz, kāda uzslava. Un sekoju slavētājam. Viņš mutīgi turpināja stāstīt, ka sociālajos tīklos priecājas par Laimas darbu fotogrāfijām. Un viņš zināja, ko grib nopirkt.
Nenoliedzami, ka Anglijā iegūts citāds skatījums un zīmols Laima Ceramics ir atšķirīgs no Latvijas keramiķu rokraksta. Raksti, ko Laima uzzīmē uz krūzītēm vai bļodām, ir latviski, bet ne uzbāzīgi tautiski. «Esmu meklējumos par to, kas ir manas formas un toņi, mani materiāli. Mēģinu kaut ko jaunu. Māls un porcelāns ir bijis, piedāvāšu pelēku akmens masu restorānam. Jautājāt par rokrakstu. Citi saka - var pazīt, uzreiz ieraudzīt. Man reizēm liekas, ka ir pārāk liela daudzveidība. Sākumā darbojos ar matētajām glazūrām un neitrālākiem toņiem. Patika melnā keramika, matēti toņi bija liels pārsteigums citiem,» viņa stāsta vēl un vēl, sīkāk un izvērstāk - par glazūrām, oksīdiem. Saprotu, ka ķīmijas zināšanās man ir robi.
Atmiņā Laimai palicis piedzīvojums ar zaļo glazūru. Universitātes laikā viņa ar to bija strādājusi, bet pašas darbnīcā Latvijā tāds tonis vairs nesanāca. Taču Laimai vajadzēja tieši tādu - Anglijā atrasto - toni. «Ļoti ilgi nocīnījos, sāku pētīt katru sastāvdaļu, un izrādījās, ka vienam no materiāliem - rutīlam - katrā raktuvē ir cits ķīmiskais sastāvs. Pasūtīju no dažādām rūpnīcām un testēju, un beidzot viens sanāca tāds, kā bija. Bet man jau iepatikās cits tonis.»
Skaisti un funkcionāli
Kad jaunā māksliniece ienāca Urštēnos, traukus varēja gatavot pati, jo virtuvē to nebija. Ko vajadzēja, to izgatavoja. Pat citrusaugļu spiedi. Pienāca ziema un atklājās, ka vīnu patīkamāk dzert no tam paredzētas glāzes, nevis krūzītēm. Un saldais ēdiens garšo īpašāk, ja to pasniedz trauciņos, nevis ieliek kaut kādā nebūt bļodā.
Uz savas un mājinieku ādas tika pārbaudīta trauku funkcionalitāte. Laima vēlas, lai trauks ir skaists un ērts lietošanā. Kāpēc ēdiens jāsamuļļā, ja tam var atrast piemērotu formu? «Ikdienā vajag visu ko, un ar laiku atrodi, kas vēl jāuztaisa. Un, ja vajag man, tad vajag arī citiem. Karstvīnu glāzītēs neliesi, krūzītēs - būtu muļķīgi. Tā radās vīna glāzes,» aizrautīgi stāsta keramiķe. «Es kafiju nedzeru, un man ir interesanti aprunāties ar kafijas mīļiem un saprast, kā jāizskatās kafijas krūzītei. Taisīju taisnas, bet vajadzīgas atvērtas formas, lai kafija smaržo.»
Viņa smejas, atceroties debiju alus kausu gatavošanā. «Manas trauku formas ir sievišķīgākas, un ļoti jāpiedomā pie formas, radot krūzes vīriešiem. Tas tikai normāli, ja kungi iepērkas pie vīriešiem keramiķiem. Mēģināju veidot alus kausus, bet man tie izskatās pēc lielām krūzēm, un beigās tik un tā nopērk dāmas, kas grib dzert daudz tējas.»
Kopš dārzā saziedējušas puķes, Laimai gribas tās ienest istabā un ielikt vāzēs. Viņas vāzes ir dekoratīvas, ne visās ūdeni drīkst liet, bet pārējais keramiķes roku radītais gan ir funkcionāls - gatavs lietošanai.
Viltotās austeres stāsts
Satikās divi eksperimentētāji - Laima un Dzintars. Notika tā, ka Laima, kam patīk eksperimentēt, izveidoja trauciņu - prieka pēc. Trauciņš atgādina austeres čaulu. To ieraudzīja šefpavārs Dzintars Kristovskis, un viņu trauka forma un krāsa inspirēja izveidot ēdienu. Viltoto austeri. Arī eksperiments, tikai ar garšu. Šis ir gadījums, kad pirmais radās trauks un vēlāk - tam īpaši radīts ēdiens.
