Strādīgā Indānu ģimene iekopj tēju dārzu un uzņem ceļotājus, kuri vēlas atpūsties sakoptā lauku vidē. Ventspils novada Jūrkalnes Lūķus viņi iegādājās 1994. gadā, bet nu jau sešus gadus, kopš abi ir pensijā, dzīvo uz vietas.
Envija ir dzimusi Ventspilī, bet vīrs Juris Aizputē. Visu laiku dzīvojuši Rīgā. «Gribējām izveidot senu, skaistu lauku sētu,» atklāj Envija. «Katram cilvēkam vajag savu māju sajūtu, un lai cilvēkiem to izdotos atrast. Nav svarīgi, pilsēta vai lauki - bet svarīga ir šī māju sajūta. Un pāri visam būt laimīgiem. Mums dvēseles barības trūkst, un es novēlu katram to atrast.» Vai paši ir laimīgi Lūķos? Par to ir šis stāsts.
Nekas nav par grūtu
Saimnieks Juris lēš, ka māju nosaukums Lūķi varot būt cēlies no lūkiem, kad vīzes pin. Saimniecei atkal savs stāsts par savu vārdu Envija. Mamma, meitu gaidot, lasījusi Jēkaba Zaļkalna grāmatu Dzīve zvaigžņu pasaulē - tur bijis šis vārds. Tagad mājās esot izdruka no šīs grāmatas, jo pati grāmata garajos gados noklīdusi. «Esmu Skrundas vai Saldus pusē dzirdējusi vēl vienu Enviju, jaunu meiteni. Man patīk mans vārds, un esmu pie tā pieradusi.»
«Kad nopirkām māju, gribējām skaistu lauku sētu viesiem. Sākumā tikai daži cilvēki atbrauca, jo Latvijā vēl nebija izplatīts tūrisms. Skatījāmies to, kas būtu vajadzīgs, un tikai tad būvējām,» par māju stāsta Envija un atzīst - ja patīk strādāt, tad nekāda grūtuma nav. Viņai viss patīkot - apkopt sētu, tīrīt istabas, gatavot ēst, rūpēties par dārzu, uzņemt ciemiņus un ar viņiem sarunāties.
Kad iegādājušies īpašumu, vispirms sakārtojuši jumtu. Pēc gada bija pirtiņas celšana un apstādījuši dārzu. Sētā zem viena jumta ir klēts, kūts un ratnīca. Klēts istabā viss ir veidots tā, lai ciemiņi varētu dzīvot un atpūsties. Tur tagad ir arī izveidotas vairākas istabiņas.
Lūķos jau 10 gadus ir sēta Ziemassvētku vecītim. Senās ēkas un lielie ozoli sētā rada īpašu noskaņu. Ir arī Ziemassvētku vecīša istabas: viena vecīša atpūtas istaba, otra - kur saņemt dāvanas. Kad dāvanas sadalītas, tad visi bariņā gāja uz lielo māju - dzēra karstu tēju, baudīja piparkūkas un lēja laimes.
«Dārzs ir sirdspriekam, man patīk tajā ienākt un paravēt. Viss smaržo, kam pieskaros. Droši vien man ir zaļie pirkstiņi. Vēlēju salātiem izaugt lieliem, vēroju, kā viņi zied. Es lasīju, ka pareizi ir atstāt dārza stādījumus mierā, jo dārzs - tās ir attiecības. Protams, jāapravē jau ir,» skaidro dārza saimniece.
Lūķos aug arī olveida tūjas, arī sudrabvītols un lapeglīte, kuras iestādījuši sākumā, kad pie mājas iestādīti vairāk nekā 100 koku un krūmu.
«No jauna diez ko daudz nestādām, rūpējamies par esošo. Varbūt kaut kas jānozāģē, kādi krūmi jāapgriež, jāmaina kādas puķes. Skatoties uz visu sētu, mums nav paredzētas lielas izmaiņas. Bet varu pateikt tikai to, ka man dārzs un tūristu uzņemšana ir kļuvis par dzīvesveidu,» atzīst Envija.
Rukolu var uzlikt uz maizītes
«Dārzā mums ir dažādi garšaugi un tējas. Ir vairāku veidu piparmētras - kruzuļainā, citronmētra, parastā piparmētra, ābolu mētra. Aug arī cūku pupas, auzas, lini, griķi, kliņģerītes un daudz kas cits. Cilvēki jau pazīst - redz, kur griķu graudiņi. Mēs gribam iepazīstināt cilvēkus ar augiem, kas Latvijā aug. Viņiem patīk redzēt augus, kad tie vēl mazi. Sākot no jūnija,» stāsta Lūķu saimniece. Griķi ir skaisti arī ziedpušķīšos pielikti, un lini tiešām ziedot zilā krāsā. Tālāk ir sirds mātere - zāļu augs. «Ja kādam vajag tējas, lai ārstētu slimības, tad man ir zāļu grāmata. Es tikai paskatos tajā, un gudrība rokā!» saka Envija. Viens augs jau ir domāts vairākām slimībām.
