«Man patīk vientulība un miers,» par sevi teic Daina Andersone – lauku sētas Strauti saimniece. Kopš 1986. gada kopā ar ģimeni sieviete iekārto mājas, kur, par spīti iepriekš apgalvotajam, vienmēr valda rosība. Šeit var sastapt trušus, pīles, vistas, govis, tītarus – pat atrast poniju. Daina laipni uzņem ciemos ikkatru, kuru interesē lauku dzīves burvība, un arī žurnāls Māja izmantoja šādu ciemos došanās iespēju.
Andersonu ģimene Strautos dzīvo nu jau 30 gadu. Māju nosaukums ir Baltiņi, taču kā tas radies - saimniece nezina. Ēka celta 1898. gadā un iegādes brīdī bijusi gandrīz simt gadu veca, taču viss pašu spēkiem atjaunots un labiekārtots. «Brīdī, kad iegādājāmies īpašumu, mājai jau bija šāds nosaukums, taču zeme, kas ir mans mantojums, saucas Strauti,» situāciju skaidro īpašniece.
Apkārt neviena, bet ciemiņu daudz
Andersonu mājas atrodas Saldus novadā, Nīgrandes pagastā. Apkārt plešas ganības un lauki, sava veida norobežotība, kas Dainu it nemaz neapbēdina. «Man patīk miers. Tepat man ir viens kaimiņš, taču nākamais tuvākais dzīvo vien pēc trīs kilometriem. Es zinu, ka, ja mana vista kaut kur ies, tad viņa ieies tikai manā dārzā. Kā gribu - tā dzīvoju,» gandarīti noteic dāma.
Kopš 2006. gada lauku sēta Strauti reģistrēta kā bioloģiskā saimniecība. Pārdošanai audzē dārzeņus un gaļas lopus, neizpaliek arī stādaudzēšana, ko Daina vairāk uztver kā savu hobiju. Daudzus ziedus saimniece iegūst maiņas veidā - tie, kuri brauc iegādāties stādus pie viņas, nereti atved ko pretī. «Ļaudis ierodas un saka - tev taču ir liela platība, ņem - iestādi. Protams, ka ņemu un stādu, un tā es tos īrisus šeit esmu sabakstījusi - ieaugušies.» Darbīgā saimniece stāsta, ka viņas īpašumam raksturīga ārkārtīgi smagi kopjama un iekārtojama zeme - ļoti mālaina un bieži vien neauglīga, tāpēc daudz kas sastādīts kannās, riepās un izciļņos. Darbos talkā nāk visa ģimene - vedekla, kas mitinās turpat Strautos, protams, arī vīrs, kurš uzcēlis siltumnīcas un citas saimniecības ēkas.
Ideju par to, ka savu dārzu un saimniecību Daina varētu izrādīt plašākam cilvēku lokam, viņai piespēlēja Saldus novada tūrisma centra darbinieces - sakot, ka daudziem tas būtu interesanti. Sākumā saimniece uz iespēju raudzījusies šaubīgi, jo uzskata, ka pie viņas viss ir tik vienkārši, cik vien iespējams, taču, ja interese ir - lai braucot un skatoties, nav žēl. Pensionāri vairāk vēlas apskatīt dārzu un iegūt stādus, bet bērni - iepazīt lopiņus.
Dārzu mīl senās puķes
Pirmās puķes Dainas dārzā, nu jau pirms 30 gadiem, bija peonijas. «Tās man ir vēl no pirmās mājas saimnieces. Viņām te patīk, un man vispār labāk ieaugas senāki ziedi - dālijas, samtenes un gladiolas. Ar jauno laiku ziediem ir grūtāk - rozēm, piemēram, vai dažādiem vīteņiem. Varbūt es vienkārši neprotu tos iekopt, nezinu, taču arī viss vecais man iet pie sirds, un neko ārā nemetu - rudenī izroku, salieku glabāšanai un pavasarī stādu atkal.» Ziedi, kas aizņem vislielāko Dainas dārza daļu, tomēr ir īrisi - to viņai ir vairāk nekā desmit dažādu šķirņu.
Lai arī apstrādāt zemi nav viegli un daudzi augi negrib iedzīvoties tik ātri, saimniecei uzreiz nemaz prātā nenāk tādas puķes, kuras ļoti gribētu, taču nespētu iegūt. Viņa dārzu veido pēc sajūtām, nevis iepriekš izdomāta vai noskatīta modeļa. Tiesa, zemes iekopšanas darbos talkā ņem dažādus padomus, ko var atrast laikrakstos un tepat dabā. «Sēšanas laikā, piemēram, sekoju līdzi arī Mēness fāzēm,» atklāj izmanīgā dārzniece. Tā kā viņas saimniecība ir bioloģiska - Daina zina un seko līdzi arī tam, kādus augus drīkst sēt blakus un kādus - nē.