Laima stāsta, ka pelēko toni ir visgrūtāk iegūt. Arī austertrauciņiem viņa jauca un meklēja vislabāko un vienīgo iepatikušos pelēko. Perfekcioniste. Glazūras miksē, kamēr dabū to, ko ir iedomājusies un kas patīk. Var arī 90 reižu gatavot no jauna, līdz - jā, iegūts ideālais tonis.
Darbs un iedvesma
«Podniecība ir perfekts darbs, kas domāts man, jo iedvesmas brīžos radu kaut ko jaunu. Ļoti daudz darba ir pēc tam, apstrādājot formu un taisot vēl un vēl, līdz pilnībai. Tas ir balanss starp darbu un iedvesmu,» keramiķe neslēpj.
Ja Laimas trauki būtu radīti smagā darbā, to nevarētu nepamanīt. Tā nav tikai forma, krāsa un faktūra, bet arī noskaņa, ko jūti, kad mālu vai porcelānu paņem rokās. «Laimīgs cilvēks esat,» saku. «Jā,» uzreiz atbild Laima, «es arī tā domāju. Varu nomierināt cilvēkus, kas reizēm jautā par emocijām, ko meistars ieliek darbā. Es nevaru pastrādāt, ja man ir slikti, tad eju staigāt pa mežu un domāju, daru ko citu, bet nestrādāju un nevirpoju. Jo materiāls prasa savu telpu un domu. Jābūt mierīgam, lai to darītu.»
Tāpēc viņai patīk viesus uzņemt savā atvērtajā keramikas darbnīcā. Tirdziņiem piemīt savs šarms, tomēr tur nevar redzēt kontekstu - meistara darba vietu, vidi, kurā viņš strādā. Plauktos sarindotos darbus. Dzirdēt stāstu. Urštēnos ir laiks un telpa, te var baudīt keramiķes darbus, piknikot, piedalīties radošajās darbnīcās. Ir laiks traukus izcilāt un saprast, kas ir domāts tieši tev. Baudīt dziļumu un faktūru, pētīt glazūras. Pieskarties.
Meditācija pie glazūras
Keramiķe nesūkstās, ja jāizpilda specifiskas vēlmes. Ja jāpārveido gatavs darbs, jo cilvēks ir apskatījies un sapratis, ka trauka formu vēlas slaidāku un glazūru - trīs milimetrus no maliņas, nevis piecus.
Laima runā par sapratni un uzticēšanos. Trauku gatavošana pēc individuāla pasūtījuma ir intīms process. Smejas, ka reizēm nejauši sanāk vislabāk. Piemēram, vienai krūzītei ir rozā viducītis. «Riktīgie keramikas fanāti meditē pie krūzes vai tējkannas un glazūrā pat galaktikas saskata. Cilvēkam dienas ritmu piešķir trauka forma. Vide veido mūsu realitāti un atspoguļo to, kam ticam. Vai lietas ir lētas un ātri izmetamas vai dzīvo ilgi un tiek ar mīlestību lietotas. Es teikšu - un tiek ar mīlestību gatavotas. Tiek runāts par emocionālu dizainu. Kā radīt lietas, kurām ir paliekoša vērtība, ko nodot paaudzēs? Pavisam vienkāršs krēsls kļūst par tavu mīļāko krēslu, kad ar to saistās stāsts, pieredze un sajūtas. Kādreiz neizjutu, bet, kad esmu iepazinusi pāris keramiķus Latvijā un kad dzeru no viņu veidotajām krūzītēm, es reāli jūtu, ka tas ir dialogs ar šo cilvēku. Viņš ir tajā krūzītē. Zinu, ka viņš ir ļoti jauks cilvēks, un man ir labi,» par sajūtām stāsta Laima.
Nē, konkurenci viņa neizjūt. «Es laikam dzīvoju rozā burbulī,» Laima Grigone noteic, «cilvēki ir labi un domā labas domas. Katram keramiķim ir savi klienti, estētika, rokraksts. Es priecāšos tikpat daudz, ja nopirksiet krūzīti no manas skolotājas Ingrīdas Žagatas, tāpat kā no manis vai no citiem. Galvenais ir prieks par dzīvi, prieks izmantot traukus. Lai nenopērk krūzīti lielveikalā un neizmet, jo kaķīši nav modē un gribas krūzīti ar puķītēm.».