«Es nopērku Kuldīgas tirgū kādu auga dēstu un skatos, vai man ieaugs. Mums ir smilšu zeme. Drusciņ gan samēslojam, un augi tāpēc labāk jūtas.» Visiem patīkot lavanda. Tad ir Jozus zāle. Tas ir garšaugs. Ābolmētra ir maigāka un arī smaržo. Tad ir koriandrs no garšaugiem, kurus lieto zupās vai sautējumos. Ir arī lupstājs. Ļoti veselīga ir salvija. Tālāk aug dievkociņš, maigi zaļš. Un dažas saulespuķes. Šo dārza karalieņu kādreiz dārzā bijis milzum daudz. Tām ir varens kāts, un vajadzēja talkā ņemt cirvi - cirst un aizvest projām. Tagad dārzā ir tikai dažas dzeltenās skaistules. Ģimenei aug arī tomāti, gurķi, dilles - kur bez šiem dārzeņiem vasarā. «Rukola ir garšaugs, kuru var lietot pie salātiem. Ir cilvēki, kuri šo augu vienkārši uzliek uz sviestmaizītes. Citiem arī nepatīk - visiem jau nevar būt vienāda gaume! Ļoti labi ir spināti. Tajos ir daudz labu lietu. Tad, kad griež parastos salātus, var likt klāt rukolu, dažādu veidu lociņus, dilles,» skaidro Envija. Interesanta ir pūķgalva - tā ir tēja mundrumam. Tai ir kopējā smarža no visām mētrām. Asinszāle aug, un kamenes iemīļojušas šos nosauktos augus.
«Man patīk parastā piparmētra, kruzuļainā piparmētra. Pelašķis derīgs, to vajadzētu palietot divas reizes gadā - tas iztīra organismu. Pelašķi gan mēs vairāk salasām pļavās.» Jauka ir arī kaķumētra. To var likt pie tējas, līdzko tā uzzied, jo pēc tam patiešām smaržo pēc kaķiem. Kaķumētra ir laba arī kā ziedošs krūms. Envija to iestādījusi dobē, un šis augs ir izturīgs pret sausumu un smilts zemi. Zied ļoti skaisti. Dārzā aug arī klintsrozītes, zemās dālijas. Envija vēl atceras no bērnības tās augstās dālijas, kuras bija garākas pat par pieaugušu cilvēku. Bet šis dālijas nevarot Lūķos stādīt, jo ir liels vējš, kas šīs puķes salauž.
No dobes - krūzē
Ne gluži visas, bet daudzas tējas nobaudījuši arī ciemiņi. Ir cilvēki, kas gadiem ilgi brauc un jau zina, kas Envijas dārzā baudāms. «Tāpēc mums diezgan daudz ir ābolmētras, parastās piparmētras. Citi plūc piparmētru pirts slotām.» Nav tā, ka iebrauc jauni viesi un uzreiz metas tējas plūkt. Viņi vaicā Envijai, ka to vēlas. Tie viesi, kuri vairākkārt braukuši, paši plūc tējas. Kā saka - no dobes krūzē. Kādreiz licies, ka visas tējas jāsažāvē. Bet nu jau būšot 4,5 gadi, kopš tējas lieto zaļas. No pilnīgi svaigām lapiņām iznāk garda tēja. «Jūrkalnē bija mākslinieku plenērs, kuru organizēja Igo. Tas ir tradicionāls, un arī mūsmājās mākslinieki bijuši un skices sazīmējuši. Un viņi arī labprāt nobauda mūsu zāļu tējas,» priecājas saimniece.
Envija atzīst, ka Jūrkalnē gaiss ir labs - vienā pusē mežs, otrā jūra. Pie pašas jūras gan māju saimniecei nepatīkot būt - viļņi rada lielu troksni. Rudenī, ziemā, pavasarī ir izskalots krasts un dzirdama liela rēkoņa. Lūķiem pieder arī pļavas, un Juris ir tas, kurš organizē pļaušanu. No Rīvas atbrauc pļāvēji un sienu saritina ruļļos. Sētā pēc tam ir siena zārds smukumam.
Kā visās lauku sētās, arī Lūķos aug flokši, kurpītes, zilie zvaniņi, astilbes un hostas - ar zaļām maliņām, baltām strīpiņām vidū, un ir arī pilnīgi zaļas. Šajā dārza stūrītī ir dažāds zaļā ar balto sadalījums. Hostas ir ļoti pieticīgas puķes. Aug arvien kuplāk un kuplāk un neprasa lielu darbu. Samtenes arī ir dārzā, un šīs vienkāršās puķītes arī ir pieticīgas.
Neiebūvējiet kaķi
Indāniem ir divas atvases - četrdesmitgadīgais Jānis un 26 gadus vecā Elīna. Viņi abi dzīvo Rīgā, darbs esot labs.
«Mums nav nekādu mājlopu, ir tikai divi kaķi. Brencis, vecākais, ir gudrs, mīļš un seko līdzi saimniecībai. Piemēram, kad mājai lika jumtu, tur bija profesionāli cilvēki, kuri tādas lietas dara. Un tad Brencis vienmēr bija uz jumta. Es strādniekiem teicu - tikai neiebūvējiet iekšā man to kaķabērnu. Viņš vienmēr apskatās - kas tur tagad notiek?» Otrs kaķis bija pavisam vārgs, un to izglāba Elīna. Domājuši, ka neizdzīvos. Tas ir Kisindžers. Bet viņš izauga liels, melns un stiprs runcis.