Protams, ne tikai avīzēs atrodamie kalendāri vai padomi palīdz pilnveidot ražu. Zināšanas, kas iegūtas no paaudzes paaudzē, ir tikpat vērtīgas un iedarbīgas. Piemēram, zirņus Daina sēj tikai tajās dienās, kuru nosaukumā nav burta R, proti - piektdien, sestdien un svētdien, jo tad tie nebūs tārpaini. Tā viņai mācījusi vecmāmiņa. Savukārt cūku pupas jāsēj pirmdien un otrdien, jo tad ziedi būs jau pirmajās lapās no apakšas. «Ja iesēsi svētdien - ziedus sagaidīsi vien pašā galotnē,» atklāj Daina. Dzīves laikā apmeklēti neskaitāmi kursi gan saistībā ar dārza, gan ar lopu kopšanu, kur arī gūta liela daļa zināšanu, tomēr, kā apgalvo darbīgā sieviete - lielākā esot dzīves skola.
Arvien uz priekšu
Lai gan Andersonu dārzā jau tagad atrodami vairāki simti ziedu un koku šķirņu, viņi aizvien vēl meklē jaunus virzienus, kurp attīstīties. «Ja man būtu tik laba zeme, ka - iedur lāpstu un aug, būtu pavisam lieliski. Ārkārtīgi grūti ieaugas augļu koki, par ko ir liela sāpe. Ja iestādu piecus dekoratīvos augus - visi nekad neieaugs. Viegli nav, taču tāpēc vienmēr ir ko darīt.»
Mīļākie ziedi saimniecei ir gladiolas, rudenī tās dārzu padara īpaši krāšņu un tuvu. Pirmie, protams, uzzied visi pavasara ziedi - sniegpulkstenīši, narcises, tulpes, savukārt rudenī pēdējos sveicienus pamāj dālijas. Ziedus, kurus iedzīvināt savā dārzā, viņa izvēlas pēc sajūtām - kurš skaists, to gribas sev, tomēr tā nav dzīšanās pēc jaunākās modes. Daina saglabā visus vecos sīpolus, jo, pēc viņas domām, zemei tas ir svarīgi un nekas neesot tik labs, kā jau gadiem ilgi pārbaudītais un lolotais. Pateikt, bez kura auga savu dārzu nevar iedomāties, viņa nevar. «Dažreiz aizdomājos par to, ka varbūt tik daudz visa kā man nemaz nevajag, bet par ko tad tas stādiņš nogrēkojies, lai es viņu izsviestu laukā?» Viņa neslēpj, ka dažreiz tiešām kļūst par grūtu, jo saimniecībā šobrīd ir 35 govis, 80 trušu, taču bijis laiks, kad šeit dzīvojuši pat 400 burkānmīļu. Gadi nestāv uz vietas nevienam, un vieglāk arī nekļūst, taču viņa citādi neprotot, un tas ir labāk nekā nedarīt neko. Nesūkstoties Daina uzsver, ka vaimanātāju pietiek tāpat, tāpēc - ir jāstrādā, un, ja kādu dienu viņa pamostos un kāds pateiktu - dari citādi un nestrādā - diez vai viņa piekristu.
Maijā Strautu mājās gandrīz ik dienu kāds iebrauc ciemos - tad ir aktuālākais stādu laiks. «Tas ir brīdis, kad satiekos ar cilvēkiem un pārrunāju dažādas lietas par dzīvniekiem vai augiem, kas ir interesanti, jo uzzinu daudz ko jaunu. Kāda sieviete man pastāstīja - ja starp tomātiem iestāda samtenes, tiem neesot lakstu puves. Šogad pamēģināšu arī es,» ar entuziasmu stāsta saimniece. Par spīti garo gadu pieredzei, viņa joprojām atklāj jaunus knifus, ko izmantot saimniecībā. «Tā kā Rīga nekad nebūs gatava, tā arī mūsu mājas nekad nebūs gatavas,» smaidot viņa noteic.
Bērni meklē rozā cūkas
Laikā, kad Daina sāka uzņemt tūristu grupas savos laukos, viņa īsti nezināja - vai maz būs ko parādīt, taču izrādās, ka ir gan. «Lopus skatīties visbiežāk brauc bērni. Viņš ieiet kūtī un prasa, kas ir aita un ko ar viņu dara. Tas patiesībā ir ārkārtīgi skumji,» atzīst lopkope. Varētu šķist, ka tā notiek tikai filmās, taču realitātē šādas grupas brauc ciemos turpat no Rīgas, Babītes un citām, šķietami lielām pilsētām. Viņa stāsta, ka bērni uzdod vienreizējus jautājumus un mēdz uzlādēt ar milzīgu enerģijas daudzumu visai dienai, jo ikviens grib kaut ko redzēt, atrast, iepazīt. «Atceros, ka ar piecgadniekiem gājām skatīties cūkas. Man ir melna, balta un brūna. Puika skatās un prasa - kur tad esot rozā cūciņa, un sāk histēriski raudāt, jo viņš tādu esot redzējis datorā.» Interesanti, ka, lai gan pilsētas bērni parasti uzskatīti par izvēlīgākiem vai bailīgākiem, Daina stāsta, ka tieši viņi nekavējoties iet iekšā kūtī un nebaidās iekāpt kādā pļekā. Lauku bērni esot uzmanīgāki - apiet ar līkumu. Iespējams, tāpēc, ka zina, kādas būs sekas.
Baltiņu saimniece naudu par apmeklējumiem neprasa - viss nāk kā ziedojumi. Daina pati izaudzinājusi sešus bērnus, tāpēc apzinās, cik smags darbs tas ir. Pēc viņas domām, būtu pārāk negodīgi, ja, atbraucot autobusam, kādam bērnam būtu jāpaliek iekšā pie šofera tikai tāpēc, ka nav to centu, ko samaksāt.
«Man nebūtu žēl - lai nāk un skatās, taču es apzinos, cik nežēlīgi ir citi bērni, un tiklīdz to vienu pasauktu ārā, pārējie jautātu - kāpēc viņš par velti? Tāpēc man ir nolikta cūciņa, kur katrs iemet kādu kapeiciņu. Un nav svarīgi, cik daudz, galvenais - ka no sirds.»
Ar lapsām pa draugam
Lauku sētā Strauti dzīvo piecas pīļu un divas zosu šķirnes, tītari, gaiļi un vēl neskaitāmi paveidi citu mājputnu, un, tā kā mājas atrodas tuvu mežam, rodas jautājums - kā tie sadzīvo ar lapsām un citiem nelabvēļiem? Daina stāsta, ka bijis laiks, kad lapsa nākusi medībās divreiz dienā - 12 un četros. Citkārt - dzīvojusi tepat un nemaz neaiztikusi putnus. Šobrīd saimniecībai apkārt uzcelts žogs, tāpēc dažādie lidotāji ir drošībā. Saimniece gan atzīst, ka sargāt viņu mieru palīdz manīgais suns un arī paši putni, jo, tiklīdz tuvojas kāds nevēlams viesis, tie saceļ milzīgu troksni un gribot negribot jānāk skatīties - kas noticis.
Miermīlīgāks zaglis, kurš viesojas pie putnu olām, ir sesks. «Viņi olas ļoti prātīgi ieliek mutē un rūpīgi nes projām. Vienu gadu gan bija joki - uz Lieldienām sapirku sveces, kas ir olu formā, un saliku vistām padēkļiem. Sesks pilnīgi visas bija aiznesis projām. Varu iedomāties, kā šis mājās dabūja pa asti, ka pārnesis neēdamas olas.»
Nākotnē Andersoni turpinās attīstīt «savu Rīgu». Mālainās zemes dēļ augļu koki negrib ieaugties tik ātri, taču liels sapnis viņiem esot ābeļdārza izveidošana, jo tagad palikušas vien dažas no vecajām. Arī bumbieres Baltiņu zemē būs liels lolojums, kas gan ir laikietilpīgs, taču sasniedzams sapnis. Daina ar siltumu labprāt uzņem ikvienu ciemiņu un katram atstāj daļiņu no sevis - vai tas ir kāds stāds, vai vienkārši labs ceļa vārds. «Galvenais ir strādāt, darboties un nesūkstīties - tad gan dārzs, gan cilvēki tev apkārt ziedēs,» viņa labvēlīgi noteic.
***
Dainas Andersones pieturzīmes
• Dzimusi: 1962. gada 22. aprīlī
• Izglītība: absolvēta Ezeres vidusskola, vairāki specializēti kursi grāmatvedībā, lauksaimniecībā un citur
• Nodarbošanās: mājsaimniece
• Precējusies, seši bērni un astoņi mazbērni
